Pasakā patiesību par kailo karali drīkst pateikt bērns, bet ikdienā ticamāk, ka vārdus “Latvijā jāatceļ pensiju sistēma” pasaka kaut vai kiberdrošības uzņēmuma “Possible Security” vadītājs Kirils Solovjovs.
K. Solovjova TV raidījumā “Preses klubs” sacītie vārdi tagad pārlikti izlasāmā veidā praktiski visos elektroniskās saziņas izdevumos un arī “Neatkarīgajā” ierindojušies starp šonedēļ vislasītākajām publikācijām. No otras puses, pretēju apgalvojumu straumi ģenerē bankas, kurām valsts deleģējusi pensiju otrā līmeņa uzkrājumu ieguldīšanas tiesības. Tracis sacēlies par valdības lēmumu pārlikt tikai 1/6 daļu no kārtējām iemaksām pensiju sistēmā no otrā līmeņa uzkrājumiem uz pirmā līmeņa uzkrājumiem. Citiem vārdiem sakot, pārlikt no valdībai neaizsniedzamiem uzkrājumiem uz valdības kārtējiem izdevumiem pret solījumu, ka valdība tagadējās iemaksas ne vien saglabās, bet arī indeksēs un vēlāk atmaksās tagadējam nodokļu maksātājam daudzkārt lielāku summu, nekā viņš tagad atdevis valstij. Par 120 līdz 150 miljonu eiro nedabūšanu nākamgad sašutušie baņķieri iedarbinājuši mehānismus, lai neļautu valstij samazināt naudas daudzumu, ko valsts iekasē kā nodokli un atdod bankām. Atdod labticīgi pret ne ar ko nenodrošinātu solījumu, ka tās, savukārt, atdos šo naudu tagadējiem nodokļu maksātājiem kaut vai pēc gadiem četrdesmit piecdesmit, kad visjaunākie no tagadējiem iemaksu veicējiem dosies pensijā. K. Solovjovs turpretī, brīdina, ka jau pēc gadiem trīsdesmit nekādu pensiju nebūs vispār.
Bankas mobilizējušas gan sabiedrībā vairāk vai mazāk pazīstamas personas, gan viedokļu līderu ietekmētas masas, lai tās prasa valsts iekasētās naudas atdošanu bankām, nevis izlietošanu tiem it kā labajiem darbiem, ar kādiem valdība gatavojas attaisnot savu pastāvēšanu nākamajā budžeta gadā. Uz pensiju fondu pamata nupat kā par pilntiesīgu banku pārveidotajai “Indexo” vajadzēja tikai vienu dienu, lai savāktu vairāk nekā 10 tūkstošus parakstu pret sociālo iemaksu pārdalīšanu par labu valstij. Banka “Citadele” steidzās informēt, ka veikusi aptauju, kurā pret naudas pārdalīšanu uzstājušies 70% attaujāto.
Parakstīšanās vai izteikšanās pret valdības plāniem ir tipisks protesta izpaudums pret valdību kā tādu.
Racionālu pamatojumu saviem parakstiem cilvēki sniegt nespētu, jo tāda noteikti nav. Ja aptauja būtu godīga, tad tajā ļautu piedalīties tikai tiem, kuri spētu pasacīt, cik daudz naudas ir uzkrāts tieši viņu kontos pensiju otrā līmeņa fondos. Tālāk jāatbild uz jautājumiem, cik liels bijis viņu ieguldījumu ienesīgums un kāds tas bijis attiecībā kaut vai pret oficiālo, samazinājuma līmenī koriģēto inflācijas rādītāju. Tad šie dati jāattiecina uz tik ilgu laiku nākotnē, cik katram krājējam vēl atlicis līdz pensionēšanās vecumam. Tādējādi tiks iegūts kaut aptuvens priekšstats par pensiju uzkrājuma lielumu otrajā līmenī. Tas jāizdala ar nākamā pensionāra dzīves gadu skaitu un vēlreiz jāizdala ar 12 atbilstoši mēnešu skaitam gadā. Rezultātā tiktu iegūts prātam aptveramas naudas porcijas, ko novērtēt no tāda viedokļa, vai ar tām var rēķināties, lai vecumdienās tās palīdzētu ja ne labi dzīvot, tad izdzīvot. Te nedrīkst aizmirst par cenu celšanos laika posmā līdz strādājošā pensijai un tālāk līdz viņa mūža galam. Tie ir tikai 7%, nevis 70%, kuriem pensiju otrā līmeņa fondos uzkrātais naudas daudzums dod kaut cik apmierinošas izredzes pārlaist pensijas gadus, neatrodoties kritiskā atkarībā no valsts.
Pilnīgu priekšstatu par pensiju otrā līmeņa efektivitāti var iegūt, izskatot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras ikgadējās atskaites par uzkrājumu veidošanos šajā līmenī. Atskaites pieejamas jebkuram interneta lietotājam bez nekādām maksām vai citiem ierobežojumiem. Tāpēc jebkurš var pārliecināties, ka cipari atbilst “Neatkarīgās” 28. augustā sniegtajiem aprēķiniem par 5,55 eiro mēnesī. Tāda, lūk, naudas summa no pensiju otrā līmeņa pienākas lielākajai grupai cilvēku, kuriem pensijā jādodas šogad. Un šogad paiet jau gandrīz 25 gadi, kopš iemaksas pensiju otrajā līmenī Latvijā ir sāktas. Ja tik ilgā laikā var sakrāt 5-6 eiro, ar ko jāiztiek vienu mēnesi, tad nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka nākamajos 25 gados tie, kuriem šādi darba gadi vēl priekšā, sakrās ne divreiz, bet daudzkārt lielākas naudas summas.
Te jāizdara atruna par inflāciju, uz kuras rēķina valstis mēdz padarīt pilnīgi visus ne vien par miljonāriem, bet arī par multimiljonāriem: viens miljons vienā somā, par kuras saturu nopirkt gabalu maizes, un otrs miljons otrā somā, lai varētu samaksāt par braukšanu uz darbu un no darba. Un vēl miljons pensiju fondā, uz kura rēķina nopirkt dažas sērkociņkastītes pa visu pensionāram atlikušo dzīves laiku.
Gandrīz mēneša laikā kopš 28. augusta publikācijas nav atradušies ne tieši “Neatkarīgajai", ne publikai pausti aprēķini, kas apgāztu apgalvojumu, ka pensiju fondi izmaksām pensionāriem nebūs nekādas nozīmes pensionāru absolūtā vairākuma dzīvē (izdzīvošanā). No raksta izraisītajiem komentāriem vērā jāņem tikai Norisa jautājums “par četrdesmitgadniekiem”: “Vai autors veica pētījumu cik no tiem "nabagiem" vēl vispār ir Latvijā, ņemot vērā, ka aizbraukuši ir simti tūkstoši un ne jau 60-70 gadīgi, bet tieši šīs grupas pārstāvji?” Tas ir jautājums par cilvēkiem, kuri vairāk nekā divdesmit gadu laikā kopš krāšanas sākuma sakrājuši naudas summas, kas pensionāra gados dos viņiem dažus eiro mēnesī.
Tajā reizē atruna netika izdarīta, bet pēc lasītāju vēlēšanās viegli izdarāma. Jāsalīdzina VSAA šīs vasaras atskaite par 1 300 964 pensiju otrā līmeņa klientiem, starp kuriem tiek dalīti pašreizējie uzkrājumi, ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem par tajā pašā laikā 886 453 aizpildītām darba vietām, kuru veicēji turpina iemaksas Latvijas pensiju fondos, nevis krāj naudu (mantu, lietderīgas pazīšanās utt.) citos veidos un vietās. VSAA speciālisti norādīja ne vien uz izceļotājiem, bet arī uz nestrādājošiem cilvēkiem, kuru vārdā valsts dažādos laika periodos sociālu apsvērumu dēļ gan veikusi, gan pārtraukusi veikt iemaksas pensiju otrā līmeņa fondos. Bet par šīs sistēmas klientiem viņi ir reģistrēti un figurēs tajā līdz pensionēšanās vecumam. Jā, visi šie cilvēki velk uz leju uzkrājumu vidējo radītāju uz vidējo statistisko krājēju. Un šādu cilvēku ir daudz - vairāk par 1/3 no klientu skaita.
Diemžēl, bet pēc būtības 28. augustā rakstītais paliek spēkā.
Pirmkārt, lai nu būtu tā, ka uzkrājumi tuvi nullei vairākiem simtiem tūkstošiem cilvēku, kuriem savi aprēķini, kā izdzīvot, ja nestrādā Latvijā vai ja nestrādā vispār. Tātad pārējo uzkrājumi lielāki, bet tikai par 1/3 daļu lielāki. Ja pārnesīsim šo naudu no “mirušajām dvēselēm” uz reālajiem iemaksu veicējiem, viņu lielākajai daļai paredzamo 20-30-40 eiro mēnešuzkrājumu (ne tagadējo, bet vēl gadu desmitos hipotētiski nopelnāmo uzkrājumu, kuru pirktspēju sadeldēs gadu desmitiem uzkrātā inflācija) apjomu var kaut vai dubultot, bet izdzīvošanai nepieciešamo uzkrājumu līmeni nesasniegt.
Otrkārt, pāreja no tīri aritmētiski vidējā radītāja uz uzkrājumu dažādību signalizē par nevienlīdzību, kuru nāksies kaut kā pārvarēt. Praktiski to dara, ņemot no tiem, kam ir, lai dotu tiem, kam nav. Valsts atradīs veidus, kā turīgāko otrā līmeņa pensionāru uzkrājumus patukšot, bet trūcīgāko uzkrājumus kaut vai no nulles indeksēti tā, lai izdzīvošanas minimumu viņiem uzturētu.
Pensiju otrā līmeņa fondu mazspēja izriet no tā, ka nauda tajos nespēj nopelnīt naudu (augļus, procentus). Pagājušogad pensijā palaisto cilvēku vidējais uzkrājums bijis 5 361 eiro, no kuriem 5 156 eiro devušas viņu pašu iemaksas, bet 205 eiro nopelnījuši pensiju fondi. No iemaksu reālās pirktspējas zaudēta apmēram puse, atgūti nepilni 4%. Ar tādu efektivitāti strādājoši uzņēmumi būtu jāslēdz kaut šodien, bet cīņa rit tikai par to, vai valsts uzdrīkstēsies šos fondus kaut simboliski sodīt, samazinot uz tiem naudas plūsmu. Par šādu samazinājumu jau 2020. gadā ieminējās toreizējais labklājības ministrs Gatis Eglītis, bet tika citu politiķu norāts un vēlāk arī vēlētāju izbrāķēts.
Tagadējie skandāli ap “airBaltic”/”Rail Baltica” lieku reizi apliecina, ka naudu Latvijas valstij drošāk neuzticēt nekā uzticēt. Sacensība starp valsti un privātajiem pensiju fondiem (trešā līmeņa pensiju fondi no otrā līmeņa neatšķiras ne ar ko) par neefektīvāko naudas izmantošanu (pazaudēšanu, nozagšanu) nodrošinās, ka K. Solovjova brīdinājums par visu pensiju piramīdu sabrukumu piepildīsies ātrāk nekā 30 gados.
