Vairākas Saeimas komisijas kopsēdē uzklausīja Veselības ministrijas plānus mainīt slimnīcām apmaksāto medicīnas pakalpojumu sadalījumu pa slimnīcām un atdūrās pie kartes ar tādiem Latvijas apgabaliem, kuros vienīgais medicīnas pakalpojums būs nomiršana aprūpes slimnīcās.
21. janvārī notika Ilgtspējīgas attīstības komisijas, Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Latgales apakškomisijas kopsēde. Veselības ministrijas pārstāvji uz pasākumu bija atnākuši ar prezentācijā fiksētiem solījumiem sakārtot medicīnas pakalpojumu sniegšanu:
Tas izklausās loģiski un pieņemami, bet SIA “Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība” valdes priekšsēdētājs Marģers Zeitmanis parādīja no Veselības ministrijas iepriekšējām prezentācijām palienētu karti, kurā viņš iezīmējis attālumus, ko nozīmē “blakus", “tuvu” un “tālāk", ja medicīniskā palīdzība vajadzīga cilvēkam, kurš dzīvo Alūksnes, Balvu vai Gulbenes novadā.
21. janvāra sanāksme koncentrējās uz situācijām, kurās medicīnisko palīdzību nav iespējams atlikt uz vairākām dienām līdz nokļūšanai pie ģimenes ārsta un tālāk uz dienām vai nedēļām, mēnešiem vai gadiem atkarībā no diagnozes un maksātspējas, kas liek vai neliek gaidīt rindā uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. To saņemšana atkal cits stāsts, bet šoreiz runa par neatliekamu palīdzību. Rēķinot Alūksnes, Balvu un Gulbenes novada ģeogrāfiskā centra, medicīnisko palīdzības vietas attālumi ir 211 km līdz Rīgai, 167 km līdz Daugavpilij un 82 km līdz Rēzeknei.
M. Zeitmanis uzņēmies pārstāvēt gandrīz visu Latvijas robežjoslu ar Krieviju un Baltkrieviju pierobežas novadu dziļumā. Uz Balvu un Gulbenes novadiem norāda slimnīcu apvienības nosaukums, bet Alūksnes, Ludzas un Krāslavas novadu pašvaldības rakstiski pilnvarojušas viņu pārstāvēt arī šo novadu intereses valsts apmaksātas medicīniskās palīdzības saglabāšanā šajos novados. Problēmas šīs palīdzības uzturēšanā Latvijas austrumu pierobežā līdzīgas arī tad, ja atšķiras kilometru skaits, kāds jānobrauc no Alūksnes līdz tuvākajai par pilnvērtīgu atstājamai slimnīcai Valmierā vai no Krāslavas līdz Daugavpilij vai Rēzeknei. Taču karte rāda, ka liels attālums līdz slimnīcām nebūt nav tikai Latvijas austrumu jeb Latgales iedzīvotāju problēma.
Ar militāro izdevumu palielināšanu pamatotā neiespējamība palielināt arī medicīnas izdevumus vismaz faktisko inflāciju kompensējošā lielumā likusi pārdalīt naudu medicīnas budžeta ietvaros: mazajām slimnīcām atņemt un lielajām iedot ar cerībām, ka tādējādi vismaz kaut kur Latvijā medicīna saglabāsies esošajā līmenī:
| Slimnīca | Izmaiņas miljonos eiro 2026. gadā pret 2025. gadu |
| Austrumu | +6,2 |
| Stradiņa | +3,6 |
| Bērnu | +1,6 |
| Daugavpils | -0,54 |
| Ogres | -0,53 |
| Alūksnes | -0,42 |
| Krāslavas | -0,32 |
| Balvu&Gulbenes | -0,18 |
| Preiļu | -0,05 |
Latvijas austrumu pusē Jēkabpils slimnīca dabūs šogad budžetā klāt 134 tūkstošus eiro. Pārskats neattiecas uz slimnīcām uz rietumiem no Rīgas un Rīgā, kur budžets samazināts 2. slimnīcai, jo tā attiecībā pret “universitātes slimnīcām” skaitās tikai lauzto kāju un roku ģipsētava. Šeit atkārtota M. Zeitmaņa sniegtā informācija, pret kuru, tāpat kā pret viņa rādīto karti, Veselības ministrijas darbinieki neiebilda. Slimnīcu budžetu samazinājumam pēc nomināla klāt nāk samazinājums atbilstoši eiro pirktspējas zudumam (inflācijai).
“Kā mums ir padošanās plāni daudzās nozarēs, tā arī šis ir padošanās plāns,” Veselības ministrijas prezentāciju un tai veltītos deputātu komentārus rezumēja Ilgtspējas komisijas priekšsēdētājs Uģis Mitrēvics. “Mēs paliekam mazāk un tāpēc mums vajag mazāk ceļu, ielu, slimnīcu, bērnudārzu, skolu. Tātad tas ir padošanās plāns. Bet griežam to otrādi! Mēģināsim to darīt veselības jomā šeit pārstāvēto triju Saeimas komisiju sastāvā,” viņš turpināja. Šis mēģinājums būs Veselības ministrijas prezentācijas izraisīto jautājumu adresēšana ministrijai. Šīs ministrijas ierēdnes neuzņēmās neko piebilst pēc tam, kad bija nolasījušas to, kas prezentācijā rakstīts. U. Mitrēvics pieļāva, ka viņas nepierakstīja jautājumus un iebildumus tāpēc, ka visu dzirdēto jau zina no galvas.
U. Mitrēvica pieļāvumu apstiprināja Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs. Nemitīgi notiekošajā medicīnas reformēšanā pašreizējā reformu redakcija parādījusies aptuveni pirms pusgada. Slimnīcu biedrība tūlīt rakstiski formulējusi un nosūtījusi Veselības ministrijai savus jautājumus un iebildumus, kas palikuši bez atbildes. Atbilžu nesniegšana nav nolaidība, bet neiespējamība sniegt citu atbildi, kā vien to, par ko J. Kalējs atzinās, ka viņš jau zina: “Mēs plānojam pakalpojumus pieejamā budžeta ietvaros.”
To nu gan būtu derīgi saprast, kur paliek divi miljardi eiro, cik daudz medicīnai noraksta valsts, un gan jau vēl miljards, ko samet iedzīvotāji par maksas pakalpojumiem tiešā veidā vai caur veselības apdrošināšanu. Izsmeļoša atbilde kļūtu nepārskatāmi gara, bet pamatā tas, kas uzpeldēja sarunā ar J. Kalēju, turpinot M. Zeitmaņa iesāktu tēmu par negodīgu naudas dalīšanu. Proti, par pneimonijas ārstēšanu Rīgas slimnīcai maksā 1,5 tūkstošus eiro, bet citām slimnīcām 1,1 tūkstoti, kaut darbs un medikamenti vieni un tie paši atbilstoši Latvijā noteiktajām ārstēšanas vadlīnijām. Šie fakti salikās kopā ar pēdējās pāris dienās pa plašsaziņas līdzekļiem palaisto bēdu stāstu, ka “nepilnus divus gadus vecu bērnu ar pneimoniju no slimnīcas pusnaktī aizsūta mājās. Diagnozi mamma nejauši atklāj pati” utt. Šāda Bērnu klīniskās “universitātes slimnīcas” ainiņa ir mierinājums ārpus Rīgas dzīvojošiem, ka rīdzinieku iespējas saprātīgā laikā nonākt slimnīcas uzņemšanas nodaļā negarantē nekādu medicīnisko palīdzību.
Šajā reizē pneimonijas piemērs kalpo skaidrojumam, kāpēc fantastisks izmaksu pieaugums nav cēlis medicīnas kvalitāti kopš laika, par kuru J. Kalējs kavējās atmiņās, kā viņš diagnosticējis pneimoniju ar savas klausāmcaurulītes palīdzību. Tagadējiem ārstiem tas nav jāprot, jo viņi drīkst diagnosticēt pneimoniju tikai atbilstoši triju analīžu un trijos rakursos izdarītu rentgenuzņēmumu rezultātiem. Ja šie rezultāti pazūd vados, tad ārstam drošāk tikt no pacienta vaļā jebkādā veidā. Tā ārsts nodrošinās pret nepatikšanām labāk, nekā ja pneimonijas ārstēšanā radīsies komplikācijas vai pacients (bērna vecāki) sagribēs pakašķēties, kāpēc slimnīca nav nodrošinājusi visas tās procedūras, kas pneimonijas slimniekam pienākas.
Piemērs ļauj saprast, kāpēc viens un tas pats produkts - pneimonijas diagnoze - Latvijas Republikā izmaksā tūkstošiem reižu dārgāk nekā Latvijas PSR. Toreiz valsts samaksāja J. Kalējam 10 rubļus par daba dienu (maiņu, slodzi) un tajā skaitā 10 kapeikas par tām 10 minūtēm, kuru laikā tika diagnosticēta pneimonija vai citās reizēs kas cits. Turpinot pēc tāda cenrāža, pneimonijas izārstēšana valstij izmaksāja 10-15 rubļus.
Protams, ka ārsti regulāri kļūdījās, par ko liecina padomju prese, kurā ārstu lamāšana dažkārt tika izmantota kā drošības ventilis, ļaujot cilvēkiem pateikt par ārstiem to, ko viņi gribēja teikt par padomju režīmu. Taču pneimonijas ārstēšana par pusotru tūkstoti eiro kalpo tikai iekšzemes kopprodukta izpūšanai, nevis pacientiem. Medicīnas līmenis pazeminās atbilstoši tam, kā ārsti visā pasaulē tiek padarīti par datoru pielikumiem, kuru galīgo aizvietošanu ar mākslīgo intelektu neviens nepamanīs un nenožēlos.
Gala slēdziens tāds, ka ne ar savu darbu, ne ar Latvijas dabas resursiem un ne ar naudas aizņemšanos valsts un sabiedrība nespēj nosegt izdevumu kāpumu, kurā medicīna spilgts, bet tikai viens piemērs. Nākas maksāt ar atsacīšanos no teritorijās (no dzīves telpas), pat ja tā netiek pārdota, bet vienkārši pamesta. Iedomāsimies vecīšus, kuri pēc sava vai sociālo dienestu lēmuma tiek izvākti no viņu mājām un salikti pa 10 vienā istabā. Tad viņiem vairs nav jāuztur savas mājas un savas pensijas viņi var atdot ārstam.
