2026. gada 12. janvārī karš Ukrainā pārkāpa zīmīgo 1418 dienu laika slieksni. 2022. gada 24. februāra agrā rītā Vladimirs Putins ar saviem līdzgaitniekiem uzsāka “speciālo militāro operāciju” Ukrainā, kas ilgst jau gandrīz četrus gadus un kļuva par traģēdiju desmitiem miljonu cilvēku. Šis ir zīmīgs brīdis, jo Otrā pasaules kara posms, ko padomju historiogrāfijā un pēcpadomju Krievijā sauc par “Lielo Tēvijas karu”, turpinājās tikpat ilgi – 1418 dienas (22.06.1941.–9.05.1945.), un to tagad mēģina salīdzināt ar Krievijas “militāro operāciju”
Agresijas cena
Putins Ukrainā plānoja “zibenskaru” un Kijivas kapitulāciju “trīs dienu laikā”, kas pārvērtās par lielāko asinspirti pēc Otrā pasaules kara. Putina karš “savā bezjēdzībā un šķietamajā bezgalībā būtu jāsalīdzina ar padomju militāro avantūru Afganistānā vai Čečenijas kariem - kritušo skaits, kopā ņemot, ir daudzkārt lielāks. Arī pirmais Čečenijas karš bija plānots kā ātra militārā operācija, kas gan ļāva Putinam uzurpēt varu. Ramzana Kadirova autoritārisms ir cena par 1994. gada toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina lēmumiem, kurš ar militāru spēku cerēja “ātri sakārtot lietas”. Mēs nezinām, kad tiks panākts pamiers, bet zinām, ka šo 1418 dienu galvenais rezultāts ir pārliecība, ka putinisma gals ir neizbēgams. Tas ir kā milzīgs, šķietami spēcīgs, bet pūstošs un satrunējis organisms,” raksta “Telegram” kanāls “СерпомПо”.
NATO aprēķinos norādīts, ka 2025. gada decembrī Krievijas armijas neatgriezeniskie zaudējumi Ukrainā bija 1,15 miljoni kritušo un smagi ievainoto. 400 000 kļuva par invalīdiem, kas pielīdzināms tādu Krievijas pilsētu kā Brjanska vai Tvera iedzīvotāju skaitam. Pirms četriem gadiem Krievijai bija viens no lielākajiem konvencionālā bruņojuma arsenāliem pasaulē. Pašlaik vecās rezerves izsmeltas, tik tiešām notikusi “demilitarizācija”, un Putins turpina bruņoties. Ukrainas karā gājuši bojā vismaz 19 Krievijas ģenerāļi, zaudējumi augstāko komandieru vidū tiek uzskatīti par neparasti lieliem un liecina par karadarbības mērogu.
“Milzu zaudējumi Krievijas situāciju ne par mata tiesu neuzlaboja, tā ir daudz sliktāka nekā 2022. gada 24. februārī,” apgalvo militārais eksperts un ASV bāzētās domnīcas Eiropas politikas analīzes centra (CEPA) vecākais pētnieks Pāvels Luzins: “Krietni pasliktinājusies situācija demogrāfiskajā, tehnoloģiskajā ziņā un daudzās citās jomās (..) Būtu neiespējami apgalvot, ka Krievija būtu panākusi progresu vai kļuvusi stiprāka.” Turklāt četru asiņainā agresijas kara gadu laikā Krievijas nodokļu maksātāji kara izdevumu segšanai šķīrās no 42,3 triljoniem rubļu jeb apmēram 540 miljardiem ASV dolāru. “Maskava “vēlējās atkārtot”, bet atkārtoja un pārsniedza vienīgi karadarbības ilguma rekordu Otrajā pasaules karā,” raksta izdevums “The Moscow Times”. Krievija kļuvusi arī par pasaules rekordisti valstij piemēroto sankciju skaita ziņā.
Okupantu katastrofa
Karš ir apzināta Putina politiskā izvēle, jo garantē paša diktatora un viņa režīma fizisko izdzīvošanu. “1418 kara dienas Putins ir aizņēmies ar milzīgām procentu likmēm. Aizdevumu atmaksās nevis Putins uz savu bērnu vai pat mazbērnu nākotnes rēķina, bet Krievijas iedzīvotāji. Katra nākamā agresijas diena arvien padziļinās Krievijas ekonomisko un sociālo atpalicību, kas to sagaida pēc karadarbības beigām. Kara laika ekonomika nerada pievienoto vērtību, bet ražo ieročus, kas sadeg Ukrainas laukos. Civilā sektora lejupslīdi ekonomikā būs neiespējami atjaunot vienas nakts vai piecu līdz septiņu gadu laikā pēc pēdējā šāviena, iedzīvotāji pēc kara slīgs arvien lielākā nabadzībā. Putina valdīšanas sekas ir Krievijas iedzīvotāju intelektuālā degradācija, bet samilzušo problēmu risināšanai un sabiedrības atveseļošanai būs vajadzīgi gadu desmiti. Putina un Kremļa propagandistu sauklis “varam atkārtot” (“можем повторить”), kas dzīvo impēriskās agresijas un propagandas pārņemto Krievijas iedzīvotāju prātos un tiek pielipināts tūkstošiem automašīnu, tagad aprakts asinīs un dubļos,” komentē “Telegram” kanāls “Воля/Volya”.
“1418 dienu laikā Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa joprojām nav sapratuši, ka Putina sāktais karš nav tikai kā pērkona negaiss, ko var pārlaist drošā vietā, bet katastrofa. Sankcijas netiks atceltas vienas nakts laikā, to sekas būs jūtamas vēl ilgi. “Speciālās militārās operācijas varoņi”, kas pieraduši nogalināt un laupīt, atgriežoties mājās, vienā jaukā dienā nekļūs par paraugvīriem, labiem tēviem un kvalificētiem strādniekiem, atraitnes kritušo vīru “zārka naudu” ātri izšķērdēs. Tur nav vainojams “Kijivas režīms” vai “kolektīvie Rietumi”, bet Putins un viņa līdzgaitnieku loks, kuri kalpo režīmam varas, naudas vai viltus patriotisma dēļ. Putins un viņa atbalstītāji ir ne vien Ukrainas, bet arī pašas Krievijas okupanti. Krievijas armija ir okupācijas spēks, kas uzbrūk arī savai valstij un tās iedzīvotājiem. FSB, Iekšlietu ministrija, Izmeklēšanas komiteja, prokuratūra, kara komisariāti, tiesas un tiesu izpildītāji ir okupācijas varas administrācijas iestādes. Vienīgais spēks, kas okupantus spēj sakaut, ir paši Krievijas iedzīvotāji. Daži to jau saprot, bet lielākā daļa joprojām gaida, kamēr negaiss pāries.”
Putina lielvaras projekta beigas: Krievija paliek bez sabiedrotajiem
Padomju oficiālā statistika apgalvoja, ka pēc Otrā pasaules kara “PSRS atguvās un atjaunoja ekonomiku piecu gadu laikā”, “atveseļošanās” turpinājās arī pēc Staļina nāves 1953. gadā. Taču PSRS karā uzvarēja, jo tās sabiedrotie bija ASV un Lielbritānija. Staļins varēja netraucēti turpināt “atjaunot valsts ekonomiku”, izlaupot kara laikā sagrābtās teritorijas, bet Putina uzvara Ukrainā joprojām ir apšaubāma. Kamēr Putins grūtā brīdī nevienam vairs palīdzēt nespēj, viņa vienīgā “sabiedrotā” ir Ziemeļkoreja. Baltkrievijas diktators Lukašenko turpina kuluāru sarunas ar ASV, Ķīna ir pragmatisks un viltīgs tirdzniecības partneris, pēc Asada režīma sabrukuma Sīrijā Kremlis zaudējis ietekmi Tuvajos Austrumos, gāzts Maduro režīms Venecuēlā, Irānā samilzušas iekšpolitiskās problēmas, zudusi ietekme Centrālāzijas valstīs. “Ilgstošais karš Ukrainā, rekordlielie upuri un sabiedroto zaudēšana - sākot no Sīrijas un Venecuēlas līdz arvien nestabilākai partnerībai ar Irānu - grauj Krievijas “lielvaras” tēlu, kura veidošanai Kremlis veltījis divas desmitgades. Pat kara atbalstītāji Krievijā atzīst, ka sauklis “varam atkārtot” cietis neveiksmi un, neskatoties uz skarbo retoriku, valsts saskaras ar to, ko viņi sauc par “lielvaras projekta ēras beigām”, raksta “Politico”. “Kremlis ne pārāk veiksmīgi turpina būvēt paša izdomātu impēriju. Putina Krievijai acīmredzami trūkst “maigās varas”, lai “par savējo” varētu uzskatīt arī Dienvidkaukāzu un Centrālāziju. Tā kā Krievija joprojām ir reģionālais līderis, Putins saprot, ka viņam jākonkurē ar ASV prezidentu Trampu par ietekmi piecās Centrālāzijas valstīs. Tāpēc tūlīt pēc šo valstu prezidentu vizītes Vašingtonā Putins Maskavā sarīkoja greznu pieņemšanu Kazahstānas prezidentam Kasimam Žomartam Tokajevam un devās uz Kirgizstānu, raksta Andrejs Koļesņikovs, “The New Times” un “Novaja Gazeta” apskatnieks.
“Kremļa propaganda un tie, kuri Krievijā sevi dēvē par politiķiem, jau gadiem ilgi kliedz par “korumpēto Kijivas režīmu”, kas netiek galā ar problēmām un izdzīvo, tikai pateicoties “kolektīvo Rietumu” atbalstam. Sanāk, ka “korumpētais Kijivas režīms” izrādījies daudz efektīvāks par Kremli un jau 1418 dienas liek apšaubīt Putina propagandistu sludinātās “tradicionālās vērtības”,” komentē “Telegram” kanāls “Воля/Volya”.
Krievijas propagandai jāmeklē attaisnojumi: “speciālā militārā operācija” nav karš
“Tas ir kas cits,” 1418 kara dienas komentē Kremļa propagandisti un kara korespondenti, skaidrojot, ka “speciālajai militārajai operācijai” ar “Lielo Tēvijas karu” nav nekā kopīga. Oficiālie Krievijas mediji no tēmas centās pilnībā izvairīties. “Radās sajūta, ka Krievijas varas iestādes sākotnēji vēlējās tai nepievērst sabiedrības uzmanību, īpaši televīzijā. Tomēr, kad Krievijas plašsaziņas līdzekļos parādījās kritiska satura publikācijas, izraisot nepārprotamu sabiedrības reakciju, propagandai bija jāatbild. Vairāki Kremļa propagandisti publicēja materiālus, lai mazinātu Ukrainas kara salīdzinājuma ar “Tēvijas karu” negatīvo ietekmi,” raksta “Telegram” kanāls “Незыгарь”.
Piemēram, Vladimirs Solovjovs, kura galvenais uzdevums ir kanalizēt Kremļa informācijas kara agresiju un testēt reakciju ārvalstīs, “mobilizējot “Z elektorātu”, paziņoja, ka “speciālās militārās operācijas” salīdzinājums ar “Lielo Tēvijas karu” apstiprina tēzi, ka “Krievija iesaistījusies “21. gadsimta galvenajā karā” nevis ar Ukrainu, bet visu NATO bloku”. Pēc viņa teiktā, “maģiskiem datumiem un skaitļiem nevajadzētu ietekmēt “operācijas” gaitu un tempu un tā turpināsies, līdz mērķi tiks pilnībā sasniegti”. Kara korespondenti Aleksandrs Kots un Jevgēņijs Poddubnijs pašreizējo situāciju raksturoja kā izsīkuma karu, norādot, ka mūsdienu konfliktam jāpiemēro “citi laika horizonti un no 20. gs. vidus atšķirīgas pieejas”. Jūlija Vitjazeva pauda līdzīgu nostāju, paziņojot, ka salīdzinājumi ar “Lielo Tēvijas karu” nav korekti principiāli atšķirīgo kaujas apstākļu dēļ. Vairāki komentētāji uzreiz ierosināja šo salīdzinājumu “konceptuāli pārskatīt”. Piemēram, kara korespondents Romāns Aļohins (tagad jau ievietots Krievijas “ārvalstu aģentu” sarakstā) norādīja, ka “Lielais Tēvijas karš” bija industriālo lielvalstu rūpnieciskās varenības un masu armiju karš, savukārt pašreizējais konflikts ir “intelekta, tehnoloģiju un sistēmiskās vadības karš”. Cits propagandists Dmitrijs Konaņihins paziņoja, ka “karš par krievu tautas iznīcināšanu” bijušās Ukrainas teritorijā notiek jau vairāk nekā simt gadu”.
Militārie eksperti uzskata: Kremlis turpina izmantot argumentu, ka “speciālā militārā operācija” nav karš un “ierobežotas militāras operācijas” ideju virzīja jau 2022. gada februārī. Vēlāk likvidētais dumpinieks Prigožins, Putina administrācijas vadītāja vietnieks Kirijenko un vairāki Valsts domes deputāti mēģināja to aizvietot ar “tautas karu” (“народная война”), taču Kremlis saukli neakceptēja. Kopš 2023. gada aktīvi tiek izmantota ideja par “kolektīvo Rietumu” karu ar Krieviju. “Karš” propagandistu vārdu krājumā atkal parādījās 2024. gadā, taču Kremļa oficiālā nostāja palika nemainīga.
Sociologu aprēķini liecina, ka 60 līdz 70% Krievijas iedzīvotāju tik un tā uzzinās, ka “speciālās operācijas” ilgums jau pārsniedzis 1418 dienas, kamēr karam beigas nav saskatāmas. Pētnieki uzskata, ka tas “grauj iedzīvotāju vairākuma atbalstu “speciālajai operācijai” un “mītu par uzvaru”.
“Sagaidāms, ka diskusijas par šo tēmu Kremļa televīzijā samazināsies līdz minimumam,” komentē “Незыгарь”. “Šim salīdzinājumam trūkst skaidrojuma,” secina kāds sociologs, uzskatot, ka “piesardzīgākie propagandisti šai sakarā apzināti izmanto lakoniskus un izvairīgus formulējumus”.
Nebūs vairs nekādas Krievijas impērijas
“Ja cilvēce Putinu pārdzīvos, viņu pētīs vēsturnieki un psihiatri. Bet pagaidām esam liecinieki 1418 dienu ilgam karam tikai kara dēļ, jo bez šī neprāta mūsu “mazais Napoleons no Sanktpēterburgas” ir banāls zaglis, varas uzurpators un sērijveida slepkava un pats to labi zina (..) Bet simtiem tūkstošu dzīvību vairs atgriezt nevarēs,” savā “Telegram” kanālā raksta no Krievijas emigrējušais rakstnieks un publicists Viktors Šenderovičs. “Tāpat kā vairs nevarēs atgriezties tajā Krievijā, kas pirms četrdesmit gadiem mēģināja izrāpties no impēriskās bedres cerībās par civilizētu nākotni (..) Mūs sagaida sāpīgas un pazemojošas refleksijas, taču līdz tam vēl būs jānodzīvo, tam būs vajadzīga apņemšanās un drosme. Nebūs vairs nekādas Krievijas impērijas, aizmirstiet par to. Neviens Krievijai nepalīdzēs kā pēckara sagrautajai Vācijai - Māršala plāns nāca līdz ar Nirnbergas tribunālu (..) Mums būs jānožēlo grēki nevis divpadsmit, bet gan simt gadu garumā, kaut gan izredzes par sapratni un grēku nožēlu ir ļoti niecīgas. Tomēr vērts mēģināt, jo alternatīva mokošajam ceļam pretī civilizētai nākotnei ir gaidīt pilnīgu Krievijas sabrukumu, turpinot nolādēt Rietumu pasauli, kas nav spējusi novērtēt mūsu “mīklaino garīgumu”. Krievijai tas vēl priekšā, bet pagaidām mūsu vadonis ir priecīgi atzīmējis kara 1418. dienu ar jaunām Kijivas - “Krievzemes pilsētu mātes” - bombardēšanām.”
