“Es veltu savu dzīvi šai ēkai, neļauju tai sabrukt,” par Rundāles pili savulaik ir teicis mākslinieks, mākslas vēsturnieks, gleznotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, vairāku grāmatu autors Imants Lancmanis. 1964. gadā viņš, interesējoties par iespēju iegādāties dzirnavu torni Bauskas rajonā, nokļuva Rundālē. Tolaik Rundāles pils bija tuvu sabrukumam. Un tad nāca piedāvājums: nepametot studijas akadēmijā, strādāt Rundālē. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Imants Lancmanis bija jau krietni iesaistījies Rundāles pils atjaunošanā.
1972. gadā Imants Lancmanis kļuva par Rundāles pils muzeja direktora vietnieku, bet 1976. gadā par Rundāles pils muzeja direktoru. Dāsnais mecenāts Boriss Teterevs Rundālei ziedoja vairāk nekā miljonu eiro: “nevarēja nepalīdzēt”, jo Rundāles pils dvēsele ir tās muzeja direktors Lancmanis. “Bez viņa varētu vēl 100 gadus restaurēt pili,” savulaik pauda Borisa un Ināras Teterevu fonda vadītāji. Patlaban Rundāles pils darbojas kā muzejs, būdama viens no izcilākajiem 18. gadsimta baroka un rokoko arhitektūras pieminekļiem Baltijā.
Ar Imantu Lancmani runājam par Latviju. Par to, ko mēs katrs varam tai dot, apvijot 18. novembri - valsts dibināšanas dienu, valsts neatkarības proklamēšanu - ar īpašu auru.
Ko jums nozīmē 18. novembris?
Šis datums man ir brīnišķīgs. Un tomēr neatkarības jēdzienu mēs nereti uztveram mazliet abstraktā veidā, saprotot, ka ik gadu ir jāizcīna šis 18. novembris. Mēs redzam arvien jaunas grūtības un jaunas cīņas, kas vēl priekšā. Joprojām ir cīņa ar nabadzību, ar stagnāciju, ar daudz ko citu.
Jūs tā spriežat, ņemot vērā valsts milzīgos parādus?
Jā, šie parādi izskatās diezgan bēdīgi. Un 18. novembris tieši parāda, kā mēs šo situāciju sagaidām - ne pārāk priecīgi. Protams, Saeimas vēlēšanas ir notikušas, ceram uz kaut kādu labu pavērsienu, “Apvienotajam sarakstam” ir 41 mandāts - tas jau kaut ko nozīmē. Es negribu teikt neko sliktu par kādu partiju, jo parasti viss ir ļoti samudžināts un daudzējādā ziņā atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Iedomājieties, ja mums nevajadzētu atdot 5% aizsardzības vajadzībām - ar to vien kā viss mainītos!
Tāpēc domāju, ka lēna, skaista attīstība, kāpjot uz augšu, nav iespējama. Un tāda nekad nav bijusi. Vienmēr ir radušies dažādi samilzumi karu un revolūciju izskatā. Palūkojamies uz to pašu kultūru. Ko tad pirmo paņems pie dziesmas? Protams, kultūru. Tajā pašā laikā pensionāri ir sliktā situācijā, veselības aizsardzība - bezgala bēdīga. 1992. gadā tika paziņots, ka Rundāles pilij restaurācijai naudas vairs nebūs. Nē, mēs nekliedzām: dodiet mums, nedodiet pensionāriem! Un tā divus gadus pavadījām neiedomājamā nabadzībā un tomēr lēnām izkūņojāmies. Kādu laiku paši restaurējām pili, paši taisījām reklāmu, lai nāktu apmeklētāji. Paldies dievam, parādījās arī sponsori - Borisa un Ināras Teterevu fonds, arī citi.
Un arī tagad mēs nesakām: mēs kultūrā neko nedarīsim, jo mums nedod naudu. Tā būtu slikta zīme, jo tā netop ne māksla, ne kultūra. It īpaši liela māksla tā netop. Lielā māksla balstās tieši uz pretējo, nevis uz naudas “špricēm”.
Kas jūs šobrīd satrauc visvairāk?
Tās ir manas personīgās izjūtas. Bet ir kas cits, kas parāda vispārēju vienaldzību, industriālā kapitālisma attīstību: tie ir vēja parki. Vistuvākais parks atrodas deviņus kilometrus no Rundāles. Rakstām protesta vēstules, un, ja vajadzēs, es pirmoreiz mūžā nostāšos ar plakātu pie Ministru kabineta logiem. Latvijas skaistā, zaļā ainava, “pateicoties” 266 metrus augstajiem agregātiem, ir iznīcināta. Vizuāli, dvēseliski iznīcināta. Jūs tajā brīdī nevarat lūrēt zemē un priecāties: vai, cik skaistas puķītes. Jūs esat spiesta pacelt acis un ieraudzīt šo vēja monstru.
Tie ir spoku rati, kas lēnām griežas! Man no tiem ir bail. Un ne jau tikai Rundālē vien. Tie iemieso kaut kādu atsvešinātu Mēness ainavu. Un tie nav vienīgie. Tālāk ir vēl. Sanāk, ka viss horizonts būs pilns ar šiem spoku ratiem. Arī Bauskas virzienā būs vēja parks.
Bet ja mēs tā mazliet idealizējam Latviju un latvieti? Kas latvietim ir galvenais?
Tur jau ir tā lieta, ka idealizētā veidā latvietis ir viena brīnišķīga figūra ar lieliskiem iedīgļiem ārkārtīgi skaistā, harmonizētā zemē, kurā nav ne par karstu, ne par aukstu. Taču objektīvi viss ir pakļauts erozijai - sākot ar skaisto, balto latvieša dvēseli, kas tagad dusmīgi ķepurojas ārā no šīs erozijas.
Dzīve visu laiku ir pilna ar izaicinājumiem. Un lai Dievs dod, ka šie izaicinājumi ir pozitīvi un radoši. Bet tad, kad es ieraudzīju vēja rotoru projektu, sapratu, ka daļa cilvēku ir ar mieru sagraut Latvijas tēlu. Nebūs šeit zaļā Latvija! Un es nerunāju tikai par Rundāli vien, es runāju kopumā par Latviju.
Jūs ieminējāties par 41 mandātu. Vai tad tas nav pietiekami, lai kaut ko mainītu?
Uz šī fona katra partija, kas dabūjusi daudz mazāk mandātu vai nav dabūjusi neko, griež zobus un dara visu, lai nozāģētu patiesi darāmo, nedomājot, ka varbūt tomēr vajadzētu apvienoties, noliekot malā savas negācijas. Bet nē - politiskā cīņa ir obligāta lieta! Šajās politiskajās partijās jau ir ieliktas likumsakarības, kādās tās funkcionē. Un tas ir karš miniatūrā.
Es vienmēr esmu teicis: nekādai Krievijas armijai te nav vajadzības ienākt. Nepietiek ar Krievijas hibrīdkariem? Mēs paši tos sarīkojam. Un tad labas lietas vispār nevarēs notikt vai arī notiks ar milzu grūtībām, ja uzvarēs katras partijas egoisms. Ja nav atklāta kara, tad ir lēna žņaugšana. Un tad vienam otram partijniekam ir pilnīgi vienalga, vai Latvijai no tā ir slikti vai labi. Tas ir cilvēka egoisms, kas visu sagrauj. Ja daļa cilvēku 18. novembri grib sagaidīt ar intrigām, tad mans prieks ir apdzēsts… Vienīgais, kas visu izlīdzina, ir tas, ka nācija gaida reformas. Protams, visi kliedz: mums vajag, mums vajag naudu! Bet ja paši būtu pie stūres, kur tad viņi ņemtu to naudu?
Vai karš Ukrainā mainīja cilvēku attieksmi pret patriotismu, pret Latviju?
Ļoti mainīja. Karš ir briesmīgākais, kas pasaules esības ciklā izdomāts. Un tajā pašā laikā tas uzjunda arī labo. Latvieša egoismu pēkšņi satricināja karš. Cik daudz līdzcietības parādījās, cik daudzi cilvēki ziedoja, un četrarpus gadus tas nav apdzisis. Latvieši parādīja, ka vairums nav nedz sīkstuļi, nedz egoisti, bet pats galvenais, ka Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā atgādināja 1940. gada 17. jūniju - PSRS okupāciju. Latvijai šis karš un bezgalīgā nelaime ukraiņu tautai - tas latviešiem daudz iemācīja. Šis notikums lika sasparoties. Un doma palika: 17. jūnijs neatkārtosies.
Nevar noliegt, latviešiem patīk komforts, patīk, ka ir ērti un omulīgi, latviešiem nepatīk aizdomāties par sliktām lietām, taču jāatzīst, ka 1940. gada 17. jūnijs bija visdziļākā traģēdija. Viss taču gāja uz augšu. Un pēkšņi izlīda sātans!
Uzskatu, ka Putins ir dziļāks sātans par Staļinu. Pēdējais - paranoiķis, ārkārtīgi nežēlīgs, tomēr uz laiku viņš Padomju savienību izvilka no bedres. Savukārt Putins ir tikai grāvējs. Viņš ir sagrāvis Krieviju. Man patiesībā žēl Krievijas. Es nevaru pateikt: lai tā iet ellē! Bet Putins ir sagrāvis Krieviju ne tikai fiziski, bet arī morāli pazemojis un izputinājis finansiāli. No smieklīgā valsts budžeta 40% līdzekļu aiziet karam. Katrs Krievijas cilvēks tiek ievilkts šajā kaunpilnajā asinsizliešanā. Katru dienu jūtu, ka no manis atkrīt tā cieņa, kas kādreiz bija pret daudziem krieviem, domājot - kā viņi varēja?! Es taču pazinu daudzus labus krievu cilvēkus, bet viņi tagad ir nozombēti, un Putins ir zombētājs - kā 100 Kašpirovski kopā ņemti. Viss kopā - tā ir traģēdija.
Vai latviešiem nav jāmeklē līderis, kurš paceļ tautu pozitīvās virsotnēs?
Pasaules vēsture ir pilna ar līderu meklējumiem. Atkārtošos par Kulberga partijas 41 mandātu: cilvēki vēlas viņā saredzēt līderi. Daudzi gan grib viņu “nozāģēt”. Bet jāļauj mēģināt kaut ko izdarīt. Protams, viņam tagad ir grūta situācija, jāizlemj par nepatīkamiem taupības pasākumiem. Bet tieši viņš šajā brīdī ir līderis. Ceru, ka pārējās partijas to sapratīs. Kaut gan man nav īpašu simpātiju pret partiju “Latvija pirmajā vietā”, tomēr varu uzteikt partijas līderi Šleseru, kurš solīja atbalstīt Kulbergu, pat nebūdams valdībā. Labi, ka cilvēks var atrauties no sava egoisma.
Jā, līderi meklēt ir sarežģīti. Un tomēr mums ir jāatrod pozitīvais moments arī bez līdera. Tātad tas ir 18. novembris.
Pozitīvais ir… Grūtības, kas spiež, ir mērķis, lai ap sevi grupētu cilvēkus, lai ar sevi apliecinātu savus mērķus. Ir jāmēģina saliedēt pozitīvos spēkus. Tieši tāpēc - kā jau teicu - karš Ukrainā latviešiem nāca par labu, izmainot priekšstatu par latviešu tautas dvēseli.
Domājot šodien par 18. novembri: jā, ir viens grūts gads. Bet darīsim katrs, ko varam - tieši labo darīsim. Jo cilvēks taču atšķir labo no sliktā. Ko es domāšu, ko es teikšu - vai nerunāšu kaut ko pesimistisku. Vai es neizteikšu kādu domu, kura graus, nevis cels. Cīnīsimies par labo.
Un ne velti es runāju par kultūru. Tā tiešā veidā nav sajūgta ar valsts finansējumu. Pirms 300, 400 vai 500 gadiem, kad tika radīti šedevri, toreiz neviens nedomāja par grantiem un citiem finansējumiem. Katrs domāja, ko viņš var izdarīt pats. Šodien tiešām ir vieglāk gaidīt Kultūrkapitāla (Kultūrkapitāla fonds - E.V.) naudiņu, nevis pašam nopirkt audeklu un krāsas. Es negribu no Kultūrkapitāla neko, negribu būt saistīts, jo nevēlos nevienam atskaitīties un kaut ko lūgt. Es daru to, ko es gribu un kas man patīk.
Taču es ļoti labi saprotu, cik grūti ir tiem, kuri nerada šedevrus, bet
mēģina izdzīvot ar to, ko nopelna kā restauratori vai vienkārši muzeja
darbinieki. Viņiem patiesībā vajadzētu pelnīt kā ārstiem, jo viņi atjauno
un glābj mākslas darbus. Nav iespējams dzīvot tikai no entuziasma vien.
Es zinu, kā šie cilvēki sevi izliek darbā, un tas ir netaisnīgi, ka algās viņi
saņem burtiski kapeikas.
Bet saprotu, ka daudzi cilvēki ir izlutināti. Pēc padomju nabadzības gribas baudīt dzīvi vienkāršāk un vieglāk. Man visi cilvēki ir mīļi arī tad, ja viņi dara kļūdas. Taču tajā pašā laikā es aicinu visus vairāk sasparoties un apkarot sevī egoismu.
Apkarojot egoismu… Vai negribat vēl kādu pili restaurēt?
Tagad jau notiek Mežotnes pils restaurācija. Uzdāvinājām pilij kamīnpulksteni un svečturi, lai parādītu ne tikai runāšanu, bet arī savu labo gribu. Es ceru, ka Mežotnes pils arī būs skaista. Nu, labi, ja nav naudas, nevajag pirkt kamīnpulksteni - var palīdzēt kaut vai parkā lapas grābt. Proti, darīt labu savu iespēju robežās. Mazāk slinkot, vairāk strādāt.
Iedomājieties 1920. gadu, viss drupās. Un paiet 20 gadi, Latvijā ir attīstījusies lieliska lauksaimniecība, viss notiek, mājas saceltas. Ir izcila zemniecība, top harmoniska nācija, pilna patriotisma. Un tad pienāk 1940. gada 17. jūnijs, kaut kas galīgi neizturams. Divdesmit gadus latviešu tauta ar lielām cerībām gāja uz priekšu, lai kļūtu par īstu Eiropas tautu - un tad atnāca briesmonis. Un tagad kāds vēl uzdrošinās pukstēt, ka okupācija nav bijusi! Mani tad pārņem neprātīgs naids. Latvieši okupācijā zaudēja tik daudz, ka to nekad nevarēs atgūt un izlabot. Tā ir nācijas vislielākā trauma. Es jau to sen apzinājos.
Atceros, Vecliepājā padomju gados Bāriņu iela tika pārdēvēta par 17. jūnija ielu. Vēlāk gan tai atdeva vēsturisko nosaukumu. Cik melnai dvēselei bija jābūt, lai kauna dienu pārvērstu par ielas nosaukumu? Kādam gribējās izkalpoties. Te izpaudās latviešu servilisms, nospiestība un padomju laika samaitātība. Esmu pārliecināts: latviešu tauta objektīvi ir izcila, bet tajā pašā laikā tai ir milzīgs sārņu kamols apkārt. No tā jāattīrās.
Lasi arī: