Svaigākie SKDS aptauju dati par politisko partiju reitingiem liecina, ka pieaug politisko izvēļu nenoteiktība. Lai arī reitingu galvgalis ir palicis nemainīgs, pieaudzis neizlēmušo skaits, kas norāda – līdz vēlēšanām vēl iespējami visai nopietni pavērsieni. Tas nozīmē, ka politiskajām partijām ir lielas iespējas spert izšķirīgus, varbūt pat riskantus soļus ar grūti prognozējamām sekām. Cits jautājums, vai tās šo iespēju izmantos un vai tām to vajag.
Pats SKDS direktors Arnis Kaktiņš šo aptauju rezultātus saista ar jezgu ap Stambulas konvenciju, taču tā drīzāk ir viņa atruna, jo viņš pats ir pieļāvis visai nopietnu kļūdu, aptaujā neiekļaujot kustību “Bez partijām”. Var saprast Kaktiņu, jo šī kustība pagaidām vēl nav pat partija un nav zināms, vai par tādu vispār kļūs. No otras puses, partiju popularitātes aptauja bez šī spēka pieminēšanas arī kļūst savā ziņā nepilnīga.
Gandrīz visu galveno politisko spēku popularitātes kritums (izņemot “Stabilitātei!” un “Suverēnā vara”), visdrīzāk, saistāms tieši ar šī jaunā, pagaidām ideoloģiski neskaidrā spēka parādīšanos pie apvāršņa. Pat tos, kuri par “Bez partijām” nebalsos, šīs kustības rašanās kaut kādā mērā būs samulsinājusi un likusi aizdomāties par savu politisko izvēļu pareizību. Aptaujas rādītāji liecina par vienu - cilvēku ticība esošajām politiskajām partijām un varbūt pat esošajai politiskajai sistēmai ir bīstami zema.
Ja runājam konkrēti par aptaujas rezultātiem, tad pirmais trijnieks palicis nemainīgs. Tās ir trīs partijas ar salīdzinoši skaidru politisko identitāti - “Latvija pirmajā vietā” (LPV) - 8,6% (vietējie trampisti un aicinātāji apgāzt šaha dēlīti kājām gaisā); “Jaunā vienotība” - 8,3% (nomenklatūras partija, kura aicina turpināt visu, kā ir, bez principiālām izmaiņām) un “Progresīvie” - 6,6%, kuri aicina pasauli, tai skaitā Latviju, pārveidot pēc dažādu kreisi liberālu ideologu teorētiskajiem priekšstatiem. Visām šīm trijām partijām ir sava visnotaļ stabila elektorālā bāze, tāpēc šausmināties - kas par tām balso - var tikai tie, kuri neko ārpus sava “burbuļa” neredz.
Aiz pirmā trijnieka ir vēl trīs politiskie spēki ar vienādu reitingu (5,6%) un samērā līdzīgu elektorālo bāzi: Nacionālā apvienība, ZZS un “Apvienotais saraksts”. Teorētiski tieši starp šīm partijām, kuru potenciālais elektorāts plaši pārklājas, būtu jābūt asai konkurences cīņai, taču tas tā nenotiek. Tam ir zināms izskaidrojums.
Visas šīs partijas ir izteiktas otrā numura partijas. Tās ar lielu prieku iet valdošajā koalīcijā un apsaimnieko savā pārraudzībā nonākušās ministrijas, bet netiecas par katru cenu uzņemties valdības vadīšanu. Šo partiju pašreizējie reitingi visām trijām nodrošina garantētu iekļūšanu nākamajā Saeimā ar augstām izredzēm ne tikai būt valdošajā koalīcijā, bet pat zināmas apstākļu sakritības gadījumā vadīt valdību. Ja vien nesastrādās kādas muļķības. Tāpēc labāk neriskēt un nekādas asas darbības līdz vēlēšanām neveikt.
Bez jau pieminētās Stambulas konvencijas un kustības “Bez partijām” izveides jāpiemin vēl kāds faktors, kurš visai būtiski ietekmēs Latvijas iedzīvotāju politisko izvēli. Tas ir, Trampa faktors. Lai arī par klajiem trampistiem pie mums neslēpti uzdodas tikai LPV, arī citās partijās netrūkst vairāk vai mazāk atklātu Trampa politisko metožu cienītāju. Viņiem šī sava jūsma jāizrāda vai jāslēpj atkarībā no reālā Trampa popularitātes līmeņa Latvijas iedzīvotāju vidū. Līdz ar to klaja Trampa politikas atdarināšana var savā veidā atspēlēties, ja Trampa realizētā politika pašās ASV un citur pasaulē nākamgad cietīs krahu.
Ja runājam par to partiju galu, kuras ir izkritušas no “aprites”, tad to izredzes vēlreiz pacelties lidojumam “lielajā politikā” izskatās bēdīgas. Mēģinājumi pārveidot “Saskaņu” par eiropeiski domājošo Latvijas krievu partiju pagaidām izskatās pagalam nesekmīgi. Elektorālajā konkurences cīņā eiropeiskā “Saskaņa” (1,7%) acīmredzami zaudē prokremliskajām “Suverēnā vara” (4,8%) un “Stabilitātei!” (3,8%).
Arī tādām kādreiz ar politisko svaru apveltītām partijām kā “Latvijas attīstībai” (1,2%), Jaunā konservatīvā partija (1,1%) un “Kustība “Par!”” (0,6%) cerības uz kādu atdzimšanu pamazām izplēn. Arī jaundibinātajai “Austoša saule Latvijai” (0,6%) pagaidām neizdodas atrauties no skrejceļa un pacelties autonomam lidojumam.
Tas, ka novembra aptaujā nebija iekļauta kustība “Bez partijām” un tās reālā popularitāte nav zināma, neļauj izdarīt pārliecinošus secinājumus par Latvijas politiskās nākotnes perspektīvām. Tomēr esošie dati ļauj prognozēt, ka visticamāk nekādas lielās pārmaiņas mūs nākotnē negaida. Tas savukārt dod iespēju secināt, ka plaši izplatītie stāsti par Latvijas katastrofālo stāvokli un atrašanos “totālā pakaļā” ir, maigi sakot, pārspīlēti.
