Kādēļ nepieciešami zinātnieku kongresi un konferences, kādēļ nepieciešams ievirzīt Latvijas augstskolas pasaulē prestižāko augstskolu reitingu tabulās, ko nozīmē inovācijas un kā tās var veicināt lietpratīga pilnvērtīga izglītības sistēma – saruna ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieku, Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktoru Dmitriju Stepanovu.
Kādēļ ir vērts skolēnam padziļināti apgūt tieši dabaszinātnes, piemēram, ķīmiju?
Eksaktajās zinātnēs - ķīmijā, fizikā un inženierzinātnēs - augstākās izglītības piedāvājumā ir ļoti daudz kvalitatīvu programmu. Izstudējot šīs programmas, absolventi ir vērtīgi darba tirgum un parasti iegūst ļoti labi apmaksātu darbu. Šobrīd lielais izaicinājums jauniešiem ir informācijas tehnoloģijas, inženierzinātņu un dabaszinātņu jomas. Tādēļ svarīgi šajās jomās ieinteresēt bērnus jau no paša sākuma, pat sākot ar pirmsskolas vecumu.
Līdz ar to šobrīd mūsu lielais izaicinājums ir nevis vienkārši piedāvāt iespējas mācīties IT, inženierzinātnes un dabaszinātnes, bet kā jauniešus ieinteresēt šī jomām, konkrētajiem priekšmetiem un programmām pievērsties. Kopumā nosauksim to par STEM jomu. Analizējot augstākās izglītības sistēmā pieejamos datus, redzam, ka daudzi vēlas studēt vadības zinātnes un citas sociālās zinātnes. Caurlūkojot nodarbinātības prognozes nozarēs, redzam, ka pieprasījums pēc sociālo un humanitāro zinātņu speciālistiem, salīdzinot ar STEM jomu speciālistiem, būs krietni mazāks, un arī viņu atalgojums vidēji zemāks. Mēs jau šobrīd piedāvājam dažādus risinājumus, kā pievērst bērnu interesi STEM jomām. Pirmsskolas un skolas vecuma bērniem piedāvājam ārpusskolas programmas inovāciju centros, piemēram, eksperimentu laboratorijas, dažādas koprades iespējas utt. Iespējas mācīties ir. Galvenais - lai būtu interese.
Varat nosaukt piemērus?
Latvijā ir spēcīgi attīstīta farmaceitiskā industrija. Latvijā strādā divi ietekmīgi uzņēmumi - “Olainfarm” un “Grindex”. Kopumā farmācijas jomā mums strādā vairāk nekā 20 lielāku un mazāku zāļu ražotāju. Lai šai industrijai tiktu sagatavots nepieciešamais darbaspēks, apmācības notiek trīs universitātēs - Rīgas Tehniskā universitāte gatavo ķīmiķus un ķīmijas tehnologus. Tur notiek apmācības ne tikai teorētiskā līmenī, tur studenti arī apgūst ķīmijas tehnoloģijas. Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Universitāte vairāk strādā ar farmakologu un farmaceitu sagatavošanu, kā arī Latvijas Universitāte ir spēcīga ķīmiķu, sevišķi analītiķu, sagatavošanā. Lai iestātos Latvijas Universitātē, RTU vai RSU, lielākais izaicinājums ir labas priekšzināšanas matemātikā, bioloģijā un ķīmijā. Lai zināšanas būtu labā līmenī, stājoties augstskolā, svarīgi, lai tādas jau būtu, pabeidzot pamatskolu. Tādēļ vēlams, lai skolēns savlaicīgi pieņemtu lēmumu mācīties šos priekšmetus padziļināti. Statiski bērni biežāk pieņem lēmumus aptuveni 6., 7., 8. klasē. Tāpēc ir ļoti būtiski šajā vecumā bērnus maksimāli daudz vest uz dažādām ražotnēm, parādīt viņiem dažādas jomas, dažādas darba vides utt. Piemēram, Šveicē ar 6., 7., 8. klasi strādā ļoti padziļināti. Tur notiek nevis viena projektu nedēļa, bet apmācības notiek sistemātiski. Viņi detalizēti tiek iepazīstināti ar daudzu nozaru pilniem darba cikliem.
Vai mūsu vispārējās izglītības iestādes, skolas ir gatavas atbalstīt interešu izglītību? Atminos savu skolu un bioloģijas stundu. Tur mums atlika vien uz tāfeles uzzīmēt vardi un saņēmām augstāko novērtējumu. Iespējams, trūkst skolotāju, bet vai skolas kopumā ir gatavas pievērst bērnu interesi dabaszinātnēm?
Ministrijā strādāju ar augstāko izglītību, zinātni un inovācijām, taču mums ir jāveido kritiskā masa izglītības iestādēs, to var panākt ar optimālu skolu skaitu, ar labāku apmācību kvalitāti, kas iekļauj arī izglītības infrastruktūru, īpaši laboratorijas praktiskiem darbiem. Arī skolotājiem tad būtu daudz vieglāk strādāt. Piemēram, skolai trūkst fizikas skolotāja četrām stundām nedēļā. Kurš fizikas skolotājs gribēs doties lielu attālumu, lai novadītu četras stundas? Bet ja skolotājam piedāvā 25 stundas, viņam veidojas pietiekami adekvāta alga un līdz ar to arī motivācija strādāt. Tādā veidā uzlabosies kvalitāte.
Protams, ir arī milzīga nozīme skolotāju sagatavošanai. Mums pēdējos piecus gadus notiek nepārtraukta diskusija par to, ka mēs ieviešam jaunu saturu skolās, vēlamies skolēniem dot kompetencēs balstītas zināšanas, iemācīt prasmes iemācīties, spēju atrast informāciju, spēju rast reālus risinājumus. Līdz ar to tas viss vispirms ir jāapgūst pašiem skolotājiem. Kopumā kvalitatīva izglītība sākas ar kvalitatīvu skolotāju sagatavošanu, ar iespējas nodrošināšanu skolotājam vienā vietā nopelnīt labu algu. Tāda iespēja ir jau tagad. To panākam ar optimālu skolu tīklu, novēršot, ka vienā klasē mācās tikai daži bērni. Ar tik mazu skolēnu skaitu arī pašiem skolēniem zūd motivācija mācīties, jo ir zema iekšējā konkurence.
Par studētdegsmi valstī. Vai varam teikt, ka Latvijā trūkst studentu?
Kopējais studējošo skaits Latvijā ir ļoti labā līmenī, mums ir apmēram 70 000. Tas ir pietiekami daudz. Lielākais izaicinājums, lai tie, kas augstskolā iestājas, to pabeigtu. Vērojams pārāk liels atbirums. Atbirumam atkal ir dažādi iemesli. Pamatiemesli, ka iestājas arī tie, kuri nav gatavi akadēmiskām studijām. Otra problēma, mums darba devēji vieglu roku studentiem piedāvā darba vietas. Būtu pareizi, ja darba devējs izvirzītu nosacījumus, lai students, pat ja viņš strādā, pabeigtu studijas, piedāvājot elastīgus darba nosacījumus. Piemēram, pēc studiju pabeigšanas piesolot viņam algas paaugstinājumu. Pretējā gadījumā viss ir labi līdz brīdim, kad, piemēram, students, kas studijas nav pabeidzis, šo darbu zaudē. Dodoties pie nākamā darba devēja, izrādās, ka vajadzīga augstākā izglītība. Ir ļoti dažādi risinājumi: students var pastrādāt un tad var atgriezties mācīties, vai arī industriālo praksi var noformēt konkrētā uzņēmumā, kur, ja divi kursi ir pabeigti, studentam uztic kādu projektu, kas ir diplomdarba līmenī. Universitātēm jābūt pietiekami elastīgām un saprotošām - zināšanas plus divi gadi prakse, ko var pārvērst diploma aizstāvēšanā. Šāds absolvents nebūs mazāk konkurētspējīgs darba tirgū nekā citi.
Par inovācijām. Mēs šajā ziņā varam lepoties?
Ar inovācijām ir viena būtiska problēma. Lai būtu inovācijas, nepieciešama tāda kā ideju lāde jeb fundamentālā zinātne. Inovācija nesākas ar inovācijām, bet sākas tad, kad beidzas secīgi fundamentālā zinātne, lietišķā un tehnoloģiju pārnese. Kā tika izgudrots internets? Internets izgudrots Eiropas Kodolpētījumu organizācijā CERN, lai no detektoriem dati tiek pārnesti uz skaitļošanas centriem. Pats par sevi lielisks izgudrojums - varam datus no šīs telpas pārnest uz blakus telpu. Lieliski. Nākamajā posmā sāk veikt saziņu aizvien lielākos attālumos, izmantojot arvien lielākus kabeļus vai kaut ko, un tad tas viss kļuva par internetu, ko mēs jau pazīstam. Tam visam sākotnēji bija nepieciešamas zināšanas vai gatava izstrādne, ko varēja uzreiz pielietot. Ir nepieciešama ļoti attīstīta pētniecība, kas dod pamatu tālākām izstrādnēm. Protams, fundamentālās zinātnēs pēc definīcijas mēs pētām arī to, kas ļoti bieži nenoder, tam ir tikai zinātniskā vērtība, tas var noderēt arī tikai tālākā nākotnē. Ja paskatāmies attiecībā uz to, ko mēs ieguldām fundamentālā zinātnē un cik mums ir inovāciju, rezultāti ir labi. Mums ir adekvāta tehnoloģiju pārneses sistēma, salīdzinot ar mūsu ieguldījumiem. Mums ir pietiekami daudz inovatīvu uzņēmumu. Ja ieguldīsim trīs reizes vairāk, tad saņemsim trīs reizes vairāk inovatīvo risinājumu, kas būs komercializējami produktos un pakalpojumos ar augstu eksportspēju un pievienoto vērtību.
Fundamentālajā zinātnē valstij jāiegulda vai to var darīt ar privāto partnerību?
Fundamentālajā zinātnē jāiegulda valstij, jo uzņēmuma interese ir strādāt jau ar komercializējamām izstrādnēm, tās prasa arī mazāk laika. Tāpēc universitātes un zinātniskos institūtus visā pasaulē pamatā finansē no publiskiem līdzekļiem. Tālāk jau jāvirzās uz tehnoloģiju pārnesi. Jābūt spēcīgām zinātniskām institūcijām un industrijai, lai industrija redzētu potenciālu un zinātnieks varētu to nodrošināt. Kad inovatīvais produkts ir radīts, zinātnieks vairs nav vajadzīgs. Komerciālais produkts ir tapis. Zinātnieki tad strādā ar citiem projektiem.
Mūsu valsts inovācijās iegulda pietiekami?
Mūsu ieguldījumi ir strauji palielinājušies. Pēdējos gados ieguldījumi pētniecībā un attīstībā ir 0,7 procenti no iekšzemes kopprodukta. Ja mēs gribam sasniegt Eiropas Savienības vidējo līmeni, tad mums investīcijas vajag trīskāršot. Mums joprojām ir kritiski zems finansējums, salīdzinot pat ar kaimiņvalstīm. Vienlaikus mums ir ļoti labi rezultāti attiecībā uz to nelielo daļu, kas mums ir piešķirta. Nākamais solis ir jaudas, kapacitātes un kritiskās masas palielināšana.
Atpaliekam no Igaunijas. Kāpēc?
Igaunija jau pirms vairākiem gadiem pieņēma lēmumu tuvoties Eiropas vidējam finansējumam. Viņiem ir degunradžu (“start-up” uzņēmumu) vairāk nekā mums. Arī universitātes viņiem ir augstākos reitingos nekā mums, jo investīcijas pētniecībai tām jau vairākus gadus tiek nodrošinātas. Sistēmas līmenī mums ir Eiropas līmenī izstrādāta grantu programmas. Atšķirība ir tāda, ka mēs darām visu efektīvi un labi, varbūt pat labāk nekā igauņi, taču mums, tēlaini izsakoties, degvielas vēl ir par maz, lai iespējotu visu sektoru.
Bet jaunrades ideju mums taču netrūkst?
Idejas! Lai cik tas nešķistu dīvaini, bet labu ideju visā pasaulē ir ļoti maz. Arī mums ideju ģenerēšanas kultūra ir attīstāma. Nav tā, ka mums šo labo ideju ir papilnam. Ja mēs runājam par zinātniekiem Latvijā, tad es uzskatu, ka potenciāls mums ir ļoti liels. Taču, lai idejas attīstītu, nepieciešama valsts intervence, un, lai to darbinātu, nepieciešams “sandbox” mehānisms (smilškastes mehānisms ir izolēta testēšanas vide, kas lietotājiem ļauj palaist programmas vai atvērt failus, neietekmējot lietojumprogrammu, sistēmu vai platformu, kurā tie darbojas. Programmatūras izstrādātāji izmanto smilškastes, lai pārbaudītu jaunu programmēšanas kodu. Kiberdrošības speciālisti izmanto smilškastes, lai pārbaudītu potenciāli ļaunprātīgu programmatūru). Dažādi mehānismi vajadzīgi - piemēram, zinātniskie kongresi, tīklošanās, savedot kopā cilvēkus un mudinot viņus izpausties runāt dažādās konferencēs utt. Jā, kapacitātei ideju pietrūkst! Intensīvi valsts ieguldījumi zinātnē un augstākajā izglītībā šo problēmu risinātu.
Mēs bieži dzirdam, ka politiķi, pieņemot lēmumus, ignorē zinātniskos pētījumus, nekonsultējas ar zinātniekiem. Kādi spēki varētu mudināt politisko vidi ieklausīties zinātnē balstītos padomos un tad pieņemt lēmumu, kā to dara Igaunijā un Skandināvijas valstīs?
Zinātnes attīstības jomā mēs esam daudz mācījušies no citām sistēmām, mums ļoti labi saprotama Eiropas Savienības līmeņa zinātnes finansēšanas sistēma, tajā skaitā kaimiņvalstu, it sevišķi Ziemeļvalstu, zinātnes finansēšanas sistēma. Zinātnes finansēšanas modeļu izstrādei esam piesaistījuši daudz gan vietējo gan ārvalstu ekspertu. Tieši zinātnes jomā mums ir šī sadarbība bijusi ļoti laba, kopējā ekosistēma ir izveidota Eiropas līmenī un ar unikālu rezultātu monitoringu (t.s. RIS3 monitorings). Es teiktu, ka, pilnveidojot izglītības sistēmu, tieši vispārējās izglītības sistēmu, būtu vairāk jāieklausās zinātniekos. Arī mūsu pašu pētniekiem būtu jāaiziet no savas komforta zonas un jāpievēršas šo jautājumu risināšanai. Tiks izstrādāta speciālā valsts pētījumu programma, kā valstī uzlabot izglītības kvalitāti. Zinātniekiem jau šoruden būs jāsniedz projektu pieteikumi, lai šo programmu varētu uzsākt.
Kā Krievijas iebrukums Ukrainā ietekmē sadarbību zinātnes jomā? Vai mēs bijām iesaistīti Baltkrievijas un Krievijas zinātnes projektos, vai tomēr esam pilnībā orientēti uz Rietumiem?
Ja mēs runājam par zinātnisko sadarbību, tad šajā jomā mēs koncentrējamies uz sadarbību ar Rietumu valstīm, tostarp ASV. Ja runājam par karu Ukrainā, mēs esam solidāri uzņēmuši skolēnus, studentus un pētniekus, piedāvājuši iespēju turpināt savus pētījumus, lai viņi, atgriežoties Ukrainā, var strādāt savā konkrētajā jomā, neizkrist no aprites. Zinātniekiem tas ir ļoti būtiski - ja gadu izkrīti no aprites, tad pēc tam ir ļoti grūti piesaistīt finansējumu. Tā ir mūsu solidaritāte ar ukraiņiem.
Vai šeit esošo Ukrainas skolnieku, studentu un pētnieku skaitu varam nosaukt par pietiekami apjomīgu?
Attiecībā uz augstskolām un pētniecības organizācijām - Ukrainas civiliedzīvotājiem pašiem jāpiesakās pētniecības organizācijās un augstskolās, un tad centralizēti informē Valsts izglītības attīstības aģentūru, kas tālāk administrē šos jautājumus. Valsts izglītības attīstības aģentūra arī nodrošina informācijas pieejamību par šādām iespējām. Bet ja mēs runājam par kopējo Ukrainas studējošo skaitu, tad tas mērāms simtos. Ir labi tas, ka augstskolas solidāri ir garantējušas budžeta vietas. Mūsu valsts piešķir viņiem stipendijas, lai viņi var studēt. Līdzīgi ar pētniekiem. Augstskolas piedāvā vietas, kur nodrošināt pētniecību. Ir ļoti labi, ja pētniecības joma sakrīt ar to, ko mēs darām. Bet tas nav izšķirošais nosacījums. Ukrainas pētnieku skaits pašlaik nav precīzi noteikts. Skaits mainās, jo daudzi ir atgriezušies dzimtenē.
Kādi ir trīs galvenie valsts uzdevumi izglītības jomā, kuri būtu jāpaveic tuvākā gada laikā?
Politiskā līmenī jāvienojas par finansējuma palielināšanu. Otrs - jāvirza mūsu universitātes uz pasaules reitingiem, lai tās kļūst ietekmīgākas. Pozīcija pasaules reitingā tieši parāda augstskolas programmu kvalitātes un nosaka tās starptautisko reputāciju. Taču tas nav pašmērķis. Svarīgākais, lai augstskolas nodrošina valsts attīstību kopumā. Trešais - mums jāveido efektīva intelektuālā īpašuma pārneses sistēma. Jādod iespējas universitātēm dibināt uzņēmumus, startapus. Jāveicina inovatīvo uzņēmumu radīšana, jāmazina administratīvie šķēršļi šādu uzņēmumu radīšanā.
