Deguns ir stipri izvirzīta sejas daļa, tāpēc nav brīnums, ka tieši pa degunu ķildnieki piesola cits citam strīda karstumā un arī dažādos negadījumos deguns bieži vien saņem pirmo triecienu.
Kā rīkoties, ja notikusi deguna trauma: tūlīt meklēt ārstu, pagaidīt dažas dienas vai varbūt ļaut, lai paiet vairāki gadi? Kāda būs ārstēšana un ko tā dos?
Par to – Mājas saruna ar Headline privātklīnikas otorinolaringologu Valdi Miglānu.
– Kādas ir tipiskās situācijas, kurās notiek deguna traumas?
– Statistika rāda, ka visbiežāk degunu traumē sportisti. ASV tieši sporta medicīna nodarbojas ar deguna traumu ārstēšanu un ir arī noskaidrots, ka visvairāk no tām cieš nevis cīņu sporta meistari, kā varētu šķist, bet gan beisbolisti un basketbolisti. Vēl viena kategorija ir personas, kuras iekuļas kautiņos, dažiem cilvēkiem tas gadās regulāri. Protams, jebkurš var ciest autoavārijā vai gūt deguna traumu sadzīvē.
– Kādas ir deguna traumu sekas?
– Sekas ir pārsvarā divējādas – vienas iestājas uzreiz pēc traumas, otras sāk izpausties pēc zināma laika. Zinātnieki ir pētījuši, kāds spēks jāpieliek, lai salauztu konkrētus kaulus, un secinājuši, ka deguna kauli lūst salīdzinoši viegli. Visnopietnākās traumas notiek frontāla trieciena dēļ. Degunam ir sarežģīta anatomiska uzbūve, tur ir ļoti daudz elementu, kas savā starpā savienoti ar noteiktas stiprības saitēm. Traumas rezultātā saites tiek sabojātas, deguna kauli sabīdās gluži kā teleskops, deguna skrimšļi atraujas no deguna kauliem, augšējie un apakšējie deguna skrimšļi tiek atrauti no starpsienas. Šīs traumas nereti arī izraisa paliekošas deformācijas pēc sadzīšanas, mēs redzam pacientus ar seglveida deguniem vai ar neglīti izmainītu degungala formu. Traumu vēlīnās sekas ir deguna elpošanas traucējumi, kas pēc kāda laika rodas nekontrolētas sadzīšanas dēļ vai pat pēc ķirurģiskas manipulācijas, kas bijusi vērsta galvenokārt uz estētiskiem mērķiem – lai atdotu degunam simetrisku formu, bet tajā pašā laikā no iekšpuses deguns ir sadzijis nepareizā veidā un šī problēma ir skārusi tieši deguna starpsienu, kas sastāv no vairākiem elementiem, radot tajos novirzes. Izpētīts, ka sadzīšana parasti ilgst 6–12 mēnešus, bet rētaudu veidošanās turpinās pat 3–5 gadus. Izjautājot pacientus, kuriem ir slikta deguna elpošana un hroniskas iesnas, bieži atklājas, ka pusgadu vai gadu pirms šo sūdzību parādīšanās viņiem bijusi kāda deguna trauma. Ir, protams, arī pietiekami daudz deguna traumu, kuras cilvēks neatceras, jo tās notikušas agrā bērnībā, reizēm pat dzemdībās. Bet tieši bērnībā gūtajām deguna traumām ir vissmagākās sekas, īpaši līdz piecu gadu vecumam un pēc desmit gadu vecuma, kad bērns intensīvi aug.
– Vai LOR speciālista palīdzība jāmeklē nekavējoties?
– Ja vien ir tāda iespēja, būtu jānonāk pie ārsta pirmajās trīs stundās pēc traumas, jo tad ar efektīvu un vienkāršu pasākumu palīdzību, veicot nelielu anestēzijas procedūru, traumētās deguna struktūras var salikt sākotnējā stāvoklī. Pēc tam sāk attīstīties iekaisums apkārtējos audos un bojātajās vietās, tāpēc tas vairs nav tik vienkārši paveicams.
– Tā kā speciālistu pieejamība daudzviet Latvijā ir problemātiska, cilvēks šo brīdi var nokavēt. Kas notiek tālāk?
– Parasti, ja reiz cilvēks pie ārsta ir nonācis, kaut arī pagājušas jau vairāk nekā trīs stundas, un ir ar mieru sākt ārstēšanu, tā arī tiek darīts, taču tad ir jārēķinās ar smagāku procedūru, jo deguns pietūkst, parādās zilumi – tās ir iekaisuma un traumas tiešās sekas. Šajā stadijā ārstēšanas laikā deguns stipri asiņo un ne vienmēr asiņošanu var apturēt ar saudzīgu, precīzu metodi, bet nākas degunā ievietot tamponus, tas atkal rosina iekaisumu, un iznāk, ka visas šīs darbības ir jāveic apgrūtinošā veidā, kas nav vienkāršs ārstam un pacientam un nav ekonomiski izdevīgs ārstniecības iestādei un valstij. Ja nav iespējams nonākt pie LOR speciālista pirmo trīs stundu laikā pēc deguna traumas, prātīgāk ir nedaudz nogaidīt.
– Cik ilgi?
– Tas atkarīgs no traumas smaguma un organisma reakcijas īpatnībām, piemēram, dažiem cilvēkiem niecīgi savainojumi uzreiz izraisa ievērojamas mīksto audu reakcijas, bet kopumā šis laiks varētu būt 3–7 dienas, kamēr nav beidzies akūtais iekaisuma posms, kam raksturīgs pastiprināts asiņu pieplūdums cietušajai vietai. Pēc tam asins pieplūdums ir samazinājies, tūska ir noplakusi, tas ļauj labāk novērtēt stāvokli un veikt manipulāciju ar mazāku asiņošanu, ideālā gadījumā iztiekot bez tamponiem, un sadzīšana ir ātrāka. Pats pēdējais brīdis, kad to vēl var izdarīt, ir ne vēlāk kā 21 dienu kopš traumas. Pēc tam kauli faktiski ir sākuši saaugt un jebkurā gadījumā vajadzīga operācija, lauztās vietas ir jāpārkaļ ar speciāliem instrumentiem un jāsaliek kauli vietā. Protams, dažādiem cilvēkiem šis laiks var atšķirties, tāpēc katrs pacients tiek izvērtēts individuāli.
– Kur slēpjas šādas ārstēšanas priekšrocības?
– Šī ārstēšana ir vērsta ne tikai uz to, lai atdotu degunam sākotnējo formu, bet tā ir arī profilaktiska: cilvēkam pēc gadiem nav vajadzīga atkārtota deguna operācija. Ja ārstēšana tiek veikta pareizajā laikā – pēc tūskas un iekaisuma mazināšanās, tad asiņošana parasti ir neliela, tamponāde nav jāveic, deguna iekšpuse ir nostiprināta ar silikona plāksnītēm, kurās ir arī atveres, kas pilda elpvada funkciju. Tās tiek atstātas degunā līdz divām nedēļām. No ārpuses uzliek speciālu ģipša pārsēju, kurš, cieši piestiprinoties pie ādas, var noturēt deguna kaulus noteiktā konfigurācijā un atslogo deguna starpsienu, lai svars nebalstās uz vājās vietas. Un tad ir cerība, ka starpsiena sadzīs pareizi un nedeformēsies, līdz ar to netiks pieļauta situācija, kad elpošana kļūst neiespējama caur vienu vai abām nāsīm. Un vienlaikus mēs nodrošinām veiksmīgāko estētisko efektu.
– Vai jūsu klīnikas apstākļos šo ārstēšanu ir iespējams veikt?
– Jā, mēs ārstējam šādus pacientus. Tā nosacīti ir plānveida ķirurģija, kuru nevajag atlikt ilgāk par trim nedēļām. Pieredze liecina, ka valsts slimnīcās pārslogotības un dažādu citu faktoru dēļ šo ārstēšanu nevarēs saņemt, ja vien pacientam nebūs rupji estētiski deguna bojājumi.
– Bet ja nu tomēr ārstēšanā viss neizdodas tik labi, kā cerēts?
– Nav iespējams prognozēt, kā norisināsies dzīšanas process, taču parasti, ja pacients pēc ārstēšanas ievēro režīmu, kuru ārsts viņam ir noteicis, problēmas nerodas. Gadās, ka cilvēks uzskata to par tukšu formalitāti un, tiklīdz jūtas labi, nolemj pirms atļautā laika doties uz dejām vai sporta zāli, taču tam var būt nevēlamas sekas, kas lielākoties saistītas ar asiņošanu. Ja degunam kaut kādu iemeslu dēļ tomēr vēlāk ir vajadzīgas ķirurģiskas korekcijas, tad tās ir saudzīgas un ātras, jo profilaktiskais darbs ir veikts. To liecina mūsu Vācijas kolēģu pieredze. Tur ir labi organizēta veselības apdrošināšanas sistēma, speciālisti ir pieejami un pacienti savas problēmas risina laikus, tāpēc Vācijā praktiski neredz cilvēkus ar tik smagām deguna deformācijām kā Latvijā, kur diezgan daudzi ar tādām sadzīvo.
– Kādēļ ar tām nevajadzētu samierināties un tomēr meklēt LOR speciālistu palīdzību?
– Daudz kas atkarīgs no cilvēka paša attieksmes, un tā ir atšķirīga dažādās sociālajās grupās. Mazizglītoti nekvalificēta darba veicēji ar ļoti izteiktām deguna deformācijām, kas ir acīm redzamas, nereti stāsta, ka viņi nekādus traucējumus nejūtot. Savukārt jūtīgāki cilvēki no šīs problēmas ļoti cieš, pat ja vizuāli tā nav uzkrītoša. Ja deguna traumas sekas nav pienācīgi novērstas, ir ne vien apgrūtināta deguna elpošana, kas izraisa gan hroniskas iesnas, gan dažādas citas elpceļu slimības, bet piedevām izmainās ožas un garšas funkcija, ar laiku pasliktinās dzirde, ar deguna deformācijām var būt saistīta arī krākšana un citas problēmas. Saņemot pareizu un savlaicīgu ārstēšanu deguna traumu gadījumā, cilvēks iegūst daudz labāku dzīves kvalitāti.
Promo raksts tapis sadarbībā ar Headline privātklīniku