Ekonomisti un pārtikas nozares ražotāji un tirgotāji atbild uz jautājumiem, kā kopš šā gada 28. februāra notiekošais karš Tuvo Austrumu naftas un gāzes laukos ietekmēs cenas Latvijā.
Daudzi saka apmēram to pašu, ko Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītājas Ingūna Gulbe, ka “kāršu namiņš, kuru mēs cēlām, ir sabrucis”. Bankas “Luminor” ekonomista Pētera Strautiņa apsvērumi tika laisti klajā vispirms zem virsraksta “Latvijas iedzīvotāju maciņiem tuvojas jauns trieciens" un atjauninātā versijā par to, ka "nafta pasaulē sāk beigties, cenu kāpums Latvijā būs straujāks nekā gaidīts".
Augsto tehnoloģiju uzņēmuma “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs mutiski TV raidījumā atļāvās vārdus, kas tālāk aizgāja pa dažādiem ziņu kanāliem arī rakstiskā veidā: “Sūdi būs!” Tas bija pamudinājums jau tagad krāt naudu nākamās apkures sezonas rēķinu apmaksai, taču tālāk viņš turpināja par to, kā naftas un gāzes cenu celšanās ietekmēs cenas gan transporta pakalpojumiem, gan milzīgam daudzumam transportējamo produktu, kas tiek ražoti no naftas un gāzes. N. Bergs šo preču uzskaitījumu sāka ar sintētiskajiem audumiem. Viņam svarīga ir arī hēlija piegāde pusvadītāju ražošanai, bet liels hēlija piegādātājs bija tagad karā ap Persijas līci ierautā Katara. Rezultātā uzņēmumi būs spiesti ražot to, ko var pārdot visdārgāk, bet citu produktu ražošanu atlikt vai vispār pārtraukt. Tāpēc jārēķinās ne tikai ar augstākām cenām, bet arī ar dažādu preču deficītu.
I. Gulbes piesauktais “namiņš” ir pagājušā gada 27. maijā Ekonomikas ministrijā parakstītais memorands par pārtikas preču tirdzniecību, “lai veicinātu pamata pārtikas preču pieejamību, palielinātu vietējo produktu īpatsvaru un stiprinātu sadarbību starp mazumtirgotājiem un ražotājiem”. Īsāk sakot, lai veikalos būtu vismaz daži salīdzinoši lēti produkti galvenajās pārtikas preču grupās. Kopš tā laika memorands ir apaudzis ar pasākumiem tā izpildes kontrolei un tālāk ar atskaitēm, ka pārtikas preces patiešām kļūst lētākas. Arī “Neatkarīgā” ir apliecinājusi ik gadu Lieldienās pirkto pārtikas preču groza kopējās cenas samazināšanos no 20,39 eiro pērn līdz 17,31 eiro pavisam nesen. Tas atbilst cenu samazinājumam caurmērā par 15%. Galvenais, ka “Neatkarīgās” Lieldienu cenu grozā liktas tādas pašas preces kā iepriekšējā un jau daudzus iepriekšējos gadus, nevis tās preces, no kurām veikals izveidojis savu zemo cenu pārtikas grozu. Tas atspēko bažas, ka veikalnieki uztur zemo cenu preču grozu uz visu citu preču cenu pieauguma rēķina.
27. maija memoranda panākumi mudināja šos panākumus izvērst. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis šā gada 26. februārī intervijā Latvijas TV informēja par plānu jau martā parakstīt papildu vienošanos attiecībā uz pārtikas produktu zemo cenu grozu, paplašinot tajā iekļaujamo produktu klāstu un izvietojot šīs preces pircējiem pamanāmākās vietās, tādējādi veicinot tieši šo preču noietu. Taču V. Valaiņa teiktais nāk no pavisam citas pasaules pirms 28. februāra, kad ASV prezidents Donalda Tramps uzsāka karu Tuvo Austrumu naftas un gāzes laukos.
ASV ar Izraēlas līdzdalību ir iekustinājušas lavīnu, kas aizraus sev līdzi jebkuras cenas, taču tas nenozīmē, ka cenu ietekmēšanas paņēmieni jāatmet. Tikpat labi var sacīt, ka turpmāk tie būs vēl svarīgāki nekā iepriekš, lai cilvēki vismaz kaut kā spētu izdzīvot. Ja “Brisele plāno pārdalīt starp dalībvalstīm avio degvielas krājumus,” tad par maizes pārdošanu ierobežotā daudzumā par ierobežotām cenām (ar kartiņām taloniem - līdzīgi kā Latvijā tas iepriekšējā reizē notika pagājušā gadsimta 80./90.gadu mijā) nebūs jānokaunas, bet jālepojas.
Ar mērenu vai radikālu cenu regulācijas lēmumu pieņemšanu šobrīd nākas nogaidīt, jo nav iespējams vadīties no ziņām par ASV un Irānas lēmumiem atvērt vai aizvērt kuģošanai naftas un gāzes transportēšanai kritiski svarīgo Hormuzas jūras šaurumu, ja pretēji lēmumi tik pieņemti divreiz dienā. Ja šāds kuģošanas režīms turpināsies vēl dažas nedēļas, tad nāksies atzīt, ka jūras šaurums kuģošanai slēgts uz nepārskatāmu laiku un pasaulei būs jāiztiek ar fosilajiem energoresursiem, kādi savācami citās pasaules daļās. Pie tā paša ASV centieni paklusām un ar atrunām, bet iedabūt pasaules tirgū lielāku daudzumu Krievijas izcelsmes naftas.
Latvijā bija redzama degvielas cenas celšanās pēc tam, kad valdība nolēma samazināt degvielai akcīzes nodokļa likmes, lai gan ticami, ka likmju samazināšana ir cenu celšanos bremzējusi. Droši vien līdzīgi notiks ar pārtikas cenām pēc pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanas no 21% līdz 12% miltu, piena, putnu gaļas produktiem un svaigām olām. Šis pazeminājums tika noteikts jau iepriekš ne Tuvajos Austrumos sāktā kara, bet valsts 2026. gada budžeta iespēju kontekstā. Cipari “1” un “2” tiks samainīti vietām no šā gada 1. jūlija. Tagad darba kārtībā nodokļa likmes pārnešana uz preču gala cenām veikalos, lai tādējādi piebremzētu cenu celšanos.
Nav iespējams ne paredzēt Tuvajos Austrumos notiekošā kara notikumus kaut tikai tuvāko dienu laikā, ne pārskatīt kara jau izraisītās sekas, kas līdz mums nonāks ne tikai gada, bet vēl daudzu gadu laikā. Tāpēc “Neatkarīgās” jautājumi pārtikas ražotājiem un tirgotājiem, kādi cenu izmaiņu faktori ir iezīmējušies uz tuvāko laiku mēnešu mērogā.
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure atbildēja, ka “šobrīd situācija ļoti strauji mainās, un, diemžēl, ne labajā virzienā”. “Mūsu ražotāji arvien biežāk saskaras ar situācijām, kad piegādātāji sāk diktēt noteikumus - vai nu pieņem jaunās cenas un nosacījumus, vai piegādes vienkārši nenotiek un izejvielu nav,” viņa paskaidroja. Nākamais būtiskais faktors cenu celšanai ir izejvielu piegādes un produkcijas izvadāšanas izmaksas, kas “daudzos gadījumos kļuvušas neprognozējamas un astronomiskas”.
Ražotāji līgumi ar tirgotājiem paredz, ka ražotāji drīkst cenas līguma ietvaros paaugstināt vienu vai divas reizes. Daudzi uzņēmumi šo limitu jau tagad izsmēluši un priekšā stāv tielēšanās par jauniem līgumiem jeb par cenām, par kādām tirgotāji būs ar mieru pieņemt preces realizācijai. Pie tā paša jautājums par ražošanas apjomiem, ar kādiem varēs nosegt atlikušo maksātspējīgo pieprasījumu. “Šobrīd vairs nevar runāt par klasisku cenu svārstību ciklu. Situācija ir izgājusi ārpus ierastajiem rāmjiem,” apliecināja I. Šure.
Pārtikas lieltirgotāji uzskatīja par pareizāku paust daudz mērenākus viedokļus. Cenu celšanās pie veikalu plauktiem vēl nav redzama un aizbaidīt pircējus tikai ar runām par cenu celšanos nebūtu pareizi.
“RIMI Latvija” kategoriju departamenta (jā, mazliet neparasts struktūrvienības apzīmējums) direktore Inese Pētersone atsaucās uz to, ka “situācija ir nenoteikta un cenu svārstības mazumtirdzniecībā vienmēr pastāv, ko ietekmē gan vietējie, gan globālie notikumi”. Piemēram, cenas olām ir svārstīgas, jo aizvien ir novērojami putnu gripas uzliesmojumi un pavisam nesen tikai Polijā izkauti 2,2 miljonus dējējvistu. Tajā paša laikā pieprasījums pēc olām arvien pieaug, jo pircējiem tas ir viens no pieejamākajiem proteīna avotiem. Skaidri pamanāms ir zivju cenu kāpums, jo to resursi izsmelti vārda burtiskā nozīmē un to atlikumi tagad tiek sargāti ar nozvejas kvotām.
Nupat minēti piemēri cenu izmaiņām, kurām nav saskatāma saistības ar karu Tuvajos Austrumos. Savukārt kara ziņas cenu izmaiņās neesot transformējušās. “”Rimi” esam saņēmuši atsevišķas ziņas par iespējamu iepakojuma un transporta izmaksu sadārdzināšanos, kas var atstāt ietekmi uz produktu gala cenu, kur piegādātāji vēl precizē informāciju. Kopumā varam teikt, ka pašlaik no piegādātājiem neesam saņēmuši skaidrus signālus par cenu paaugstināšanu saistībā ar Tuvo Austrumu krīzi,” pauda I. Pētersone.
“Maxima Latvija” apliecināja, ka “ir saņemtie pirmie signāli no atsevišķiem partneriem par vēlmi celt cenas savai produkcijai”. Tomēr esot “pāragri vērtēt kā degvielas cenu pieaugums ietekmēs tirdzniecības nozari ilgtermiņā”.
Tālāk “Maxima” pārslēdzās uz pozicionēšanos zemo cenu segmentā, kas tagad pastiprināta ar “zemo cenu groza” zīmolu. Šajā grozā likto preču noiets esot strauji augošs. No patērētāju viedokļa īstermiņā labi, ka tādas preces veikalos ir, bet I. Šure uzsver, ka “svarīgi nošķirt tā saukto zemo cenu grozu no reālās tirgus situācijas. Tas lielā mērā ir sociāls instruments, kur bieži parādās arī importa produkti. Uzņēmums nevar balstīt savu darbību tikai uz šādu segmentu - ražošana kopumā ir jāuztur ekonomiski dzīvotspējīga.”
