Esot Maltas pusē un ieejot Dzyndru sētsvidū, kur savā autonomajā pasaulītē dzīvo un nepārtraukti rada divas spilgtas un radošas personības – Vēsma un Aivars Ušpeļi –, nepamet sajūta, ka pēkšņi esi nokļuvis viduslaikos... Varbūt tikai vienu sekundes simtdaļu galvā pavīd ķecerīga doma: sak’, tā neko mārketinga triks: iztaisījušies tie mākslinieki ne pa jokam, ticami iejutušies un pārliecinoši spēlē savas lomas visiem tiem interesentu bariem par prieku un patikšanu, kas gan individuāli, gan kolektīvi brauc, lai redzētu, kā top māksla, bet tūlīt jau nāk apskaidrība – nē, te viss ir īsts un notiek pa īstam!
Viņš, Aivars Ušpelis – viens no vairākās paaudzēs slavenās podnieku dzimtas koka jaunākajiem atzariem, sava ceļa gājējs, vienmēr pamanāms savdabis. Visus podnieka amata pamatus, knifus un noslēpumus apguvis no vecā kaluma podniekiem Ušpeļiem – no vectēva Antona, no tēva, no onkuļiem Viktora un Pētera. Jau piecu gadu vecumā no māla veidojis pats savus svilpauniekus, naudas krātuvītes, stabules, ko nopušķojis ar tautu meitām, tautu dēliem, nebēdnīgiem muzikantiem un pasaku tēliem. Pieņemoties prātā, gudrībā un varēšanā, Aivars nav baidījies atteikties no Latgales podniekiem raksturīgās glazūru krāsainības, priekšroku dodot ļoti atturīgai māla dabiskajai plastikai un pieticīgai toņu gammai, ko var panākt tikai ar svēpēšanu. Kopš sevi atceras, interesējas par vēsturi: tas mudinājis aizrakties līdz pašiem keramikas rašanās pirmsākumiem un šo atklāsmi attīstīt savā radošajā rokrakstā. Interese par dzīvi senatnē droši vien bijusi dzinulis pastiprināti interesēties, piemēram, par viduslaikiem un vikingiem, aiz ko Aivaru gandrīz vienmēr var redzēt te ģērbtu vikingiem raksturīgi izšūtā ģērbā, te viņā var sazīmēt izteikti brīvu un neatkarīgu pasaules pilsoni.
Viņa, Vēsma Ušpele – gleznotāja, kurai jau bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes un kuras darbi trāpīgi raksturo viņu pašu: pamatīgi, koši un krāsaini, tapuši ar plašu vērienu, uzdrīkstēšanos un lielu pārliecību. Taču Vēsmai nav svešs arī māls – reizēs, kad vienkārši negleznojas, viņa kopā ar Aivaru ņemas ar māliem, un atkal top kas savdabs. Jautāta, kas viņa ir vairāk – gleznotāja vai keramiķe, Vēsma mirkli padomās, tad teiks: esmu podnieka sieva, ar to ir pateikts viss!
Malnūs wylku teritorijā
Pirmajā mirklī mulsina prāvs uzraksts virs senlietu un mākslinieku gatavo darbu ekspozīcijas namiņa durvīm – Malny Wylky... Tas ir mūsu abu radošās darbnīcas nosaukums, skaidro Aivars, bet vaicāts, kāpēc tieši vilki, viņš, smieklu velniņiem acīs jautri dancojot, nebēdnīgi atteic: «Nu, kai! Sātā pījauceits vylks pret sovejīm var byut lobs, a pret svešim jys vīnmār zūbus parodēs (Nu kā! Sētā pieradināts vilks pret savējiem var būt labs, bet pret svešiem viņš vienmēr zobus parādīs)!» Vēsma vīra sacīto papildina: «Tā kā abi ar Aivaru pilnīgi nopietni aizraujamies ar viduslaiku pārcelšanu uz mūsdienu dzīves īstenību, vienā brīdī nonācām pie secinājuma, ka viduslaikos taču nebija mums zināmā alfabēta, tātad bija jādomā – kā mēs parakstīsimies uz saviem mālā veidotajiem darbiem. Domājām, kamēr izdomājām – kāpēc gan tas nevarētu būt vilka pēdas nospiedums?! No tā radās arī darbnīcas nosaukums.»
Nevērīgi māksliniecisks šarms
Jāteic, ka Aivars ir ne tikai ar talantu apveltīts mūsdienu Latgales keramiķis, kas aktīvi popularizē tā saukto melno keramiku un pierāda, ka māla izstrādājumiem var būt no tradicionāli pierastajiem atšķirīgas formas. Viņš ir arī prasmīgs kokamatnieks un vērīgs ainavas mākslinieks. Katra vieta Dzyndrās (dzyndra – tā latgaliski sauc rūsu, ko pievieno keramikas glazūrai) ir it kā šķietami nevērīgi, bet ar nepārprotamu šarmu un apzināti veidota, taču tas darīts ļoti neuzkrītoši. Mežainei, kas ieskauj sētsvidu, atkarotā teritorija iezīmēta ar tūju stādījumu rindu, tautā sauktie dzīvības koki plašajā teritorijā daudzviet sastādīti kā atsevišķi soliteraugi. Košu akcentu stādījumu daudzveidībā iezīmē etiķkoki, sudrabegles, lapegles, sava vieta atrasta nepārspīlētiem puķu stādījumiem. Vīnstīgām apaugušajā slietenī, ja vajag, var uguni sakurt un nodoties pankūku cepšanai. Visriņķī dzīvojamai mājai saimnieks rindā sakāris vējlukturus – senos laikos bez tādiem ikdiena laukos nebija iedomājama, šodien – skaties un brīnies, kas par senlietu kolekciju. Pie akas līdz ar vismazāko vēja pūsmu daudzbalsīgi skan vēja zvani, dīķī vītolu paēnī skaisti zied pašu stādītās baltās un sārtās ūdensrozes. Aiz mājas pāris bišu saimes, savā nodabā ganās kazas un aitas, dārzā starp ogu krūmiem un ābelēm nesteidzīgi kašājas vistu saime, savos būros nepārtrauktai mutes kustināšanai nodevušies truši. Aivars vedina izrādīt savu saimniecību: te, rau, mana darbnīca – atliek tikai apsēsties pie virpas, un no māla pikuča izaug podi – viens, otrs, trešais... Te – paša būvēts malkas šķūnītis ar kokgriezumiem rotātu nojumi. Te – podnieka ceplis. Pavisam nesen pabeidzu namiņu, uz kuru no mājas un verandas pārcēlām daudzās senlietu kolekcijas, keramiku un Vēsmas gleznas, saka mājastēvs. «Pa laikam te iegriežas lielāks vai mazāks ekskursantu pūlis, tad pagalms mudžēt mudž no redzēt kārajiem ļautiņiem – agrāk visi burzījās pa māju, tagad ir drusku brīvāk un pārskatāmāk.»
Tēva mājas
Māju, kurā šobrīd dzīvo Ušpeļu ģimene, 1973. gadā iegādājies Aivara tēvs, arī keramiķis Antons Ušpelis. «Aptuveni 15 kilometru no šejienes ir Silajāņi, vieta, kur savā laikā Ušpeļi apdzīvoja veselu ciemu un visi kā viens nodevās podniecībai,» savus skanīgos smieklus smiedams, stāsta Aivars. «Padomju laikos visus dzina strādāt kolhozā, bet mūsējiem, kas paaudžu paaudzēs pasākuši ņemties ar māliem, tas nebija pa prātam. Viens pēc otra Ušpeļi sāka laisties no Silajāņiem prom, arī tēvs. Kādreizējā vecticībnieku sādžā atrada māju: stratēģiski izdevīgā vietā, tuvu lielajai šosejai, blakus Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa maģistrāle, kaimiņi acu priekšā visu laiku nerēgojas – kur vēl labāk. Māja būvēta pagājušā gadsimta 30. gados pēc toreiz izplatīta projekta, jo Ulmaņa laikos jaunsaimnieki mājas celšanai ātri un vienkārši varējuši bankā dabūt hipotēku. Agrāk te dzīvojuši staroveri, bet var redzēt, ka viss darīts lielā steigā, jo logi mājai iet uz visām debespusēm – riktīgām staroveru mājām logus uz ziemeļiem nekur neieraudzīsiet,» Aivars ir kritisks.
Ja tēvs Dzyndros bijis ienācējs, tad Aivaram šīs ir dzimtās mājas – te viņš piedzimis, uzaudzis, pats sevi atradis, sievu ievedis un dzīvo joprojām. Jautāts, vai nekad nav vilinājusi došanās plašajā pasaulē, prom no sakņu vietām, viņš atsmej: «Atšķirībā no vairākuma esmu tāds, kāds esmu – man te patīk. Arī Vēsmai te patīk. Kad satiekas divi vienādi domājoši un visu apkārtējo pasauli līdzīgi uztveroši īpatņi, visi pārējie var iet... .»
Gan Vēsma, gan Aivars atzīst, ka māksliniekiem laukos dzīvot ir vienkāršāk nekā pilsētā. «Apnīk podnieka virpu dancināt, es paņemu grozu, ieeju tepat mežā un pēc brīža jau nesu sievai grozu ar baravikām. Vai atkal: eju lopiem pļaut zāli un sienu gādāt, ziemā roku sniegu, rudenī vai pavasarī – laukos vienmēr atradīsies kas tāds, ko padarīt. Nevajag ne pie televizora dirnēt, ne pa krogiem staigāt,» Aivars cenšas būt nopietns, bet Vēsma vīra iesākto domu turpina: «Arī manas saknes nāk no laukiem. Zīmēt esmu gribējusi jau no mazām dienām, bet mamma nekādās mākslas skolās nelaida, jo uzskatīja, ko es, lauku bērns, ar mākslu iesākšu. Klausīga būdama, aizgāju mācīties lauksaimniecību, bet zīmēt gribēšana tāpat nekur nepazuda. Kam jānotiek, tas arī notiks – zīmēju un daru to ar prieku, dzīvoju laukos, un arī tas man sagādā prieku un patikšanu. Varat iedomāties – zāles pļaušana vai siena vākšana citiem lauciniekiem ir piespiedu darbs, mēs to darām ar neviltotu prieku, jo tādā veidā izdodas atpūsties no radošā darba. Nākamajā mācību gadā droši vien arī mūsu dēls Jumis dosies studēt kaut ko ar mākslām saistītu – vai tā būs glezniecība vai keramika – laiks rādīs, bet mēs viņu neatrunāsim.»