To, ka īsts puķkopis katru brīvo brīdi pavada dārzā, jēkabpiliete Ruta Subbotina demonstrē ļoti skaidri – izdzirdējusi piebraucam auto, ceļas no dobes, kuru tikko ravējusi, nāk pretī un atvainojas, ka rokas ar zemēm.
Taču pēc tam uz brīdi apmulstam visi – Ruta par mūsu interesi (jo vārdos neizteiktais «te nekā īpaša nav» nojaušams), mēs – par māju ieskāvušo puķu un košumkrūmu pārbagātību. Turklāt viss sakopts tā, ka paši redzīgākie vērtētāji un vētītāji var ierasties jebkurā dienā vai stundā, nevis iepriekš to izziņojot.
Saimniece arī nenoliedz, ka dārza sezonu viņa vārda vistiešākajā nozīmē pie puķēm vien pavadot: «Vasarā vispār istabā negribas iet. Kā no rīta iznāku ārā, tā visu dienu darbojos, ja tik ir labs laiks. Ko darīt jau ir vienmēr. Un man arī ļoti patīk.» Tāpat par smagu neesot: «Kas nu tur liels! Apej viendien riņķīti vienā virzienā, kaut kur pakašājies, otrā dienā – otrā, atkal pakašājies... Dēls zāli nopļauj, vīrs kādu dzirnakmeni ainavai atved, pārējo es pati. Roku, stādu, ravēju, pārstādu... Bet lietus dienās nedaru neko, jo tās Dievs mums dod atpūtai.»
Rutas raitajam stāstījumam piederas arī viņas tikpat enerģiskie žesti, kas papildina vārdos neizteikto un ļauj vieglāk orientēties iekoptajā zaļajā un krāsainajā augu valstībā, kura, tuvplānā apskatīta, pirmo iespaidu (košs, bagāts dārzs) tikai pastiprina. «Man patīk, ka mājai apkārt ir plašums,» saka saimniece, «bet, tikko mēs šeit sākām dzīvot, tā gluži nebija. Tepat līdzās atradās vecas mājas pamati. Sāku kaut ko stādīt, lai aizsegtu neglīto skatu, un tad man atļāva arī šo gabaliņu dārzam paņemt. Nedaudz vēlāk ieguvām dažus kvadrātmetrus zemes mājas otrā galā... Tā arī platība pienāca klāt.»
Bet par manu piebildi – un vairāk darba – viņa tikai nosmaida: «Kāds tur darbs, vaļasprieks!» Savukārt Jēkabpils pilsētas pašvaldības ainavu tehniķe Mārīte Breimane papildina: «Mēs labi redzam, ka šeit zemesgabals pieguļ ielai, tādējādi abas puses ir prezentācijas zona. Kā saka: apakšbruncis neiznāk, jo saimniecības zona arī ir visiem uz delnas. Bet tas nav slikti, ja cilvēkam ir tik daudz spēka un entuziasma kā šajās mājās – viss ir sakārtots tā, ka priecē arī citus.»
Tikām Ruta aicina uz to dārza daļu, kur tomēr kaut kas no apakšbrunča samanāms – miniatūrs sakņu dārzs, jo lielāks atrodoties citur. «Agrāk pa kādai dobei ar burkāniem, dillēm, gurķiem vai salātiem stiepās līdz šejienei,» viņa ar roku novelk gaisā līniju krietni šaipus omulīgi gulošajiem kabačiem. «Tagad saknes kāpjas atpakaļ – pilnīgi pietiek vietas tām. Bet es rokos uz priekšu. Un, ja kāds sūrojas, ka neesot vairs kur stādīt, saku – man ir kur stādīt. Cits jautājums, ka varbūt pēc tam nepatīk, bet man arī nav problēmu kaut ko mainīt vai nolikvidēt.»
Daiļdārznieces zinības Ruta Subbotina speciāli nav apguvusi, galvenokārt skolojusi pašas pieredze, bet tas, ka visām puķēm vienlīdz nepieciešama zeme, saules gaisma, mīlestība un ļoti rūpīga kopšana, bijis skaidrs vienmēr. Nereti uzklausījusi arī citu padomus: daži derējuši un nākuši īstajā laikā, daži ne, bet tāpat darījuši zinošāku. Piemēram, dārza pirmsākumos, vēloties ieaudzēt rododendrus, ņēmusi vērā ieteikumu, ka noteikti jāstāda arī priedītes, jo citādi nekas neiznākšot. Atveduši, iestādījuši – priedītes augušas, rododendri spītējušies – neauguši... Gadījies puķu dobē ietupināt kārotu sīkkrūmu, audzis braši, pat pārāk, jo vietas prasījis arvien vairāk un vairāk. «Kad pirku, man taču neviens neteica, ka tas dzīs saknes metriem un visu dobi pārvērtīs atvasēs,» ar smaidu saka puķkope. «Raku ārā, pārstādīju, un jaunā vieta izrādījās īstā – visiem labi.» Arī parūkkoks savulaik nīkuļojot protestējis pret atvēlēto vietu. Taču ārā mest bijis žēl, sakne gan izrakta un nolikta maliņā. Uzauga.
Ne mazums galvassāpju joprojām sagādājot ziema, kas šeit, Jēkabpils apkaimē, šķiet, īpaši pārbauda gan pašu augu izturību, gan kopēju pacietību. «Pirms pāris ziemām lielajā apledojumā cieta viens no mūžzaļajiem,» atceras Ruta, «viss plakans, salauzīts zem tiem lediem. Domāju: pavasarī jāmet ārā. Sasējām viņu, atguvās, tagad tāds skaists.» Pērngad nosalusi viena no spirejām. Nolemts izrakt, kas gan dēlam neesot izdevies, jo saknes pamatīgi pretī turējušās. Apgriezusi līdz pašai zemei un pēc tam gluži vai neticējusi redzētajam – krūms, kā tencinot par pasaudzēšanu, atdzimis un saaudzis no jauna.
Vēl lielāka iespēja teikt paldies dārzniecei par sev veltīto uzmanību un rūpēm ir puķēm, kas to aizgūtnēm arī dara, katru sīkāko stādiņu pārvēršot priecīgā ziedā un nereti pat krītot otrā galējībā – aug tik raženi, ka viņai atliek vien nopūsties. «Ir te vietumis šis tas par daudz,» viņa atzīst. «Pati redzu – visas hortenzijas jau par lielu... Tagad domājam par nelielu baseinu, lai dārzu var laistīt, viens krūms noteikti jāceļ ārā. Nopirku dažas rudbekijas, tagad man viss dārzs pilns, tik čakli tās vairojas.» Tieši rudbekijas saimniece arī sauc par vasaras otrās puses košākajām krāsām. Bet vasaras vidū, kā allaž, iepriecinājušas rozes, pavasarī – sniega rozes... «Katrā gadalaikā ir kaut kas savs,» Ruta nopietni un reizē diplomātiski saka, it kā baidoties, ka kāda no vārdā nenosauktajām un uzslavētajām puķēm sadzirdēs un apvainosies.
«Te viss dārzs ir kustībā,» savs vērtējums arī Mārītei Breimanei. «Šovasar redzam to šādu, nākamgad noteikti ieraudzīsim savādāku. Tā bijis vienmēr, kopš Ruta šeit dzīvo un saimnieko. Viņai ieceru un plānu nekad netrūkst.» Kad iejautājos, vai plānošana piederas tieši ziemai un tas nozīmē, ka dārza sezona ilgst visu gadu un tajā nemaz īsta pārtraukuma nav, Ruta atbild uzreiz: «Nav. Ziemā dzimst jaunas idejas. Bet pavasarī, kad visas sēklas un stādi ir sadēstīti zemē, atkal jādomā uz priekšu. Tāpēc jau es te darbojos.» n