Zvēru un rūķu radītāji

Aigars un Ivars Rūrāni ir dvīņubrāļi, kas izvēlējušies vienu profesiju – abi ir koktēlnieki. Viņu koka veidojumi aizceļojuši uz visiem Latvijas novadiem, un par pasūtījumu trūkumu abi nesūdzas.

Aigars un Ivars koktēlniecībā darbojas vairāk nekā desmit gadus. Šajā laikā Rūrānu izveidotās skulptūras skaitāmas simtos un aizceļojušas uz visiem Latvijas novadiem. Arī darbnīcā skatāmi daudzi darbi. «Pagaidām vietas pietiek, bet pasūtījumi nāk arvien vairāk un drīz var pietrūkt vietas,» ir gandarīti abi Rūrāni.

Strādājot lielākoties divatā. Reizēm ejot jautri. «Pastrīdamies un paliekam pie vidējās taisnības. Galvenais – darbam ir jāpatīk,» saka Aigars.

Puikas izveido parku

Brāļi Rūrāni nāk no Viesītes Jēkabpils novadā. Beidzot vidusskolu, sapratuši, ka kaut kur jāiet mācīties, un abi izdomājuši, ka varētu uz Daugavpils mākslas koledžu Saulesskola. «Tur bija kokapstrādes nodaļa, un tā arī viss sākās,» stāstījumu iesāk Ivars, un Aigars viņu papildina, «piecus gadus nomācījāmies. Tur mazliet pasniedza arī kokgriešanu un galdniecību. Tad aizgājām uz Tehnisko universitāti uz Kokapstrādes tehnoloģijas un dizaina nodaļu, kuru gan nepabeidzām. Vajadzēja kaut ko darīt, un sākām strādāt dažādās galdniecībās. Tad nāca ierosme, ka pašiem kaut kas jādara, un aizgājām atpakaļ uz Viesīti, mūsu dzimto pilsētu.»

Viesītē tapuši daudzi brāļu darbi. Arī ozolkokā veidotā sešus metrus augstā pilsētas vizītkarte, kas aplūkojama Aknīstes–Neretas ceļa krustojumā. Viesītē vēl redzams veidojums Stendera pirmās baznīcas vietā, arī veltījums Paulam Stradiņam pie slimnīcas, kurā slavenais profesors savulaik strādājis.

2005. gadā brāļi, kā paši smejas, toreiz vēl 30 gadus nesasnieguši puikas, izveidojuši Vika pasaku parku, kas atrodas Valmieras novada Dikļos, netālu no Zilā kalna. «Bija izsludināts konkurss, piedalījāmies un uzvarējām,» atminas viens no brāļiem un stāsta, kā veidotas desmit skulptūras, arī laipas, galdi. Trīs četri mēneši pagājuši darbojoties. No koka izveidots krokodils, ķengurs, Ness un Nesija, dūņu rūķītis, zaļā vārna, sarežģītais zvirbulēns, meitene pie grāmatas, tīģeris akrobāts. «No Viesītes uz Dikļiem, kas ir Latvijas pirmo dziesmu svētku vieta, aizsūtījām kārtīgu smago mašīnu.»

Viesītē brāļi darbojušies piecus gadus, pēc tam atnākuši uz Rīgu un izveidojuši darbnīcu Jaunciemā. Tagad te strādā jau sešus gadus.

Brāļu darbi apskatāmi arī dažādos salonos, piedaloties izstādēs. «Balttour izstādē Ķīpsalā 1,5 metru garo vilka skulptūru nopirka interesents no Sanktpēterburgas. Viens deputāta kungs iegādājās ērgli. Interesi par mūsu skulptūrām izrādīja Jūrmalas un Līgatnes pašvaldības, kuras daudz nodarbojas ar tūrisma lietām. Pagājušajā gadā izstādē Brīvdabas muzejā nopirka lāčus. Pie Reģiem ir mūsu veidojums – murkšķi. Tagad gatava ir trušu māja – mašīna. Tā tapa mēneša laikā. Pasūtītājs gribēja mājiņu trušiem, bet mēs izdomājām mašīnu. Grobiņā ir Lietus dārzs, tur uzdāvinājām papagaili, nezinām tikai, kā to nosauca. Mazos darbiņus jau mēs dāvinām,» nosaka Ivars.

Izveidots zoodārzs

Kad sākuši ar koktēlniecību nodarboties, rokas bieži sagrieztas, skabargas – pilni pirksti. «Tas ir smags, fizisks darbs. Tagad esam iemanījušies. Daudziem cilvēkiem šodien patīk koks – pasūta māju nosaukumus, kādu rūķi gribas dārzā, arī pūces, dzērves, vardes. Citi pasūta dārza mēbeles – taisām galdus ar soliem. Veidojam tos tā, lai izceltos koka dabiskums.»

Aigars atklāj: «No sākuma ir bluķis. Zinām, cik garu vajadzēs skulptūru. Piemēram, vajag metru garu lāci. Paņemam, nogriežam to gabalu, tad ar zāģi izzāģējam un ar kaltu un citiem instrumentiem apdarinām. Es iesāku skulptūru, Ivars pabeidz, un ķeramies pie nākamā darba. Ir darba dalīšana. Kad ir kaut kas liels, to uzreiz divatā veidojam. Divmetrīgu figūru sākumā veidojām mēnesi, tagad tāda top apmēram divu nedēļu garumā. Astoņās stundās var uztaisīt pūci.»

Dzīvnieki ir Rūrānu populārākie tēli. Pašiem patīkot, klientiem arī. «Piemēram, vajag kaut ko jaunu. Paskatāmies dzīvnieku enciklopēdijā un veidojam. Ja kāds gribēs paradīzes putnu, mēs taču no galvas nezināsim, kā tāds izskatās. Vienai mājai nosaukums bija Fokiņi – lapsa. Tad arī lapsu taisījām. No mūsu darbiem iznāktu vesels zooloģiskais dārzs. Esam veidojuši lāčus, vilkus, ziloņus, krokodilus, suņus, vāveres, zaķus, pūces. Dzērves, bruņurupuči un vardes daudz taisītas. Arī mājdzīvnieki – suņi, kaķi, zirgi, āži, cūkas, poniji, truši. Vieglāk laikam būtu nosaukt, ko mēs neesam veidojuši,» pasmej Aigars un atzīst, ka viņiem patīk veidot māju nosaukumus, kad pašā vārdā jau ir ietverts tas, ko vajag veidot. Piemēram, mājām Ceriņi izgrebti ceriņi, Dundurmuižai, protams, būs dundurs, Kausiņiem – kausi. Māju nosaukumi esot izklīduši pa visu Latviju.

Kas visvairāk piesaista darbā, abi gandrīz unisonā atbild: rezultāts. «Tas, ko tu esi veidojis, un ja vēl cilvēkam patīk. Reizēm ir tā, ka nezinām, kas beigās iznāks. Citreiz ir tā, ka pasūtītājs jau pasaka, ko viņš grib. Ja cilvēks grib kokā veidotu māju nosaukumu, tad mēs uzzīmējam savu versiju un piedāvājam,» sadarbību atklāj Aigars un salīdzina, ka tagad daudzi pasūta – gan skulptūras, gan māju nosaukumus, gan dārza mēbeles. Krīzes laikā gan viens brīdis bijis tukšāks. Pagājušajā gadā bijis tā, ka trīs darbi reizē jātaisa. «Iesākām vienu, otru – lielumu padarām un sīkumi paliek uz beigām.»

Darbā brāļi izmanto lapu kokus – osi, ozolu, kļavu. «Kad atved baļķus, tiem ir jāpastāv. Darbā varam izmantot arī atgriezumus. Mums ir kaudze ar atgriezumiem. Meža gan pašiem neesot. Varam dažādus kokus izmantot. Pat šķībus, greizus.»

Vasaras ir koktēlnieku ražīgākais darba laiks, sākot jau ar pavasari. Vasarā pat neiznāk laika pie jūras aizbraukt, visu laiku jāstrādā, ar vieglu nožēlu teic brāļi Rūrāni. Taču arī ziemā darāmā netrūkstot. «Tagad iecienīti ir rūķu pakaramie, kā arī dārza un māju dizaina priekšmeti,» teic Ivars un pastāsta, ka pirms diviem gadiem piedalījušies plenērā Lietuvā. «Tas bija rudenī Traķos. Tur tāds Eņģeļu kalns. Mēs visi, plenēra dalībnieki, veidojām veltījumu visām Baltijas valstīm – Latvijai, Lietuvai, Igaunijai. Tas bija eņģelis, kas veltīts Baltijas ceļa divdesmitgadei. Tā bija lietuviešu koktēlnieka Aļģimanta Sakalauska ideja. Ko ir visgrūtāk veidot, abi atzīst, ka cilvēka seju. «Gadās, ka pašam patīk, bet pasūtītājam nepatīk. Tad ir kaut kas jāpārtaisa, jāpielabo. Visvieglāk ir veidot dzīvniekus.» .