\\Māja

DZĪVESSTILS: Mal­nūs wylku ne­vē­rī­gais šarms Dzyndros

 
ĢI­ME­NE PIL­NĀ SA­STĀ­VĀ. «No purn­ga­la līdz as­tes ga­lam iz­mē­rot, mū­su Ki­pišs ir pus­ot­ru met­ru garš,» sa­vu su­ni rak­stu­ro Ju­mis. Tēvs un mā­te pie­krīt ©Leonīds Gusevs

Esot Mal­tas pus­ē un ie­ejot Dzyndru sēts­vi­dū, kur sa­vā au­to­no­ma­jā pa­sau­lī­tē dzī­vo un ne­pār­trauk­ti ra­da di­vas spil­gtas un ra­do­šas per­so­nī­bas – Vēs­ma un Aivars Uš­pe­ļi –, ne­pa­met sa­jū­ta, ka pēk­šņi esi no­kļu­vis vi­dus­lai­kos... Var­būt ti­kai vie­nu se­kun­des simt­da­ļu gal­vā pa­vīd ķe­ce­rī­ga do­ma: sak’, tā ne­ko mār­ke­tin­ga triks: iz­tai­sī­ju­šies tie māk­sli­nie­ki ne pa jo­kam, ti­ca­mi ie­ju­tu­šies un pār­lie­ci­no­ši spē­lē sa­vas lo­mas vis­iem tiem in­te­re­sen­tu ba­riem par prie­ku un pa­tik­ša­nu, kas gan in­di­vi­du­āli, gan ko­lek­tī­vi brauc, lai re­dzē­tu, kā top māk­sla, bet tū­līt jau nāk ap­skaid­rī­ba – nē, te viss ir īsts un no­tiek pa īs­tam!

 

Viņš, Aivars Uš­pe­lis – viens no vai­rā­kās pa­au­dzēs sla­ve­nās pod­nie­ku dzim­tas ko­ka jaun­āka­jiem at­za­riem, sa­va ce­ļa gā­jējs, vien­mēr pa­ma­nāms sav­da­bis. Vi­sus pod­nie­ka ama­ta pa­ma­tus, kni­fus un no­slē­pu­mus ap­gu­vis no ve­cā ka­lu­ma pod­nie­kiem Uš­pe­ļiem – no vec­tē­va An­to­na, no tē­va, no on­ku­ļiem Vik­to­ra un Pē­te­ra. Jau pie­cu ga­du ve­cu­mā no mā­la vei­do­jis pats sa­vus svil­pau­nie­kus, nau­das krā­tu­vī­tes, sta­bu­les, ko no­puš­ķo­jis ar tau­tu mei­tām, tau­tu dē­liem, ne­bēd­nī­giem mu­zi­kan­tiem un pa­sa­ku tē­liem. Pie­ņe­mo­ties prā­tā, gud­rī­bā un va­rē­ša­nā, Aivars nav bai­dī­jies at­teik­ties no Lat­ga­les pod­nie­kiem rak­stu­rī­gās gla­zū­ru krā­sai­nī­bas, priekš­ro­ku do­dot ļo­ti at­tu­rī­gai mā­la da­bis­ka­jai plas­ti­kai un pie­ti­cī­gai to­ņu gam­mai, ko var pa­nākt ti­kai ar svē­pē­ša­nu. Kopš se­vi at­ce­ras, in­te­re­sē­jas par vēs­tu­ri: tas mu­di­nā­jis aiz­rak­ties līdz paš­iem ke­ra­mi­kas ra­ša­nās pirm­sā­ku­miem un šo at­klās­mi at­tīs­tīt sa­vā ra­do­ša­jā rok­rak­stā. In­te­re­se par dzī­vi se­nat­nē dro­ši vien bi­ju­si dzi­nu­lis pa­stip­ri­nā­ti in­te­re­sē­ties, pie­mē­ram, par vi­dus­lai­kiem un vi­kin­giem, aiz ko Aiva­ru gan­drīz vien­mēr var re­dzēt te ģēr­btu vi­kin­giem rak­stu­rī­gi iz­šū­tā ģēr­bā, te vi­ņā var sa­zī­mēt iz­teik­ti brī­vu un ne­at­ka­rī­gu pa­sau­les pil­so­ni.

Vi­ņa, Vēs­ma Uš­pe­le – glez­no­tā­ja, ku­rai jau bi­ju­šas vai­rāk ne­kā 40 per­so­nāl­iz­stā­des un ku­ras dar­bi trā­pī­gi rak­stu­ro vi­ņu pa­šu: pa­ma­tī­gi, ko­ši un krā­sai­ni, ta­pu­ši ar pla­šu vē­rie­nu, uz­drīk­stē­ša­nos un lie­lu pār­lie­cī­bu. Ta­ču Vēs­mai nav svešs arī māls – rei­zēs, kad vien­kār­ši ne­glez­no­jas, vi­ņa ko­pā ar Aiva­ru ņe­mas ar mā­liem, un at­kal top kas sav­dabs. Jau­tā­ta, kas vi­ņa ir vai­rāk – glez­no­tā­ja vai ke­ra­mi­ķe, Vēs­ma mir­kli pa­do­mās, tad teiks: es­mu pod­nie­ka sie­va, ar to ir pa­teikts viss!

 

Mal­nūs wylku te­ri­to­ri­jā

Pir­ma­jā mir­klī mul­si­na prāvs uz­raksts virs sen­lie­tu un māk­sli­nie­ku ga­ta­vo dar­bu eks­po­zī­ci­jas na­mi­ņa dur­vīm – Malny Wylky... Tas ir mū­su abu ra­do­šās dar­bnī­cas no­sau­kums, skaid­ro Aivars, bet vai­cāts, kā­pēc tie­ši vil­ki, viņš, smiek­lu vel­ni­ņiem acīs jaut­ri dan­co­jot, ne­bēd­nī­gi at­teic: «Nu, kai! Sā­tā pī­jau­ceits vylks pret so­ve­jīm var byut lobs, a pret sve­šim jys vīn­mār zū­bus pa­ro­dēs (Nu kā! Sē­tā pie­ra­di­nāts vilks pret sa­vē­jiem var būt labs, bet pret sve­šiem viņš vien­mēr zo­bus pa­rā­dīs)!» Vēs­ma vī­ra sa­cī­to pa­pil­di­na: «Tā kā abi ar Aiva­ru pil­nī­gi no­piet­ni aiz­rau­ja­mies ar vi­dus­lai­ku pār­cel­ša­nu uz mūs­die­nu dzī­ves īs­te­nī­bu, vie­nā brī­dī no­nā­cām pie se­ci­nā­ju­ma, ka vi­dus­lai­kos ta­ču ne­bi­ja mums zi­nā­mā al­fa­bē­ta, tā­tad bi­ja jā­do­mā – kā mēs pa­rak­stī­si­mies uz sa­viem mā­lā vei­do­ta­jiem dar­biem. Do­mā­jām, ka­mēr iz­do­mā­jām – kā­pēc gan tas ne­va­rē­tu būt vil­ka pē­das no­spie­dums?! No tā ra­dās arī dar­bnī­cas no­sau­kums.»

 

Ne­vē­rī­gi māk­sli­nie­cisks šarms

Jā­teic, ka Aivars ir ne ti­kai ar ta­lan­tu ap­vel­tīts mūs­die­nu Lat­ga­les ke­ra­mi­ķis, kas ak­tī­vi po­pu­la­ri­zē tā sau­kto mel­no ke­ra­mi­ku un pie­rā­da, ka mā­la iz­strā­dā­ju­miem var būt no tra­di­ci­onā­li pie­ras­ta­jiem at­šķi­rī­gas for­mas. Viņš ir arī pras­mīgs ko­ka­mat­nieks un vē­rīgs aina­vas māk­sli­nieks. Kat­ra vie­ta Dzyndrās (dzyndra – tā lat­ga­lis­ki sauc rū­su, ko pie­vie­no ke­ra­mi­kas gla­zū­rai) ir it kā šķie­ta­mi ne­vē­rī­gi, bet ar ne­pār­pro­ta­mu šar­mu un ap­zi­nā­ti vei­do­ta, ta­ču tas da­rīts ļo­ti ne­uz­krī­to­ši. Me­žai­nei, kas ie­skauj sēts­vi­du, at­ka­ro­tā te­ri­to­ri­ja ie­zī­mē­ta ar tū­ju stā­dī­ju­mu rin­du, tau­tā sau­ktie dzī­vī­bas ko­ki pla­ša­jā te­ri­to­ri­jā daudz­viet sa­stā­dī­ti kā at­se­viš­ķi so­li­te­rau­gi. Ko­šu ak­cen­tu stā­dī­ju­mu daudz­vei­dī­bā ie­zī­mē etiķ­ko­ki, sud­rab­eg­les, lap­eg­les, sa­va vie­ta at­ras­ta ne­pār­spī­lē­tiem pu­ķu stā­dī­ju­miem. Vīn­stī­gām ap­au­gu­ša­jā slie­te­nī, ja va­jag, var ugu­ni sa­kurt un no­do­ties pan­kū­ku cep­ša­nai. Vis­riņ­ķī dzī­vo­ja­mai mā­jai saim­nieks rin­dā sa­kā­ris vēj­luk­tu­rus – se­nos lai­kos bez tā­diem ik­die­na lau­kos ne­bi­ja ie­do­mā­ja­ma, šo­dien – ska­ties un brī­nies, kas par sen­lie­tu ko­lek­ci­ju. Pie akas līdz ar vis­ma­zā­ko vē­ja pūs­mu daudz­bal­sī­gi skan vē­ja zva­ni, dī­ķī vī­to­lu pa­ēnī skais­ti zied pa­šu stā­dī­tās bal­tās un sār­tās ūdens­ro­zes. Aiz mā­jas pār­is bi­šu sai­mes, sa­vā no­da­bā ga­nās ka­zas un aitas, dār­zā starp ogu krū­miem un ābe­lēm ne­stei­dzī­gi ka­šā­jas vis­tu sai­me, sa­vos bū­ros ne­pār­trauk­tai mu­tes kus­ti­nā­ša­nai no­de­vu­šies tru­ši. Aivars ve­di­na iz­rā­dīt sa­vu saim­nie­cī­bu: te, rau, ma­na dar­bnī­ca – at­liek ti­kai ap­sēs­ties pie vir­pas, un no mā­la pi­ku­ča iz­aug po­di – viens, otrs, tre­šais... Te – pa­ša bū­vēts mal­kas šķū­nī­tis ar kok­grie­zu­miem ro­tā­tu no­ju­mi. Te – pod­nie­ka cep­lis. Pa­vi­sam ne­sen pa­bei­dzu na­mi­ņu, uz ku­ru no mā­jas un ve­ran­das pār­cē­lām dau­dzās sen­lie­tu ko­lek­ci­jas, ke­ra­mi­ku un Vēs­mas glez­nas, sa­ka mā­jas­tēvs. «Pa lai­kam te ie­grie­žas lie­lāks vai ma­zāks ek­skur­san­tu pū­lis, tad pa­galms mu­džēt mudž no re­dzēt kā­ra­jiem ļau­ti­ņiem – ag­rāk vis­i bur­zī­jās pa mā­ju, ta­gad ir drus­ku brī­vāk un pār­ska­tā­māk.»

 

Tē­va mā­jas

Mā­ju, ku­rā šo­brīd dzī­vo Uš­pe­ļu ģi­me­ne, 1973. ga­dā ie­gā­dā­jies Aiva­ra tēvs, arī ke­ra­mi­ķis An­tons Uš­pe­lis. «Ap­tu­ve­ni 15 kilo­met­ru no še­jie­nes ir Si­la­jā­ņi, vie­ta, kur sa­vā lai­kā Uš­pe­ļi ap­dzī­vo­ja ve­se­lu cie­mu un vis­i kā viens no­de­vās pod­nie­cī­bai,» sa­vus ska­nī­gos smiek­lus smie­dams, stās­ta Aivars. «Pa­dom­ju lai­kos vi­sus dzi­na strā­dāt kol­ho­zā, bet mū­sē­jiem, kas pa­au­džu pa­au­dzēs pa­sā­ku­ši ņem­ties ar mā­liem, tas ne­bi­ja pa prā­tam. Viens pēc ot­ra Uš­pe­ļi sā­ka lais­ties no Si­la­jā­ņiem prom, arī tēvs. Kād­rei­zē­jā vec­ti­cīb­nie­ku sā­džā at­ra­da mā­ju: stra­tē­ģis­ki iz­de­vī­gā vie­tā, tu­vu lie­la­jai šo­se­jai, bla­kus Pē­ter­bur­gas–Var­ša­vas dzelz­ce­ļa ma­ģis­trā­le, kai­mi­ņi acu priekš­ā vi­su lai­ku ne­rē­go­jas – kur vēl la­bāk. Mā­ja bū­vē­ta pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­dos pēc to­reiz iz­pla­tī­ta pro­jek­ta, jo Ul­ma­ņa lai­kos jaun­saim­nie­ki mā­jas cel­ša­nai ātr­i un vien­kār­ši va­rē­ju­ši ban­kā da­būt hi­po­tē­ku. Ag­rāk te dzī­vo­ju­ši sta­ro­ve­ri, bet var re­dzēt, ka viss da­rīts lie­lā stei­gā, jo lo­gi mā­jai iet uz vi­sām de­bes­pu­sēm – rik­tī­gām sta­ro­ve­ru mā­jām lo­gus uz zie­me­ļiem ne­kur ne­ie­rau­dzī­siet,» Aivars ir kri­tisks.

Ja tēvs Dzyndros bi­jis ie­nā­cējs, tad Aiva­ram šīs ir dzim­tās mā­jas – te viņš pie­dzi­mis, uz­au­dzis, pats se­vi at­ra­dis, sie­vu ie­ve­dis un dzī­vo jo­pro­jām. Jau­tāts, vai ne­kad nav vi­li­nā­ju­si do­ša­nās pla­ša­jā pa­sau­lē, prom no sak­ņu vie­tām, viņš at­smej: «At­šķi­rī­bā no vai­rā­ku­ma es­mu tāds, kāds es­mu – man te pa­tīk. Arī Vēs­mai te pa­tīk. Kad sa­tie­kas di­vi vie­nā­di do­mā­jo­ši un vi­su ap­kār­tē­jo pa­sau­li lī­dzī­gi uz­tve­ro­ši īpat­ņi, vis­i pā­rē­jie var iet... .»

Gan Vēs­ma, gan Aivars at­zīst, ka māk­sli­nie­kiem lau­kos dzī­vot ir vien­kār­šāk ne­kā pil­sē­tā. «Ap­nīk pod­nie­ka vir­pu dan­ci­nāt, es pa­ņe­mu gro­zu, ie­eju te­pat me­žā un pēc brī­ža jau ne­su sie­vai gro­zu ar ba­ra­vi­kām. Vai at­kal: eju lo­piem pļaut zā­li un sie­nu gā­dāt, zie­mā ro­ku snie­gu, ru­de­nī vai pa­va­sa­rī – lau­kos vien­mēr at­ra­dī­sies kas tāds, ko pa­da­rīt. Ne­va­jag ne pie tele­vi­zo­ra dir­nēt, ne pa kro­giem stai­gāt,» Aivars cen­šas būt no­pietns, bet Vēs­ma vī­ra ie­sāk­to do­mu tur­pi­na: «Arī ma­nas sak­nes nāk no lau­kiem. Zī­mēt es­mu gri­bē­ju­si jau no ma­zām die­nām, bet mam­ma ne­kā­dās māk­slas sko­lās ne­lai­da, jo uz­ska­tī­ja, ko es, lau­ku bērns, ar māk­slu ie­sāk­šu. Klau­sī­ga bū­da­ma, aiz­gā­ju mā­cī­ties lauk­saim­nie­cī­bu, bet zī­mēt gri­bē­ša­na tā­pat ne­kur ne­pa­zu­da. Kam jā­no­tiek, tas arī no­tiks – zī­mē­ju un da­ru to ar prie­ku, dzī­vo­ju lau­kos, un arī tas man sa­gā­dā prie­ku un pa­tik­ša­nu. Va­rat ie­do­mā­ties – zā­les pļau­ša­na vai sie­na vāk­ša­na ci­tiem lau­ci­nie­kiem ir pie­spie­du darbs, mēs to da­rām ar ne­vil­to­tu prie­ku, jo tā­dā vei­dā iz­do­das at­pūs­ties no ra­do­šā dar­ba. Nā­ka­ma­jā mā­cī­bu ga­dā dro­ši vien arī mū­su dēls Ju­mis do­sies stu­dēt kaut ko ar māk­slām sais­tī­tu – vai tā būs glez­nie­cī­ba vai ke­ra­mi­ka – laiks rā­dīs, bet mēs vi­ņu ne­at­ru­nā­sim.»

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!