Latvijas Universitātes (LU) rektors Gundars Bērziņš jautāja Saeimas deputātiem par Latvijas turpmāko imigrācijas politiku, bet Saeimas uzaicinātais Finanšu nozares asociācijas vadītājs Uldis Cērps mācīja deputātus uz šādu jautājumu neatbildēt, jo valstij vajagot tikai naudu un nekādus cilvēkus.
Darbība notika Saeimas Budžeta komisijas 17. februāra sēdē. G. Bērziņš bija ieradies uz šo sēdi kā universitātē topošās “Latvijas attīstības stratēģijas 2050” autoru kolektīva seja. Viņš skaidroja Saeimas deputātiem, ka šādu stratēģiju nav iespējams uzrakstīt, kamēr nav zināma Latvijas imigrācijas politika jeb līdz 2050. gadam valstī ielaisto imigrantu skaits un, kas būtu ļoti vēlams, arī nosacījumi, pēc kādiem noteikumiem Latvija šķiros tos, ko ielaist un ko neielaist. Atbildēt uz šādu jautājumu politiķiem neērti jo īpaši tagad, kad visas politiķu runas un pārējās darbības jau pakārtotas šoruden paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Tāpēc deputāti ar lielu atvieglojumu un pateicību pieņēma U. Cērpa un tāpat arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes iejaukšanos. Viņi apgalvoja, ka jautājumam par cilvēku skaitu nav lielas jēgas vismaz no ekonomikas viedokļa. Ja G. Bērziņu interesē Latvijas valsts un latviešu tautas saglabāšanas nosacījumi, tad lai viņš pārrunā šādus jautājumus citās komisijās. Budžeta komisijā pietiek ar to, ka Saeimai vajagot pieņemt tādus likumus, kas atvieglotu naudas piesaistīšanu Latvijai. Ja vispār pastāv sakarība starp naudas piesaistīšanu un Latvijas iedzīvotāju skaitu, tad jo mazāk cilvēku, jo labāk - jo mazāk cilvēki traucēs naudas plūsmām.
Centrālās statistikas pārvaldes tabulās šobrīd tādi skaitļi, ka Latvija iesākusi 2025. gadu ar 1 860 600 pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet 2026. gadu - ar 1 823 500 iedzīvotājiem. No kopā 37,1 tūkstoša gada laikā pazudušo cilvēku 14 tūkstošu devis mirstības pārsvars pār dzimstību, bet lielāko daļu no pārējā sarukuma var norakstīt uz Ukrainas kara bēgļu šurpu turpu kustību starp dzimteni un dažādām pagaidu patvēruma valstīm. Pēdējo gadu īpatnības nedrīkst pārnest uz nākotni tīri aritmētiski. Tāpēc būtu pārspīlējums sareizināt 37,1 tūkstoti ar 25 gadiem līdz 2050. gadam, iegūtos 927,5 tūkstošus cilvēku atņemt no Latvijā atlikušajiem 1,82 miljoniem cilvēku un paziņot, ka 2050. gadā Latvijā būs atlicis mazāk par miljonu iedzīvotāju. Solīdāk palūkoties uz garāku laika periodu. Kopš 2000. gada 1. janvāra iedzīvotāju skaits Latvijā sarucis par 558 200 cilvēkiem. Šādā veidā turpinot līdz 2050. gadam, iedzīvotāju skaitam būtu jāsarūk līdz 1 265 300 cilvēkiem.
G. Bērziņa pārstāvētajā grupā ir arī demogrāfi, kas rēķinājuši smalkāk, bet nonākuši pie tā paša, ka 1,3 miljoni iedzīvotāju varētu būt zemākā robeža, ja iedzīvotāju skaitam ļauj mainīties tāpat kā līdz šim. Mazliet labvēlīgākā gadījumā iedzīvotāju skaita samazinājums varētu aizsniegties tikai līdz 1,4 miljoniem Latvijā atlikušo cilvēku. Šādu skaitli G. Bērziņa grupa ņēmusi par orientieri:
-Ko tas nozīmē no budžeta viedokļa? Paņēmām visoptimistiskāko pētījumu, kurā aprēķināta sakarība starp iedzīvotāju skaitu un IKP. Sakarība tāda, ka [iedzīvotāju skaita] kritums par 1% rada 0,36% kritumu IKP. Šis ir visoptimistiskākais variants, jo ir pētījumi, kas saka, ka IKP kritums būs 0,5% vai pat 1% [atbilstoši iedzīvotāju skaita samazinājumam par 1%]. Ja parēķinām šos ciparus uz 2050. gadu, tad sanāk, ka, salīdzināmās cenās un ja nemainās produktivitāte, IKP būs par 14% mazāks nekā šobrīd. Tāpēc šis jautājums, cik mēs esam gatavi investēt demogrāfijā un kā mēs risinām migrācijas jautājumu no nulles līdz nekontrolētai migrācijai. Kā mēs risinām vai nerisinām demogrāfijas [šis vārds kā politkorekts eifēmisms vārdam “dzimstība”] jautājumu. Ungārijas piemērs rāda, ka tikai finansiāls atbalsts nestrādā. Ir jābūt attieksmes, kultūras maiņai, [jābūt] kompleksai sistēmai. Mums nav par demogrāfiju un remigrāciju konkrētu piedāvājumu. Ir jābūt Latvijas plānam saistībā ar demogrāfiju, jo, kamēr šis nav noteikts, mēs nevaram noprognozēt visu pārējo. Ja prognozējam, tad ļoti neprecīzi. Valstī ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju un pensionāru skaita būtisku pieaugumu ir nepieciešama cita stratēģija nekā tad, ja mēs tomēr paliekam pie 1,7-1,8 miljoniem iedzīvotāju. Izšķiršanās liela un alternatīvie scenāriji veidojas ļoti dažādi. Tāpēc par demogrāfiju ir kritiski svarīgi nolemt, lai varētu veidot scenāriju. Vai esam gatavi [pieļaut] imigrāciju un kā panākt, lai migrācijā nedominē vienkāršas profesijas?
Saeimas deputāti paslēpās aiz U. Rutkastes un U. Cērpa, lai nebūtu jāatbild ne uz vienu no G. Bērziņa uzdotajiem jautājumiem.
U. Rutkastes sacīto var rezumēt tā, ka cilvēku skaita samazināšanās Latvijā mazāk svarīga nekā nodarbināto skaits. Tas varot saglabāties, ja iepriekš nenodarbinātie aizvietos tos, kas jau nostrādājušies līdz nāvei.
Pirmkārt, ir tūkstošiem cilvēku, kas Latvijā dzīvo, bet neskaitās ne nodarbinātie un ne bezdarbnieki, ne bērni, ne pensionāri un ne slimnieki (invalīdi). Liksim viņus pie darba! Doma tik laba, ka izmēģināta katrā ES plānošanas periodā, kad Latvijai tiek iedalīti 100 miljoni eiro “aktīvās nodarbinātības veicināšanas pasākumiem”. Nauda katru reizi notērēta un vismaz viena cilvēku paaudze nomainījusies pažobelēs, patiltēs, un graustos, no kurienes šos cilvēkus izķeksēt nav izdevies. Ķeksēšanās iesaistītie sociāli darbinieki, policisti u.c. atbildīgas amatpersonas ierauga, ka nespēs aizvilkt šos cilvēkus līdz darba devējiem. Viņus varētu aizvilkt uz ārstu komisiju invaliditātes noformēšanai, bet kāpēc valstij uzņemties pret viņiem invaliditātes pensiju maksāšanas saistības? Jau tagad valsts no viņiem atpērkas ar kaut kādu palīdzību naudā, pārtikas pakās vai īslaicīgo patversmju siltumā, lai viņi nomirtu pakāpeniski, neveidojot skandalozi pamanāmas līķu kaudzes, un - galvenais - lai nesatrauc sabiedrību ar pārmērīgu zagšanu un laupīšanu.
Otrkārt, cilvēkiem nāksies nevis vienkārši dzīvot, bet “produktīvi dzīvot” aizvien ilgāk - strādāt līdz nāvei. U. Rutkastes domu gaita lika atcerēties, kā pirmais Padomijas diktators Ļeņins (1870-1924) un pēdējais Portugāles diktators Salazars (1889-1970) palika amatos līdz nāvei, lasot tādas avīzes, kādas viņu aprūpētāji sagatavoja vienīgi viņiem. Tie ekstrēmi piemēri, bet sadzīviskā variantā tas pats ir mantinieku izdabāšana vecuma plānprātībā kritušam uzņēmuma vai vērtspapīru īpašniekam. Ne no zila gaisa, bet no dzīves par šo tēmu radīts viens no latviešu literatūras pamatdarbiem - Rūdolfa Blaumaņa “Indrāni” (1903).
Valsts iejaukšanās izpleš šādus gadījumus uz cilvēkiem, kuriem savas varas un mantas nav. 2025. gads ir atstājis atmiņā vairākas autoavārijas, ko izraisīja vecu cilvēku nosēdināšana pie sabiedrisko transporta līdzekļu stūres. Grūtāk pamanāmu, bet tik un tā lielu kaitējumu var nodarīt cilvēki, kas turpina strādāt par ārstiem, skolotājiem vai deputātiem tad, kad viņu smadzenes u.c. orgāni šādam darbam vairs neatbilst. Iedomāsimies 90 gadus vecu ķirurgu, pēc kura veiktajām operācijām jātaisa jaunas operācijas, lai izņemtu no pacienta ķermeņa iepriekšējā operācijā aizmirstus priekšmetus. Sabiedrībai šādu cilvēku strādāšana izmaksā dārgāk nekā nestrādāšana.
U. Cerps teicās atradis paņēmienu, kā Latvijai tikt pie naudas neierobežotā daudzumā. Proti, jāpārdod valsts uzņēmumu akcijas. Ieteikums ārkārtīgi nodeldēts, bet U. Cērps to noformēja tā, ka vērts citēt vārdu pa vārdam: “Ļoti bieži ir dzirdēta kritika, ka tad valsts uzsēdīsies uz valsts uzņēmumu privatizācijas kā uz narkotikas un iedomāsies to kā papildus naudas straumīti budžetā. Tā mēs pieradināsim sevi pie ieņēmumiem un beigās sēdēsim pie sasistas siles. Kritika saprotama, bet problēma ir risināma, piesaistot valsts uzņēmumiem privāto kapitālu ne ar esošo, bet ar jaunu akciju pārdošanu. Tādā gadījumā nauda, ko privātie investori samaksā, paliek pašā uzņēmumā un tiek izmantota produktīvām investīcijām, nevis nonāk nosacīti (vulgarizēju) kopējā budžeta katlā.”
Pat neticami, ka tādas aplamības iespējams sarunāt, bet Saeimas audioierakstu arhīvā šie vārdi ir noglabāti. Īstenībā viss ir pretēji tam, ko teica U. Cērps. Nevis esošo akciju ierobežotais apjoms, bet no aizvien jaunu akciju emisijas vilina ar neierobežotiem ieņēmumiem.
Par valsti viss skaidrs - pārdos akcijas un dabūs naudu tāpat kā tagad, kad piespiež “Latvenergo” ieņēmumus no saimnieciskās darbības atdot valstij, bet šīs darbības izmaksas segt ar obligāciju pārdošanu. Kāds labums privātajiem ieguldītājiem no tā, ka viņu nauda “paliek pašā uzņēmumā un tiek izmantota produktīvām investīcijām”? Labums tāds, ka šīs naudas ieguldīšana “Latvenergo” vados, Rīgas vai Nerīgas siltumuzņēmumu caurulēs atbrīvo šo uzņēmumu klientu samaksāto naudu, kas uzņēmuma darbības uzturēšanai nav jāizlieto un tāpēc tiek iegrāmatota kā peļņa. Ja privātie pirks šādu uzņēmumu akcijas, tad tikai tāpēc, ka redz Latvijas valsts manieres izgrābt visu pelņu, kas tādā gadījumā tiks dalīta starp valsti un privātajiem ieguldītājiem. Jā, bet uzņēmumu vadu vai cauruļu labošanai nauda tomēr vajadzīga. Tad atliek sagatavot nākamo akciju laidienu, kas tiks nodrošināts ar nākamā tarifu paaugstinājuma solījumiem. U. Cērps iesaka pārvērst valsts uzņēmumus par ieguldījumu piramīdām, kuru sabrukšanas neizbēgamību visi apzinās, bet kurās daudzi iegulda ar aprēķinu, ka pagūs no piramīdas izgrābt vairāk nekā ieguldījuši.
