MĀJAS MĪLULIS: No kaķmīles par suņmīli
Sabiedrisko attiecību speciālistes ikšķilietes Ilzes Salnas ģimenē mājvietu raduši trīs īru seteri. Visi ir mīļi un lieli ģimenes draugi. Ilze stāsta, ka seteru Latvijā joprojām nav pārāk daudz, bet pēdējos gados, pateicoties šķirnes entuziastu, īpaši valmierietes Marutas Papelbo, kā arī Latvijas Medību suņu kluba aktivitātēm, šo suņu kļūst vairāk.
Ilzei suņi bijuši mīļi vienmēr, bet pats pirmais kucēns bijis ar viņu kopā tikai vienu nedēļu. «Es biju agrīnos pusaudžu gados, un man draudzenes dzimšanas dienā uzdāvināja suni. Foksterjeru. Es to atceros līdz šai dienai. Dāvana nebija saskaņota ar maniem vecākiem, un arī es pati tikai nojautu, ko draudzenes man gatavo, tāpēc Falkors pie mums nodzīvoja tikai nedēļu, kamēr viņam tika atrasta īstā ģimene, kura gribēja suni. Tas ir stāsts par to, ka dzīvnieks nav dāvana. Dzīvniekus nedrīkst dāvināt. Tas ir pārāk nopietns lēmums, lai dāvinātu dzīvu būtni,» strikti nosaka Ilze.
Kamēr ģimenes ikdienā neienāca pirmais īru seters, Ilze domājusi, ka ir kaķu cilvēks. Viņai ir bijuši kaķi, un visi – lielas personības. «Pusaudžu gados kurš bērns gan negrib suni? Pārsvarā visi. Bet es gribēju kaķi, jo man likās, ko tie suņi skatās acīs, mēli izkāruši, pašiem savas gribas nav, domu nav. Kaķis ir neatkarīgāks. Dzīvē suņi mani tomēr pārliecināja par pretējo,» tagad saka suņmīle.
Ilzei bijuši četri kaķi. Pirmā kaķene Vīķe – nepārprotami VīķeFreiberga, kura bijusi Ilzes vīra Guntara mīlule. Viņš gan sākumā nav gribējis kaķi, jo ģimenei vēl nebija māja Ikšķilē, bet dzīvoklis Jūrmalā. «Mēs ar meitu izdarījām uz vīru spiedienu un, kad mana tēta kaķenei laukos bija mazuļi, braucām skatīties. Varbūt paņemsim? Kad aizbraucām, vīrs bija tas, kas gulēja zaļā zālītē un spēlējās ar kaķēnu. Vīķe uzreiz zināja, kurš ir jāuzrunā, lai tiktu pieņemts pareizais lēmums. Vīķe pie mums nodzīvoja vairāk nekā desmit gadus, un nesen mēs viņu izvadījām uz mūžīgajiem peļu laukiem,» skumji nosaka Ilze. Vīķe bijusi kaķene ar raksturu, bet ārkārtīgi mīļa, skaista un jauka. Nākamie divi bijuši brālis ar māsu – Vincents un Berenike. Vincentiņš vēl dzīvo pie Salnu ģimenes, viņam būs 11 gadi. «Toreiz darba dēļ gadu dzīvojām Valmieras pusē un gribējām ņemt vēl vienu kaķi. Ko mēs ar vienu kaķi? Lai ir vairāki! Noskatīju skaistu, melnu kaķenīti. Meitene, no kuras mēs kaķēnu ņēmām, bija ielikusi interneta portālā vēl viena šā metiena kaķubērna foto – ja neviens nepaņems, būs jāslīcina vai jānodod patversmei. Bilde kā vācu apsveikuma kartīte – melns kaķītis ar baltu krūtiņu, baltām ķepiņām, garām, baltām ūsām. Es viņai zvanu – ja tu man ved vienu, tad ved arī šo!»
Vēl bijis arī meitas Ievas kaķis Opijs. Taču runčuks acīmredzot kaut kur saēdies žurku indi, savukārt Bereniki notrieca auto, un tagad palicis vien Vincents, kuram vienam jāaizsargā kaķu pozīcijas Salnu mājā.
Bērns līdz sirmam vecumam
Tomēr vismīļākie Ilzei ir trīs īru seteri. Visvecākais ir astoņgadīgais Nelsons. Viņš ir nupat sasniedzis veterāna vecumu. Piecarpusgadīgs ir Nelsona brālis Remingtons, mājās saukts par Remī. Un jaunākais – klauns, āksts un jokupēteris – Tullamors, kuram nupat palika četri gadi. «Tullamoram neviens laikam nav pateicis, ka viņš jau ir pieaudzis suns. Puika vienmēr uzvedas kā bērns, un tas ir seteriem raksturīgi. Īpaši īru seteri ir dzīvespriecīgi, aktīvi. Un ir tāda sajūta, ka vienmēr smaidoši līdz sirmam vecumam. Līdz mūža galam viņi saglabā drusciņ bērna prātu,» par saviem suņupuikām priecājas Ilze.
Šķirne, lai gan dzīvē nesatikta, viņai patikusi kopš bērnības. Pirmais, kas piesaistījis, esot vizuālais. «Mans tētis bija fotogrāfs, un viņam bija daudz albumu, arī no Austrumvācijas ar ļoti skaistām medību fotogrāfijām. Vācu kungi galifē biksēs, hūtēs ar fazānu spalvām stāv, un viņiem priekšā sēž brīnišķīgi, skaisti, kastaņbrūni suņi, turpat klājiens ar fazāniem vai pīlēm. Bērnībā seteri man patika vizuāli, un tad, kad mēs pirms astoņiem gadiem paņēmām Nelsonu, es biju daudz par viņiem lasījusi un interesējusies. Lai saprastu, vai mūsu dzīvesveidam, apstākļiem un ģimenei viņi būtu piemēroti. Nelsons pierādīja, ka der,» stāstu turpina Ilze Salna. Kad pirmoreiz sastapusies ar seteriem reāli, ne tikai vizuāli, viss pierādījis, ka neesot kļūdījusies. «Tāpēc reizēm jokoju, ka Nelsons ir labākais sabiedrisko attiecību speciālists īru seteru vidū, viņš šo šķirni manā sirdī ir «ielobējis» uz mūžu,» atzīst Ilze. «Cilvēki, kuri dzīvo kopā ar suņiem, sapratīs, ko es domāju, sakot, ka Nelsons ir mans mūža suns. Tas ir suns, kurš mani saprot no pusvārda un pat vispār bez vārdiem. Suns, kuru es jūtu un kurš mani jūt. Ļoti mierīgs, ļoti nosvērts.»
Ilze saka, ka Nelsons labprāt gribētu būt viņas vienīgais suns. Viņam neesot skaidrs, kāpēc vajagot vēl divus. Ļoti uzticams draugs. «Remī mana mamma sauc par apburto princi, jo reizēm liekas, ka pietrūkst pavisam maz, lai viņš sāktu runāt. Viņš ir ārkārtīgi labestīgs, mājās un ar cilvēkiem piekļāvīgs un kā visi suņi jūt savus cilvēkus un savu ģimeni,» uzliela saimniece. Un turpina ar stāstu no dzīves, kuru nekad neaizmirsīšot. «Kad nomira mans tētis un mammīte pirmoreiz atbrauca pie mums uz mājām Ikšķilē, man nācās padomāt, cik daudz suns saprot. Mamma nāca iekšā pa durvīm, suņi jau parasti iet skatīties un sagaidīt, kas atnācis, priecājas un izrāda savu sajūsmu, ka atkal kāds savējais atnācis. Tajā reizē Remī vienkārši piegāja pie manas mammas, apsēdās viņai pie kājām, piekļāvās un neko neteica. Vienkārši klusi sēdēja. Tas ir tāds mirklis, kuru es laikam nekad neaizmirsīšu – to, ka viņš sajuta situāciju. Viņš reaģēja citādāk nekā jebkad citreiz.»
Velns un eņģelis vienā personā
Izejot laukā, Remī esot visātrākais, visdinamiskākais – neviens no abiem pārējiem viņu nevarot panākt. Ilze lēš, ka Remim ir arī visizteiktākais medību instinkts – viņš putnus meklē, gatavs demonstrēt saimniekam, ka atradis potenciālu medījumu. Taču, kā jau apmācīts suns, bez saimnieka komandas uz savu galvu nemedī. Toties mājās Remī ir pilnīgs mīlulis, maiga dvēsele. Tullamors, jaunākais, Nelsona brāļadēls, ir visbērnišķīgākais. Izturas kā jaunākais bērns ģimenē. Visas emocijas viņam plūstot pāri malām. «Kā saka tie, kas ar īriem gadu desmitiem strādā, īru seters ir velns un eņģelis vienā personā. Ārkārtīgi apsviedīgs, enerģisks, mērķtiecīgs, ārkārtīgi gudrs – šī ir inteliģenta šķirne, kurai svarīgi nodarbināt ne tikai fizisko ķermeni, bet arī prātu,» uzslavē Ilze.
Kopš viņai ir īru seteri, izstādes ir kļuvušas par dzīvesveidu. «Es to uztveru arī kā sportu, jo izstādes nav aizvest suni ringā, drusku paskriet, nostāties un iet mājās. Tas ir ikdienas darbs, iknedēļas treniņi, kur tu iemācies ar suni sastrādāties, suni vadīt un likt strādāt,» atzīst trejsunīšu saimniece. Visi trīs Ilzes suņi ir piedalījušies izstādēs, bet vislielākie panākumi bijuši Tullamoram. Viņš ir piecu valstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Baltkrievijas un Krievijas – čempions. Atsevišķs ir Baltijas valstu kopējais tituls, bet maijā ieplānots brauciens uz Poliju, un, kas zina, varbūt Tullis mājup brauks arī kā Polijas čempions. Tullamors ir piedalījies arī pasaules suņu izstādē Austrijā, Zalcburgā. Toreiz viņš bija juniors, tikai vienu gadu vecs, bet tika atzīts par ceturto labāko junioru pasaulē.
«Par to man ir īpašs gandarījums – Tullamors ir Latvijā dzimis un audzis suns. Tātad arī mūsu audzētāji var izaudzēt suni, kurš var konkurēt pasaulē, citās šķirnēs tādi ir, un arī mūsu medību suņi var konkurēt augstā līmenī gan izstādēs, gan darba pārbaudēs. Man par to ir liels gandarījums. Ceturtā vieta pasaulē ir labs rezultāts. Tāpat mēs ar Tullamoru pagājušajā gadā bijām Vācijā, un Tullis saņēma izcilu novērtējumu no eksperta, kas ir mana absolūtā autoritāte. Kā lai par to nepriecājos? Katrā ziņā uz izstādēm jau nebrauc pēc rezultāta, brauc uz citiem paskatīties, sevi parādīt. Tas ir mans sporta veids –
reizēm ringā nākas kārtīgi pasvīst. Turklāt izstādes esmu apvienojusi ar tūrismu. Es iepriekš izpētu vietu, kurp brauksim. Starp citu, jo tālāk uz dienvidiem brauc, jo cilvēki ir draudzīgāki, labvēlīgāki un labestīgāki pret suņiem. Jebkurš dzīvniekmīlis, kurš brauc ar saviem draugiem pa pasauli, noteikti pateiks, ka tāda attieksme, kāda ir pret suņiem kaut vai Polijā, nerunājot nemaz par Vāciju, Austriju, kad cilvēki nāk klāt, grib aprunāties, citur nekur nav. Labprāt pastāstu par saviem suņiem. Reizēm viņus paņemu līdzi uz Rīgu pastaigāties. Rīgā bieži cilvēki aizgriežas, novēršas, bet Eiropā nāk klāt un priecājas. Protams, suņiem jābūt socializētiem un labi audzinātiem, un tā ir suņu saimnieku atbildība.»
Vienubrīd Ilzei bijusi doma Rīgā atvērt konditoreju suņiem, kur saimnieki varētu nākt kopā ar saviem mīluļiem un iegādāties kārumus no zināmām, izsekojamām un kvalitatīvām izejvielām. «Šis sapnis pašlaik nolikts malā, plauktā un lēnām apput ar putekļiem. Bet... kas to zina? Es saviem suņiem diezgan bieži cepu kārumus, našķus, jo tad zinu, kas tur ir iekšā, ko es sunim dodu,» stāsta Ilze un atzīst, ka īru seters ir šķirne, ar kuru viegli sadzīvot, un viņi nav izvēlīgi. «Manējie ēd gandrīz pusi uz pusi svaigu gaļu un profesionālo sauso barību. Papildus ir manis pašas gatavotie kārumi. Galvenais – lai suņiem garšo un ir veselīgs. Un viņiem garšo!»
Apēd torti un kaktusu
Kuriozi ar suņiem? Protams! Viens saistīts ar Remī un otru Ilzes hobiju – kūku cepšanu. «Draudzenes vīram bija dzimšanas diena, un viņa man bija palūgusi, lai es izcepu torti. Vīrs ir dzimis Auna zvaigznājā, bija nepieciešama torte – auns. Mans vīrs zīmēja skici, pati taisīju dekorus. Tas notika vairākas dienas, lai būtu sprogaina aitiņa un viss būtu brīnišķīgi. Torte gatava, nolieku virtuvē uz letes un gaidu, kad draudzene brauks pakaļ. Remis tolaik vēl bija kucēns, un man nebija ne jausmas, ka viņš prot atvērt durvis. Virtuves durvis bija ciet, es biju aizgājusi uz otru istabu, un man zvana draudzene, ka tūlīt būs klāt. Es eju pakot torti, bet pie tās pakaļkājās stāv Remītis un ēd manu skaisto Aunu. Vienkārši noēdis pustorti. Draudzene atbrauca un ieraudzīja mani paniski raudam. Tortes nav, toties Remis paēdis. Paldies Dievam, jubileja bija tikai nākamajā dienā, nācās cept vēl vienu torti.»
Vēl nedarbnieks Remis reiz sagrauzis kaktusu. «Es viņa domu gājienu nesaprotu, jo tur blakus bija maigas orhidejas ar mīkstām lapiņām un arī naudas koks. Kāpēc ir jāgrauž adatains kaktuss,» smejas suņu saimniece. Ilze atzīst, ka suņi viņai ir nepārtraukts prieka avots. Tie brīži, kad viņi jūtas labi, silda. Suņenieki saprot, par ko runa. Bet galvenais esot tas, ka viņi savus saimniekus izkustina. «Iepriekš nezināju, ka manā Ikšķiles mežā dzīvo alnis, stirnas, zaķi, rubeņi. To visu man suņi parādījuši. Tas ir liels ieguvums. Un tāpat arī visi jaunie draugi un paziņas, ko esmu ieguvusi tikai tāpēc, ka man ir mani trīs musketieri,» pārliecināti saka Ilze.