Pagājušo sestdien pieci Latvijas politiskie aktīvisti ar režisoru Alvi Hermani priekšgalā publicēja manifestu, kurā aicināja veidot politisku partiju (kustību) “Bez partijām”. Šīs partijas/kustības mērķis ir mainīt vēlēšanu sistēmu Latvijā.
Kā tieši mainīt, vēl nav līdz galam izkristalizējies, bet ideja skaidra: lai deputātu korpusa sastāvs nebūtu atkarīgs no partijām, bet gan personībām. Lai vēlētājam nebūtu jāizšķiras par konkrētu partiju sarakstiem, bet gan par konkrētiem politiķiem.
Lai arī kustības “Bez partijām” politiskais piedāvājums vēl tikai veidojas, jau tagad var teikt, ka runa ir ne tikai par vēlēšanu sistēmas maiņu, bet gan par principiāli citādu valsts politiskās pārvaldības modeli. Gan Vācijā, kur ir jauktā vēlēšanu sistēma, gan Apvienotajā Karalistē (AK), kur ir mažoritārā sistēma, valsts pārvaldības modelis paliek partejisks. Tur, neatkarīgi no vēlēšanu sistēmas, parlaments un izpildvara darbojas politisko partiju sistēmas ietvarā.
Hermaņa un viņa domubiedru versijā “partiju kartelis” tiek likvidēts. Tā vietā valsts augstākā vadība pāriet “brīvu personību” rokās. Kā šī sistēma darbosies, šķiet, īsti nezina arī paši idejas autori, un viņus tas pārāk neinteresē, jo, kā norāda pats Hermanis: mūsu mērķis ir “izspārdīt iršu pūzni”.
Jāatzīmē, ka pasaules praksē šāda sistēma (vismaz demokrātiskas iekārtas ietvaros) nekur nav ilgstoši darbojusies. Ja nav partijas, tad vienmēr atrodas kāda “spilgta, spēcīga personība”, kura agri vai vēlu uzurpē visu varu.
Nav īsti jēgas apspriest, kā šāda “bezpartejiska”, “brīvu personību” pārvalde darbosies Latvijā, jo ir ārkārtīgi niecīga varbūtība, ka saraksts “Bez partijām” varētu iegūt 51 vietu Saeimā un tādējādi spēs realizēt šo ideju praksē. Līdz ar to Hermaņa “piecnieka” politiskais uznāciens jāvērtē ne tik daudz nākamo Saeimas vēlēšanu, cik politiskās domas attīstības kontekstā, jo runas par vēlēšanu sistēmas maiņu notiek jau sen un ir nobriedušas. Ja ne pārbriedušas, kā to liecina minētais manifests.
Vispirms daži vārdi par 51 mandāta iegūšanas neiespējamību, jo pats Hermanis atsakās pat apsvērt iespēju, ka viņa saraksts neiegūs vairākumu nākamajās vēlēšanās. Citēšu Hermani no viņa intervijas “Neatkarīgajai”: “Es pat nepieļauju tādu scenāriju. Nespēju noticēt, ka Latvijā lielākā daļa cilvēku, kuri ir pie pilna veselā saprāta un garīgas veselības, neredz, ka vietējais partiju kartelis mūs visus bezgalīgi vazā aiz deguna.”
To, ka “vietējais partiju kartelis mūs visus bezgalīgi vazā aiz deguna”, redz un saprot daudzi. Droši vien pat vairākums. Tur Hermanim taisnība. Nav ko iebilst. To apliecina arī socioloģija, kura norāda uz ārkārtīgi zemu cilvēku uzticību politiskajām partijām. Tiktāl viss pareizi. Taču vai tas nozīmē, ka visi šie cilvēki, kuri neuzticas partijām un uzskata, ka “vietējais partiju kartelis mūs visus bezgalīgi vazā aiz deguna”, būs gatavi balsot par partiju/sarakstu “Bez partijām”? Nē, tas to nenozīmē pat tuvumā. Kāpēc?
Kaut vai tāpēc, ka neuzticība partijām lielā mērā nozīmē vispārēju neuzticību. Proti, Latvijā ir zema uzticība cilvēkiem vispār. Iekavās piebildīsim, ka sabiedrības locekļu zema savstarpējā uzticība tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem attiecīgu valstu atpalicības cēloņiem. Latvijā šī neuzticība izpaužas ne tikai neuzticībā nosacītajai Evikai Siliņai, bet arī nosacītajam Alvim Hermanim, tāpat kā jebkuram citam.
Pat ja daudzi Hermanim personiski uzticētos, tad par pārējiem četriem no viņa pieteiktā piecnieka to teikt jau būtu daudz grūtāk. Stāsti, ka mūsu sarakstā cilvēki varēs brīvi svītrot sev nevēlamos un likt plusus vēlamajiem, šeit neko daudz nemaina, jo kopā tiek skaitītas visas par konkrēto sarakstu nodotās balsis. Atcerēsimies, ka nākamās Saeimas vēlēšanas notiks vēl pēc vecajiem noteikumiem, tāpēc nav jēgas runāt, kā būs tad, kad “mēs uzvarēsim”.
Vēsturiski visvairāk vietu jauno laiku Saeimā ir ieguvuši: “Latvijas ceļš” - 36 (5. Saeima, 1993. g.); Tautas partija - 24 (7. Saeima, 1998. g.); “Jaunais laiks” - 26 (8. Saeima, 2002. g.); “Vienotība” - 33 (10. Saeima, 2010. g.); “Saskaņas centrs” - 31 (11. Saeima, 2011. g.). Visas šīs uzvarētāju partijas (izņemot “Saskaņas centru”) ir balstījušās uz tā brīža spēcīgu mediju un viedokļu līderu atbalstu. Tās visas tobrīd bija informatīvās “pamatplūsmas” atbalstītas partijas. Un ar visu šo lielo atbalstu vairāk par trešdaļu mandātu (izņemot 1993. gadā, kad ticība “laimes lācim” vēl bija vispārēja) nav spējušas iegūt.
Līdz ar to ir vājš pamats domāt, ka jaunā kustība “Bez partijām” pēkšņi iegūs milzīgu vēlētāju uzticību. Šādas nesistēmiskas partijas/saraksti/kustības mums jau ir bijušas, sākot no Zīgerista partijas un beidzot ar Kaimiņa/Gobzema “Kam pieder valsts”. Šo sarakstu griesti ir 16 vietas 13. Saeimā 2018. gadā.
Pat ja pieņemam, ka Hermanim varētu būt divreiz vairāk atbalstītāju nekā Kaimiņam/Gobzemam, vairāk par 32 vietām nesanāk un mēs atduramies pret šo realitāti. Patīk mums tā vai ne.
Atsevišķi jārunā par vēl kādu vēlētāju kategoriju, uz kuru orientējas daži politiskie spēki. Runa ir par tiem vēlētājiem, kuri visās iespējamās vietās labprāt un ar neslēptu aizrautību dzied “viss ir totālā pakaļā” dziesmu. Politiskie spēki, kuri orientējas uz šiem vēlētājiem, pārspīlē gan šo “dziedātāju” patieso sašutumu un neapmierinātību, gan arī viņu lojalitāti “protesta” partijām.
Daudzi no šiem neapmierinātajiem patiesībā nemaz tik slikti nedzīvo un par dažādiem “iršu pūžņa izspārdītājiem” (revolucionāriem/anarhistiem) balsot nedomā. Jā, viņiem patīk lamāt valdību, politiķus un visu pasauli, kas braucot tieši bezdibenī, bet balsošanas iecirknī viņi nobalso par tām pašām sistēmiskajām “vecajām” partijām. Tas nenozīmē, ka viņi balso par nosacīto “Vienotību”, bet viņi balso par partijām, kuras darbojas esošās sistēmas ietvaros, un nekādu “iršu pūzni” izspārdīt netaisās.
Vai tas nozīmē, ka Hermaņa partijas manifests ir šāviens pa tukšo kosmosā? Nē. Tas, kā jau minēju, būtiski aktualizēs diskusijas par vēlēšanu sistēmas maiņu, un šis jautājums nākamā gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā var kļūt par vienu no svarīgākajiem. Tas ir divtik svarīgi, jo pašreizējai vēlēšanu sistēmai ir virkne acīmredzamu nepilnību, kuras noliedz vienīgi acīmredzami stūrgalvji. Ar stūrgalvjiem es šeit saprotu ideoloģiski doktrinētus cilvēkus, kurus maz interesē realitāte, bet kuru uzskatus nosaka ietiepība - gribu tā un nekā citādi.
Konkrētajā vēlēšanu sistēmas jautājumā pāreja uz jaukto vēlēšanu sistēmu, saglabājot Satversmē ierakstīto proporcionalitāti (Vācijas sistēma), šķiet visloģiskākais un racionālākais veids, kā uzlabot mūsu valsts politisko pārvaldi. Ar ko šāda sistēma draud Latvijai, šie stūrgalvji nespēj pateikt. Toties prasa: ar ko tā būšot labāka par esošo? Kur jums ir konkrēti dati, ka cita vēlēšanu sistēma ir labāka?
Atbildu: vispirms par “konkrētajiem datiem”. Politoloģija nav nekāda eksaktā zinātne, kurā darbojas precīzas formulas un nemainīgas konstantes. Liels jautājums: vai tā vispār ir zinātne un nav ierindojama tajā pašā plauktiņā, kur astroloģija. Katrā ziņā terminu “komunikāciju doktors” bez sarkasma vai saistības ar doktoru Gebelsu pieminēt ir grūti. Nav vispāratzītas labākas/sliktākas vēlēšanu sistēmas. Vienīgais to efektivitātes rādītājs ir vēsturiskā prakse, un izvēli par labu vienai vai otrai sistēmai bieži vien nosaka vietējās tradīcijas.
Latvijā esošā sistēma darbojas jau vairāk nekā 30 gadus. Tā tika pārmantota no pirmskara Latvijas, kur tās efektivitāte neskaitījās diez cik spoža un noveda Latvijas demokrātiju pie 1934. gada 15. maija. Pēc neatkarības atjaunošanas šī sistēma tika pielabota, ieviešot 5% barjeru. Pēc šīs sistēmas ir ievēlētas jau desmit Saeimas, un varam izdarīt visai pārliecinošus secinājumus.
Pašreizējā vēlēšanu sistēma darbojas varbūt ne gluži katastrofāli (kā to atzīst Hermanis), bet nevar arī teikt, ka ideāli. Galvenais defekts, uz ko norāda tās kritiķi: partiju lokomotīves ievelk Saeimā virkni deputātu, kuru vienīgā funkcija un spējas ir pareizi nospiest balsojuma pogu, atbilstoši norādēm no partijas vadības. Ir maza deputātu politiskā atbildība un vēl mazāka saikne ar kādu konkrētu teritoriālo vienību. Galveno atbildību politiķis nes pret savu tiešo bosu partijā.
Var jau teikt, ka tāda arī ir demokrātiskās valsts pārvaldes mehānisma jēga, bet tā nebūs gluži taisnība. 30 gadi ir pietiekams laiks, lai šie defekti būtu skaidri izgaismojušies. Arī līdzšinējās nelielās izmaiņas - aizliegums partiju lokomotīvēm būt saraksta līderiem vairākos vēlēšanu apgabalos - liecina, ka šie trūkumi ir labi apzināti, un ir bijuši mēģinājumi tos mazināt ar kosmētisku reformu palīdzību. Efekts ir bijis minimāls, par ko liecina nerimstošās runas par deputātu politiskās atbildības neesamību.
Mažoritāra vēlēšanu sistēma šo personiskās atbildības līmeni būtiski palielina, bet tai ir cits būtisks trūkums. Proti, neproporcionalitāte. Tā, piemēram, AK par Naidžela Farāža Reformu partiju 2024. gada parlamenta vēlēšanās nobalsoja 14,3% vēlētāju, bet viņa partija ieguva tikai piecas vietas no 650. Jauktā, Vācijas vēlēšanu sistēma, kur daudzmandātu apgabalos vietas tiek sadalītas, aprēķinos ieskaitot arī partijām vienmandāta apgabalos iegūto vietu skaitu, šo trūkumu novērš.
Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka Latvijas politiskajā sistēmā labākais būtu šis Vācijas modelis, un tas būtu jāievieš jau nākamās Saeimas laikā, lai 2030. gada vēlēšanas jau notiktu pēc jaunās sistēmas. Vienlaikus man ir bažas, ka revolucionārais “Bez partijām” piedāvājums varētu nospēlēt pretēji iecerētajam un, šīs partijas iniciatoriem pašiem to negribot, liet ūdeni uz “neko nevajag mainīt” sludinātāju dzirnavām.
