Par veselības aprūpes kampaņveida politiku, hronisko finansējuma trūkumu un valsts attieksmi pret pacientiem – saruna ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Viesturu Boku.
– Par Austrumu slimnīcas darbību nesen veikti divu starptautisku auditorfirmu PriceWaterhouse & Coopers un Delloite&Touche pētījumi. Kāpēc tie nepieciešami, un kādi ir galvenie secinājumi?
– Vispirms par to, kāpēc šādi pētījumi bija vajadzīgi – tāpēc, ka pēdējo divu gadu laikā vislielāko finansējuma samazinājumu piedzīvojušas tieši lielās universitātes slimnīcas – Austrumu slimnīca un Stradiņi. Tas radīja vēlmi izpētīt, vai šādam finansējuma samazinājumam ir reāls pamats. Otrs – Delloite&Touche pētījums salīdzina lielo slimnīcu situāciju Eiropā, jo pavīdēja doma, ka visās slimnīcās taču pakalpojumi izmaksā vienādi. Mums jau bija skaidrs, ka ir nereāli runāt par lielās valstiskās slimnīcas izdzīvošanu un pastāvēšanu, ja finansējums tiek piešķirts tikai nonivelētu tarifu līmenī. Pētījums parāda, ka medicīnas pakalpojuma tarifi ir nereāli, tie nesedz reālās izmaksas – finansējuma iztrūkums uz vienu pacientu ir aptuveni 100 lati. Ja ņem vērā, ka mums ir aptuveni 75 tūkstoši pacientu gadā, tad šāds līdzekļu iztrūkums pārvēršas lielos zaudējumos.
Ilgtermiņa plāni veselības aprūpē nekad nav sakrituši ar valsts investīcijām – sākot ar 2005. gadu, slimnīcās tika ieguldīti ievērojami līdzekļi to attīstībai – gan ar valsts galvotiem ERAF kredītiem, gan citādi. Tad, kad kaut kas ir attīstīts, tas būtu jāsāk lietot. Bet pie mums ir noticis tieši otrādi – tikko pabeidzām invazīvās kardioloģijas un invazīvās radioloģijas centru, kas bija kā iecere jau no 2006. gada – un, izrādās, pakalpojuma līmenis mums ir tieši 2 reizes samazināts! Tas rada neizpratni. Tas nav jautājums par to, vai kādam patīk vai nepatīk Viesturs Boka, tas ir jautājums par ilgtermiņa pēctecīgu attīstības politiku veselības aprūpē, kuras vienkārši nav pēdējos 10 gadus.
– Plāns taču bija – slavenais māsterplāns!
– Jā, var par to smīkņāt, bet tas bija reāls plāns, kas tagad ir pilnīgi aizmirsts. Tagad veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, slimnīcu izvietojumu un finansējumu pielāgo Latvijas apdzīvoto vietu kartei, bet tas ir pilnīgi aplami. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju, iedzīvotāju blīvumu – nekur pasaulē nepastāv nopietna slimnīca 20 tūkstošiem iedzīvotāju! Mūsu tradīcijas un cilvēku vēlmes spiež politiķus pieņemt tādus lēmumus, kā viņi pieņem – salāgojot cilvēku vēlmes, nevis patiesās vajadzības. Nāk vēlēšanas – un politiķi nodrošina, lai cilvēkiem tuvumā ir slimnīca. Bet tā nav vajadzība, tā ir vēlme! Vajadzība ir saņemt kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu, un to var saņemt tikai lielā, moderni aprīkotā slimnīcā! Reāli vienas slimnīcas rentabilitāte ir uz 250 tūkstošiem iedzīvotāju.
– Jūs konfrontējat ar lokālo slimnīcu vadītājiem – viņi arī sūdzas par zemo finansējuma līmeni.
– Tā nav konfrontācija, tas ir pilnīgi cits stāsts. Jāņem vērā, ka lielajām universitāšu slimnīcām, un pētījumi to parāda, papildus ārstniecībai ir vairākas valstiskās funkcijas, kas citur Eiropā ļauj tām saņemt papildu finansējumu 25–30% apmērā. Tās ir nozīmīgas funkcijas, ko nevar realizēt mazajās slimnīcās – izglītība un pētniecība, šeit tiek izstrādāti pacientu kvalitātes un drošības standarti, lielās slimnīcas strādā ģenētikas, imunoloģijas, novecošanas, vaskulārās medicīnas, vēža izpētes jomās. Tieši lielās slimnīcas nodrošina ar saviem resursiem multidisciplinārās vienības – diabēta, insulta, krūts vēža, aknu centru. Tas ir pavisam cits līmenis – jaunāko tehnoloģiju ieviešana, arī valsts nozīmes centru uzturēšana – onkoloģijas, apdegumu, infektoloģijas, kopumā – 8 centru uzturēšana. Pirms trīs gadiem lielajām slimnīcām bija šīm funkcijām atbilstošs tarifs – par 30% augstāks nekā mazajām slimnīcām. Tad tas tika noņemts. Taču valstiskās funkcijas neviens neatcēla! Tā bija dramatiska kļūda – valstisko funkciju likt turpināt no nivelētās pacientu tarifu naudas. Mazās slimnīcas 1. jūlijā rakstīja savu vēstuli par nepietiekamo finansējumu. Arī mēs varam rakstīt savu – lielo universitātes slimnīcu – vēstuli par nepietiekamo valstisko funkciju finansējumu. Es piekrītu mazo slimnīcu vadītājiem, ka ir nepietiekami un zemi tarifi pacientu ārstēšanai. Taču mūsu situācija ir pat vēl sliktāka, jo paliek bez atbilstoša finansējuma ne vien pacientu ārstēšana, bet vispār bez naudas – arī virkne valstisku funkciju.
– Ja jau naudas medicīnai ir tik, cik ir – tad varbūt pietiek divām lielām slimnīcām un mazās var likvidēt?
– Nē, noteikti nē. Mazās slimnīcas patiesībā nekonkurē ar lielajām universitātes slimnīcām. Varbūt tās vēl varētu konkurēt vienkāršo diagnožu jomā, turklāt ņemsim vērā saukli, ka pacientam jābūt tiesībām izvēlēties, kam uzticēt savu ārstēšanu. Jautājums iziet ārpus konkurences robežām.
Jāņem vērā, ka pacientu aprūpes tarifi ir aplami aprēķināti visām slimnīcām – pacientu plūsmas ir lielākas, un finansējums nepietiekams.
Bet es runāju par to, ka ne Nacionālais veselības dienests, ne Veselības ministrija nevēlas pamanīt lielo universitātes slimnīcu valstiskās funkcijas un tām nepieciešamo finansējumu – pat neraugoties uz to, ka paši sūta mums aptuveni 50 uzaicinājumus mēnesī piedalīties ekspertīzēs, darba grupās u. tml. visos minēto valsts funkciju jautājumos.
Austrumu slimnīcā ir neatliekamās palīdzības centrs – ļoti augstā līmenī, pat poļu kolēģi atzinuši, ka viņiem tāda valstī nav, ar lielisku spēju reaģēt katastrofu situācijās, – bet finansējums tam ir lokālo slimnīcu līmenī! Vēl trakāk – pateicoties mūsu darbam un tehnoloģijām, no katriem 200 atvestajiem pacientiem paliek slimnīcā 37%, un attiecīgi apmaksā mums tikai šo 37% ārstēšanu, pārējiem sniegto medicīnisko palīdzību, ambulatoro aprūpi vispār neņemot vērā un neapmaksājot vai pārliekot uz plānveida ambulatorās un dienas stacionāru finansēšanas sadaļu, kas noved pie tā, ka uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem universitātes slimnīcā rinda ir 3–4 mēneši.
– Veselības ministrija ir jūs uzklausījusi? Tagad aicina veidot jaunu veselības aprūpes finansēšanas modeli?
– Mjā... Veselības ministrija veido veselības aprūpes politiku 20 gadus. Uzklausīšanas intensitāte ir sinusoidāla – no ļoti labas sadarbības līdz neesošai sadarbībai. Tas ļoti sarežģī – neļauj ilgtermiņā plānot, pieņemt lēmumus un veidot lietderīgus attīstības projektus. Man jāatzīst, ka problēmu sadarbībā rada izpratnes atšķirības no lielo universitātes slimnīcu īpašnieka – valsts – puses. Kas tad lielās slimnīcas ir – valsts kapitālsabiedrības, kuru galvenais uzdevums ir gūt peļņu, ārstējot slimos cilvēkus, vai arī tās ir iestādes, kuru ieguldījums ir būtisks valsts iedzīvotāju veselības saglabāšanā un nodrošināšanā?! Jāteic, ka šobrīd šīs lietas vispār neskata sakarībā ne Saeimā, ne valdībā – vai nu mēs atskaitāmies par operatīvo bilanci, vai pilnīgi citiem cilvēkiem un citā laikā stāstām par to, kādi ir mūsu medicīniskie panākumi un sasniegumi. Derētu pārdomāt, vai nebūtu jāmaina lielo slimnīcu juridiskais statuss – vai tām jāpaliek valsts kapitālsabiedrībām ar pamatmērķi gūt peļņu. Jo peļņas jautājums medicīnas iestādē, slimnīcā kopā ar nepietiekamo finansējumu rada negatīvu bilanci. Austrumu slimnīcā – šajā pusgadā zaudējumi ir 3,5 miljoni latu. 2010. gadu, kad attīstības koeficients bija 1,3, mēs noslēdzām ar 300 tūkstošu latu plusu. Tātad tieši pēdējie divi gadi, kad valstiskās funkcijas tiek atstātas bez finansējuma, noved pie šādas negatīvas bilances.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
