Starptautiskie finanšu spekulanti pārvērš Latvijas valsts iemaksātos miljardus eiro par pensiju otrā līmeņa pensiju 5,55 eiro mēnesī lielākajai grupai no tiem cilvēkiem, kuri tagad dodas pensijā.
Starptautiskie finanšu spekulanti satraukušies, ka Latvijas valsts grūtības uzturēt savu pārvaldes aparātu var nākamgad atraut šiem spekulantiem vairākus simtus miljonu eiro gadā, ko Latvija iemaksā pensiju otrā līmeņa fondos. Ir divi iemesli, kāpēc pensiju otrā līmeņa fondi tik tiešām ir ļoti apdraudēti. Pirmkārt, šo fondu darbošanās kopš 2001. gada 1. jūlija ir pierādījusi savu pilnīgo bezjēdzību. Otrkārt, Eiropas Savienības dalībvalstij Latvijai ir atļauts šo bezjēdzību atzīt un attiecīgi rīkoties. Pensiju fondu izveidošana bija viena no obligātajām, neapspriežamajām prasībām, lai Latvija tiktu uzņemta ES. Turpretī tagad ES dalībvalsts Igaunija ir atcēlusi obligātās iemaksas šajos fondos, bet neviena ES instance nav iepīkstējusies, ka tā darīt nedrīkstēja. Latvijā Finanšu ministrija iecerējusi obligātās iemaksas principā saglabāt, bet savākt sev trešo daļu no tagadējo iemaksu apjoma. Patlaban valsts atsakās par labu privātiem fondiem no 6% naudas, ko tā iekasējusi obligātajos sociālās apdrošināšanas maksājumos, bet turpmāk tā būtu ar mieru atteikties tikai no 4% un tādējādi nākamā gada valsts budžetā ieskaitīt mazliet vairāk nekā 200 miljonus eiro.
No nodokļu maksātājiem savākto naudu Latvijas valsts atdod privātajiem apsaimniekotājiem un aprobežojas tikai ar statistisko datu savākšanu par to, kas ar šo naudu tālāk notiek. Šī statistika ir publiski pieejama Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) mājaslapā. Statistiskie dati parāda, ka finanšu spekulanti pārvērš Latvijas valsts iemaksātos miljardus eiro par otrā līmeņa pensiju 5,55 eiro mēnesī lielākajai grupai no tiem cilvēkiem, kuri tagad dodas pensijā.
Jebkurš interesents var atvērt un izpētīt VSAA publicēto tabulu “Shēmā reģistrēto dalībnieku sadalījums pēc vecuma un pensijas kapitāla". Jaunākie dati šajā tabulā ievietoti šā gada 30. jūnijā. Tabula parāda, ka tajā brīdī lielākā pensiju krājēju grupa 352 492 cilvēku sastāvā bija pensiju otrajā līmenī sakrājusi līdz vienam tūkstotim eiro. Pašsaprotami, ka viņu vidū bija visi 316 jaunieši 15 gadu vecumā, no kuru obligātā sociālās apdrošināšanas maksājuma daļa jau nonākusi pensiju fondos. Viņiem taču priekšā vēl piecdesmit gadi uzkrājumu veidošanai līdz daudziem tūkstošiem eiro. Turpretī pilnīgi absurdi, ka uzkrājumi līdz tūkstotim eiro ir arī pašai lielākajai grupai no cilvēkiem 64 gadu vecumā, kuriem naudas krāšanas vietā jau jānodarbojas ar pensiju saņemšanas dokumentu kārtošanu. Šā gada vidū Latvijā bijuši 2 944 šādi cilvēki. Pat ja pārspīlējam viņu uzkrājumu apjomus, noapaļojot tos ar tūkstoti eiro katram, tad turpmākajos 15 mūža gados, cik demogrāfiskā statistika atvēl pensionāram, gandrīz trīs tūkstoši cilvēku no pensiju otrā līmeņa saņems 1 000 / (15 x 12)=5,55 eiro mēnesī.
No vienas puses, nav jēgas noskaidrot vēl sīkāk uzkrājumu sadalījumu starp viņiem. Skaidrs, ka ar 5,55 eiro mēnesī izdzīvošanas iespējas tikpat mazas kā ar 0,55 eiro mēnesī, kas arī ir pilnīgi iespējama otrā līmeņa pensija. No otras puses, pašreizējā cenu līmenī tikpat neiespējami izdzīvot ar 2 x 5,55=11,10 eiro mēnesī. Tātad neiespējami izdzīvot ar uzkrājumu līdz diviem tūkstošiem eiro, cik daudz sakrājuši 1 826 cilvēki, kam šovasar 64 gadi. Un tikpat neiespējami izdzīvot ar 3 x 5,55=16,65 eiro mēnesī, cik pienāksies 1 770 cilvēkiem utt. Ja par kaut jel kāda izdzīvošanai nepieciešama resursa slieksni pieņemam 100 eiro mēnesī, tad tas prasa pensiju uzkrājumu 100 x 15 x 12=18 000 apmērā, kam tuvumā tikuši 150 šovasar topošie pensionāri. Naudas summu no 18 līdz 19 tūkstošiem eiro uz atlikušajiem dzīves gadiem dalīs 113 pensionāri utt. Starp šogad topošajiem pensionāriem kaut jel kāda jēga no pensiju otrā līmeņa būs apmēram 500 pensionāriem un liela jēga - labi ja 50 pensionāriem. Visiem pārējiem pensionāriem būs jāiztiek no tā, ko viņiem maksās valsts, vai ko viņi šai valstij nokrāpuši, vai kā viņus spēs uzturēt bērni u.c. tuvinieki.
Tāds, lūk, ir pensiju otrā līmeņa vairāk nekā 20 gadu darba rezultāts valstī ar pusmiljonu pensionāru. Lai no kā būtu atkarīga viņu nenomiršana no bada vai no aukstuma, tie noteikti nav otrā līmeņa pensiju fondi, kuros iemaksātā nauda pārvēršas par neko.
Pārskats par pensiju otro līmeni būtu nepilnīgs, aplūkojot tikai visvecāko pensiju krāšanā iesaistīto cilvēku grupu. Ja kopš 2001. gada tikai tūkstoti eiro vai tuvu tam spējis sakrāt milzīgs vairākums, tad to nevar izskaidrot ar šo cilvēku individuālo slinkumu, slimībām u. tml. Ir iespējams nogrūst vainu uz šausmīgo padomju iekārtu, kas nolikusi šajā iekārtā augušos, skolotos un darba dzīvi sākušos sliktās pozīcijās kapitālistiskajā saimniekošanā. Diemžēl šāds izskaidrojums nav pareizs. Neiespējamība kaut ko reāli sakrāt raksturo pensiju otro līmeni, nevis krājējus pēc viņu individuālajām un kolektīvajām pazīmēm.
Palūkosimies, kā veicas ar krāšanu tiem pensiju otrā līmeņa fondu klientiem, kuriem šovasar bija 40 gadu. Tātad uz cilvēkiem, kuri lielāko daļu sava apzinīgā mūža pavadījuši atjaunotajā Latvijas Republikā un strādājuši tikai pēcpadomju laikā. Tad atklājas, ka četrdesmitgadīgo uzkrājumi ir tikpat mazi kā sešdesmitgadīgo uzkrājumi. Pārliecinoši lielāko grupu 9 779 cilvēku skaitā no šogad četrdesmit gadu vecumā esošajiem sociālo iemaksu veicējiem veido cilvēki ar uzkrājumiem līdz vienam tūkstotim eiro. Pat līdz diviem tūkstošiem eiro tikuši jau daudz mazāk, tikai 3 470 cilvēku, līdz trijiem tūkstošiem eiro - 2 951 cilvēks utt. Tikai daži tūkstoši cilvēku Latvijā divdesmit darba gados spējuši uzkrāt tik daudz, ka uzkrājumi šķiet pietiekami vismaz ar pieņēmumu par to dubultošanu nākamajos 20-30 gados.
Ir divi apstākļi, kas jau tagad garantē pensiju otrā līmeņa izgāšanos attiecībā uz četrdesmitgadīgajiem un visiem, kuri par viņiem jaunāki.
Pirmais, ka bezjēdzīgi ieteikt tiem, kuri divdesmit darba gados spējuši sakrāt tūkstoti eiro, ka viņiem jāsaņemas, jāpamācās un jāsāk pelnīt tik daudz, lai viņu iemaksas nākamajos divdesmit gados kompensētu darba mūža pirmajā pusē neuzkrāto un līdz darba mūža beigām novestu līdz pietiekamam pensiju kapitālam. Tikpat labi šiem cilvēkiem var ieteikt nopirkt ne vispār loterijas biļeti, bet noteikti laimējošu loterijas biļeti.
Otrais, ka tiem, kuru uzkrājumi izskatās gluži pietiekami tagadējā cenu līmenī, nav nekādu garantiju pret inflāciju divdesmit gados, kamēr viņi strādās, un vēl 15 gados, kamēr viņi dzīvos pensijā. Pavisam pārskatāmā pagātnē Latvija ir apmēram pusgadu pavadījusi ar oficiālo 12 mēnešu inflācijas rādītāju virs 20%, bet tagad daudz pieticīgākie inflācijas radītāji tiek izskaitļoti tā, ka straujšs cenu pieauguma eiro tiek pārvērsts zemākos pieauguma procentos pret augstāku cenu bāzi. Rezultātā pensiju krājēji turpina savus uzkrājumus zaudēt kā naudas pirktspēju, lai gan pensiju fondi dažos laika nogriežņos spēj uzrādīt par inflāciju augstāku ienesīgumu.
Pensiju otrā līmeņa fondu statistika parada, ka tikt vaļā no šiem fondiem būtu pats labākais, bet ne pietiekamais risinājums, lai virzītu Latvijas tautsaimniecību uz normalitāti. Šajā normalitātē neietilpst nodevu maksāšana starptautiskajiem finanšu spekulantiem, kuri kādreiz it kā aizlikuši labu vārdu par Latviju spēcīgāko Eiropas valstu un ASV politiķiem.
