Pat tik nerentabla būve kā “Rail Baltica” daļēji atmaksāsies, ja šīs būves dēļ tiktu pārtraukta Latvijas nodokļu maksātāju naudu ieguldīšana starptautisko finanšu spekulantu būvētajā pensiju otrā līmeņa piramīdā.
Igaunijas un jo īpaši tagad - pārskatāmā laika sprīdī pirms Saeimas vēlēšanām Latvijā - parādītais Lietuvas piemērs ir nopietni argumenti, lai arī Latvija atkratītos no pienākuma gadu no gadu atdot starptautiskajiem finanšu spekulantiem naudas summas, kas tagad jau tuvas miljardam eiro. Taču atteikšanās šo naudu atdot nav atbilde uz jautājumu, ko mums ar šo neatdoto naudu iesākt. Paliek spēkā vajadzība naudu ieguldīt tā, lai šo ieguldījumu atdevi vēlāk varētu transformēt uzturlīdzekļos tiem, kuru darba mūžs beigsies ātrāk nekā atlikušais mūžs. Pensiju fondu reālā atdeve divdesmit piecu gadu garumā ar skaitļiem parāda, ka ieguldījumi šajos fondos tikpat saprātīgi kā sildīšanās pie uguns, kurā tiek dedzināta nauda. Lai gan nevar noliegt arī tādu siltumu, gribētos tomēr izmantot naudu efektīvāk, lai iegūtu vairāk siltuma un vēl citu labumu.
Igaunijas piemērs ir iekļauts arī pensiju fondu propagandā kā atsauce uz kaut kādiem vārdā neminētiem igauņiem, kuri ļoti nožēlojot, ka izmantojuši atļauju izņemt savu pensiju uzkrājumu. Ticami, ka tādi igauņi dabā eksistē.
Pirmkārt, ir jābūt cilvēkiem, kuri ieguldījuši un pazaudējuši no lielās piramīdas izņemto naudu mazajās piramīdās, kuru aģenti sola no ieguldījumiem daudz lielāku ienesīgumu, bet kuru biznesa modelis ir sabrukšana dažu gadu laikā. Turpretī lielā - globālā - pensiju piramīda turpina pastāvēt, jo tās celtniecībā iesaistītas valstis un starpvalstu organizācijas.
Otrkārt, cilvēku acu priekšā ir sarūsējušas automašīnas vai ledusskapji, kas Igaunijā pirkti par naudu no pensiju uzkrājumu iztērēšanas 2021. gadā. Privāto ieguldījumu neveiksmju uzskaitījums ir bezgalīgs un nepārskatāms. Tas sniedzas no mājokļa zaudēšanas tādos sprādzienos kā nesen Bauskas ielā Rīgā līdz nožēlai, ka uzticību nav attaisnojuši vīrs vai sieva, vecāki vai bērni, kuru labā iztērēta no pensiju uzkrājuma izņemtā nauda.
Ar valstu un starpvalstu organizāciju spēku uzstatītā globālā pensiju piramīda turpina pastāvēt un naudu ieguldītājiem izmaksāt spēj. Šis fakts var kļūt par dadzi acī nelaimīgajiem, kuri zaudējuši naudu un pat iekūlušies parādos, mēģinot ieguldīt uz savu roku. Taču ar dadzi acī pienākas tikai žēloties, ko vismaz daži nosacītie igauņi dara un gan jau kāds lietuvietis darīs. Ar dadzi acī nav iespējams saskatīt attiecību starp pensiju piramīdā ieguldīto un no piramīdas saņemto naudu. Tāpēc pat tad, ja pensiju fondu nolīgtie sabiedrisko attiecību speciālisti atvedīs uz Latviju dzīvu igauni ar viņa bēdu stāstu par zaudētu naudu, tas nebūs arguments, ka Latvija iedzīvotāji no šādu zaudējumu iespējas jāsargā.
Pensiju fondi Latvijā darbojas pietiekami ilgi, lai to pelnītspējas solījumus par to, kā procenti no procentiem pārvērtīšot mērenus ieguldījumus par lielu pensiju kapitālu, jau varētu apstiprināt vai apgāzt ar naudas summām, kādas pensiju fondi izmaksā pensionāriem. “Neatkarīgās” publikācija “Pensiju otrais līmenis pensionāriem sniedz dažus desmitus eiro mēnesī” ar konkrētajiem skaitļiem eiro uzrāda, cik no pensiju otrā līmeņa Latvijā mēnesī saņem tie cilvēki, kuriem vecuma pensijas aprēķinātas laikā no 2025. gada janvāra līdz jūnijam:
Tādi, lūk, tagadējo pensionāru ieguvumi no pensiju otrā līmeņa, kurā ieguldījumi vākti kopš 2001. gada jūlija. Būsim korekti ar atrunu, ka ne visi pērnā gada pirmajā pusē pensionējušies cilvēki uzsāka iemaksu veikšanu no pensiju fondu pastāvēšanas pirmās dienas. Patlaban pensionējas cilvēki tādā vecumā, kādā pievienošanās pensiju otrajam līmenim bija brīvprātīga. Tas, vai uzreiz, vai vēlāk gandrīz visi - 7 278 no 7 912 - pensiju otrajam līmenim pievienojās, bija atkarīgs no smadzeņu skalošanas reizēm katram, kas no pensiju otrajā līmeņa mērķgrupas bija spēris savu kāju bankās. Tur ar šiem cilvēkiem runāja vairāk par pensiju otro līmeni nekā par lietu, kuras dēļ viņi uz banku atnākuši.
Rezultātā iegūti reprezentatīvi dati, ka pensiju otrā līmeņa uzkrājumiem nav nekādas saistības ar cilvēku izdzīvošanu, kas atkarīga vienīgi no tā, cik daudz no dzīves dārdzības pieauguma spēs kompensēt valsts, indeksējot normālās jeb pirmā līmeņa pensijas, kā arī paplašinot šo indeksāciju ar bāzes pensijām, apkures taloniem vai zupas virtuvēm.
Grūti atbildams jautājums, vai raut naudu laukā no pensiju fondiem tūlīt, jeb noteikt, ka fondiem jāpastāv, izmaksājot tagadējos uzkrājumus tagadējā kārtībā. Tas pasargātu no kārdinājumiem daudzus un no papildu inflācijas visus, bet raisītu sašutumu par to, ka uz dilstoša fondu atlikuma fona atklātos attiecība starp naudu, ko fondi izmaksā pensionāriem, un naudu, ko tie izmaksā paši sev par fondu pārvaldīšanu. Tagad šo attiecību aizsedz fondos ieplūstošā naudas straume.
Pamatjautājums lemšanā par uzkrājumu likteni ir bažas, ka Latvijas pensiju fondu sapirkto vērtspapīru nomināls 10 miljardu eiro vērtībā var izrādīties atbilstošs 10 miljoniem eiro, kad fondiem būs šie vērtspapīri jāpārdod, lai dabūtu naudu pensiju maksāšanai. Pagaidām fondi to var nedarīt (darīt tīri virtuāli), tagadējās izmaksas sedzot ar svaigi iemaksāto naudu. Tātad pastāvēt kā klasiskas ieguldījumu piramīdas. Draud atklāties brīnumlietas, tiklīdz naudas pieplūde pensiju fondiem tiktu pārtraukta. No šāda viedokļa drošāk raut naudu laukā tūlīt, pirms visa pasaule nav aptvērusi to pašu, ko igauņi un lietuvieši. Priekš tiem, kuri prasīt savu daļu atnāk pēdējie, var nepietikt naudas kasē, lai gan bilancē tā vēl skaitās.
Nobeigumā labākais, ka pat ik bezjēdzīga būve kā “Rail Baltica” daļēji attaisnos sevi, ja šīs būves dēļ tiktu pārtraukta Latvijas nodokļu maksātāju naudas ieguldīšana starptautisko finanšu spekulantu būvētajā pensiju otrā līmeņa piramīdā. Te tūlīt gan jāuzsver, ka šāds risinājums būtu labākais no sliktākā, ja Latvijai neizdodas tikt no “Rail Baltica" vaļā .
Latvijas laime nelaimē tāda, ka valsts nu nekādi nevar savietot “Rail Baltica” būvniecību, finanšu spekulantu apmierināšanu, aizsardzības budžeta palielināšanu un valsts iestāžu uzturēšanu šķietami darboties spējīgā stāvoklī, kas prasa nemitīgu izdevumu pieaugumu kaut vai tikai degvielai, kuras sadārdzināšanās ir pēdējo dienu galvenā aktualitāte. Nodokļu likmju celšana nedos milzīgus papildieņēmumus valstī, kurā iedzīvotāju skaita samazinājums velk sev līdzi iekšzemes kopprodukta (IKP) samazinājumu varbūt pat proporcijā 1 : 1, par ko nesen tika brīdināti Saeimas Budžeta komisijas deputāti. Statistiķi sastiķē IKP pieaugumu no Eiropas Savienības dāvinātās naudas un inflācijas.
Nodokļu celšana tik un tā notiks, tāpēc būtu bezjēdzīgi piedāvāt vienkārši samazināt sociālās iemaksas par to daļu, ko valsts tagad atdod spekulantiem. Risinājums ir tik vienkāršs kā Latvijas nodokļu maksātāju naudas ieguldīšana Latvijā! Vienkārši vajag novirzīt “Rail Baltic” finansēšanai naudu, ko Latvija tagad atdod spekulantiem pat ar piemaksu par naudas apsaimniekošanu un pēc tam mēģina dabūt atpakaļ, maksājot aizņēmuma procentus pati par savu naudu. Un šie izdevumi atkal sniedzas uz miljardu eiro gadā kā maksa par Latvija parāda apkalpošanu.
Labākais no labākā ir tas, ka Latvija varēs apsolīt sociālā nodokļa maksātājiem bezmaksas braucienus pa “Rail Baltica” sliedēm vienu gadu uz Tallinu un otru gadu uz Kauņu kā lielāku ieguvumu nekā no pensiju fondiem, kuru uzkrājumu vērtības dilšanu gan akciju cenu krišanas, gan degvielas un visu citu patēriņa cenu augšanas dēļ mēs tieši tagad piedzīvojam tik skaidri kā piemērā no mācību grāmatas.
