Kas ir uzņēmuma ilgtspēja? Kāpēc Eiropas Savienības līmenī uzņēmumus motivē runāt atklātu valodu – pret darbiniekiem, klientiem? Vai darbiniekus izskaudīs roboti, un kā uzņēmumi meklē risinājumus sasāpējušai darbaroku problēmai? TV raidījumā “Nra.lv sarunas” savu redzējumu sniedz biedrības “Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts” valdes locekle Dace Helmane un AS "Balticovo" komunikācijas un attīstības direktors, uzņēmuma valdes loceklis Toms Auškāps.
Uzņēmuma ilgtspēja, atbildīga rīcība - ko tas nozīmē?
Dace Helmane: Runājot par atbildīgu uzņēmējdarbību, viena no būtiskākajām šķautnēm, kas iezīmējas mūsdienās - prasība pēc lielākas atklātības, īpaši tas attiecas uz lieliem uzņēmumiem. Atklātība ir labas pārvaldības stūrakmens. Pēdējos gados pat Eiropas Savienības līmenī veiktas virkne izmaiņu prasībās attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem, jo katrs uzņēmums ir milzīga ekosistēma, kurā ir gan daudz strādājošo, gan piegādātāji, klienti, sadarbības partneri. Uzņēmumam jābūt kā piemēram. Bet pamatlietas attiecībā uz ilgtspēju noteikti ir palikušas tās pašas, par kurām tika runāts arī pirms vairākiem gadiem. Jebkuras organizācijas ilgtspēja sākas ar darbiniekiem un darba vidi. Tas ir aktuāls aspekts gan tagad, gan pirms 15 gadiem. Un ar rūpēm mēs saprotam daudzveidīgu pasākumu kopumu, tostarp prasības, ko nosaka dažādi tiesību akti, Darba likums, Darba aizsardzības likums. Vēl viena dimensija, kura pēdējos gados ieguvusi globālu nozīmi, ir klimata pārmaiņas, tas nozīmē: jebkuras organizācijas ietekme uz apkārtējo vidi - radītās emisijas, patērētie resursi.
“Balticovo” ir nozīmīgs spēlētājs olu tirgū. Cik darbinieku strādā uzņēmumā?
Toms Auškāps: “Balticovo” ir nozīmīgs spēlētājs gan olu ražošanā, gan uzņēmēju ekovidē. Mēs esam liels darba devējs - uzņēmumā strādā nedaudz vairāk par 350 darbiniekiem, bet vienmēr sarunās izceļu arī to, ka mums ir vairāk nekā 3,5 miljoni darbinieču. Rūpes par kopējo saimi allaž ir bijusi uzņēmuma viena no prioritātēm, un, kā jau Dace teica, atslēgvārdi rūpēm ir atbildība un atklātība.
350 darbinieku pret 3,5 miljoniem vistu, kas jāaprūpē, izklausās maz.
T. A.: Automatizācija darījusi savu. Bija laiki, kad darbinieku skaits bija ap 800, bet vistas nepilns miljons. Uzņēmums attīstās, modernizējas, un daļu darbaroku spēj aizstāt dažādas tehnoloģijas. Aptveram lielu daļu Latvijas - esam Iecavā, Madonā, Daugavpilī, Vilcē, Bēnē.
Kā izpaužas atklātība pret “Balticovo” darbiniekiem?
T. A.: Lepojos, ka četrus piecus gadus uzņēmums ir ieviesis tradīciju divas reizes gadā rīkot visu darbinieku lielo sapulci. Sākotnēji darbiniekiem bija liels pārsteigums, cik atklāts uzņēmums šajās sapulcēs ir. Mēs runājam par to, kas paveikts, ko bijām solījuši, kas no solītā ir izpildīts, kas vēl ne, sniedzam skaidrojumu un ieskicējam nākotnes plānus. Tad seko jautājumu sesija, kā mēs sakām, bez jebkāda filtra - jautājumus var iesūtīt pirms sapulces gan anonīmus, gan parakstītus, var uzdot arī klātienē, un vadības komanda sniedz atbildes uz tiem visiem - atbildam uz jebkuru interesējošo jautājumu, sākot no bikšu gumijām, atalgojuma un konkurences. Uzklausām kritiku, ierosinājumus. Pēdējā laikā arvien vairāk saņemam arī uzslavas.
Savā ziņā tāds kā komandas saliedēšanas pasākums.
T. A.: Savā būtībā sapulces ir uzticību radošas, iesaistošas. Katram uzņēmumā ir izteikšanās tiesības, katra balss ir svarīga. Ja darbinieki, piemēram, sūdzas, kas vakaros ir problemātiski nokļūt līdz autobusa pieturai, mēs reaģējam, radot drošākus pārvietošanās apstākļus. Ir lietas, ko var atrisināt ātri, bet dažreiz projekti ir vērienīgāki un tie jāieplāno budžetā. Tāpēc nākamā sapulce ir kā atskaites punkts mūsu solījumiem. Pieminot saliedēšanās pasākumus, protams, rīkojam ģimenes sporta svētkus, bet tiem ir izklaidējošs raksturs. Sapulcēs apspriežam nopietnus jautājumus.
Tika pieminēta uzņēmuma automatizācija. Daudz kur runā par mākslīgo intelektu. Darbiniekus aizstāj tehnoloģijas. Kā tas ietekmē uzņēmumu ilgtspēju?
D.H.: Automatizācija ir viena no šā brīža un nākotnes tendencēm. Bet viss atkarīgs no uzņēmuma pieejas - cik šis process pārdomāti un tālredzīgi tiek īstenots. Robotizācija, mākslīgais intelekts nav pašmērķis, bet veids, kā tiek risināti kādi noteikti izaicinājumi, mērķi, palīdz uzņēmumam kļūt veiksmīgākam. Digitalizācija šobrīd ir veids, kā tiek risināts trūkstošā darbaspēka jautājums.
Kāpēc trūkst darbaspēka? Varbūt galvenais iemesls - tiek maksāts par maz?
D.H.: Latvijas Banka pirms pāris mēnešiem veica aprēķinus, kāds ir pieejamais darbaspēks Latvijā, tostarp aprēķinos tika iekļauti cilvēki ar dažādām veselības problēmām. Tika secināts, ka šobrīd ap 70 000 personu ir darbaspējas vecumā, varētu strādāt, bet viņi netiek nodarbināti. Kā tad tā? Varbūt mums nemaz tik ļoti netrūkst darbaspēka, ja varam atļauties desmitiem tūkstošu cilvēku izslēgt no darba tirgus? Protams, tik vienkāršoti šo jautājumu nevar skatīt. Jo katrai nozarei ir dažādi ierobežojumi un, pat ja cilvēks vēlētos, viņš fiziski nevarētu pildīt konkrētos darba pienākumus. Bet kopumā mums valstiski vairāk būtu jādomā par iekļaujošāku darba vidi. Prieks, ka nesen tapa vērtīga platforma “dazadiba.lv”, kur tiek skatīti šie jautājumi, lasāma informācija par atbilstošiem pasākumiem.
Vēl vēlos piebilst, ka sociālie aspekti ir cieši saistīti ar citiem ilgtspējas aspektiem, tajā skaitā vidi un klimatu. Zinātnieki jau brīdina, ka arvien lielākus izaicinājums radīs klimata bēgļi, kuri, piemēram, ekstremālu laikapstākļu dēļ būs spiesti meklēt citu dzīvesvietu.
Klimata pārmaiņas ietekmē “Balticovo”?
T. A.: Uzņēmums transformējas līdzi laikam. Taču arī mums ir jāpacīnās par darbaspēku - mainās paaudzes, darba tikums, darbs fabrikā ir ļoti dinamisks. Automatizācija mums ir kā palīgs, lai atslogotu cilvēkus no smagiem darbiem. Piemēram, ik dienas celt ap 20 kilogramu smagu 200 olu kasti darbiniekiem būtu ļoti grūti, tāpēc to dara roboti. Tie ir arī vērtīgi palīgi pārtikas drošības nodrošināšanā, piemēram, gudrie olu skeneri pārbauda ikvienu olu. Tikmēr darbinieki var augt, pilnveidoties, un cilvēks, kas kādreiz krāmēja kastes, tagad var programmēt iekraušanas līniju.
Runājot par klimata pārmaiņām, mēs tās izjūtam ļoti tieši. Piemēram, konstanti katru pavasari un rudeni aktualizējas putnu gripas problemātika. Nekad nezinām, kādi būs laikapstākļi un kā tie ietekmēs ražu, tostarp graudu, ko dodam vistām, cenu. Jau tagad esam ieguldījuši divus miljonus eiro vistu biodrošībā. Rūpējamies, lai būtu maksimāli pašpietiekami - uzstādīti saules paneļi, no kūtsmēsliem ražojam biometānu, kas ir dabasgāzes analogs. Mūsu uzņēmuma filozofijā ietverta aprites ekonomika: ražot bez atkritumiem, nevienu olu, kas ir atzīta par brāķi, ārā nemetam. Atrodam pielietojumu.
Tas ir kā ilgtermiņa projekts ar skatu nākotnē vai vienkārši testējat, kas šobrīd ir moderns un inovatīvs nozarē?
T. A.: Ilgtspēja nav uzspiesta izvēle, bet tālredzīgs redzējums. Pieņemot jebkuru lēmumu, investējot, mēs prognozējam, kā tas uzņēmumu ietekmēs pēc pieciem vai desmit gadiem. Visas investīcijas ir pārdomātas.
D.H.: Tas ir pretstatā virknei citu Latvijas uzņēmumu, kas uzskata, ka ilgtspēja - tās ir papildu izmaksas, klimata pārmaiņas ir kaut kas izdomāts. Tieši šīs neticības dēļ rodas bezdarbība. Tāpēc Eiropas līmenī ir tapis regulējums attiecībā uz nefinanšu ziņošanu, uz lielo uzņēmumu atklātību. Būtisks stūrakmens šim regulējumam ir uzņēmumu pienākums īstenot dubultā būtiskuma novērtējumu. Tas ir, katram uzņēmumam jāapzinās, kādu ietekmi ar savu darbību tas rada uz saviem cilvēkiem, vietējo kopienu, klimatu. Tāpat jāsaprot, kādi finanšu riski vai iespējas var rasties, ja ilgstoši šie jautājumi tiks ignorēti. Trāpīgs ir šis Toma piemērs par kūtsmēsliem, kurus var izmantot, lai galu galā gūtu pelņu, nevis piesārņotu dabu.
T. A.: Domājot par ilgtspēju, primāri skatāmies, kura ir tā sadaļa, kas atstāj vislielāko ietekmi uz darbiniekiem, sabiedrību, vidi.
D.H.: Tā ir ļoti pareiza pieeja. Nevis lai atstātu uz kādu iespaidu. Tad tam nav rezultāta, tikai izmaksas, lai viss izskatās smukāk un glītāk. Bet tā nav ilgtspēja, tikai dižošanās. Pirms 15 gadiem topā bija taupīt papīru. Bet kad taujāju, cik šobrīd uzņēmums to tērē, daudzi nemācēja atbildēt. Viņiem galvenais bija iet līdzi tendencei - taupīt papīru. Tagad situācija ir līdzīga, tik mainījies tēmu loks. Tagad modē ir veidot elektro autoparku - tad tā būšot ilgtspējīga domāšana. Bet vai patiešām uzņēmumam, kas atrodas pilsētas centrā un darbinieki kā pārvietošanās līdzekli var izmantot sabiedrisko transportu, šāds autoparks ir vajadzīgs? Varbūt ir jāizvirza pavisam mērķi.
T. A.: Cenšos apkārtējos iedarbināt kritisko domāšanu. Proti, aizvedu viņus uz mūsu milzīgo noliktavu, kur glabājas gan kartona, gan plastmasas olu iepakojumi. Es parādu, kā izskatās viena pilna palete ar kartona iepakojumu un plastmasas olu iepakojumu palete, uz kuras var uzkrāmēt trīs reizes vairāk iepakojumu nekā uz otras paletes. Ko tas nozīmē? Mums ir vajadzība pēc vienas smagās mašīnas, kad atved mums iepakojumu, nevis trīs. Turklāt kartons ir cimperlīgs attiecībā uz uzglabāšanu, mitrumu, plastmasu ir vieglāk pārstrādāt. Nav akli jāseko baram tāpēc, ka šobrīd plastmasa ir kaut kāds bubulis, bet vajag izvērtēt un skatīties lietas dziļāk.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par patērētāju sabiedrību, par daudzu finanšu (ne)pratību un kāpēc joprojām turpinām akli “uzķerties” uz akcijas cenām, kas ne vienmēr nozīmē lētāk un nav sasaistē ar kvalitāti.
