Noslēguma koncerta nagla – spēcīgais fināls

Ar noslēguma koncertu izskanējuši XI skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Šogad tajā bija 25 dažādi skaņdarbi, ko dalībnieki Mežaparka Lielajā estrādē pirmo reizi izpildīja bez nošu un vārdu mapēm. Pasākuma rīkotāji uzskata, ka viss izdevies un arī pašiem dziedātājiem tas bijis notikums. Ne tik viennozīmīgi to vērtēja šajā jomā strādājošie, lai gan atzina, ka īpaši spēcīgs bijis fināls.

Koncerta mākslinieciskais vadītājs un virsdiriģents Edgars Vītols uzskata, ka kopkoris skanēja labi, un tas nozīmē, ka starpposmā starp vieniem un otriem svētkiem izdevies dalībniekus labi sagatavot. Par spīti tam, ka vienubrīd šķitis – programma būs par grūtu. Repertuārs bijis pietiekami sabalansēts – tajā bija gan tautas dziesmas, gan jaunas to apdares, gan oriģināldarbi mūsdienīgo ritmos. Sākotnēji gan programmā to bijis vairāk, taču, ņemot vērā ģenerālmēģinājumā notikušo, kad tik daudziem bērniem kļuva slikti, kā arī uzklausot ministres Mārītes Seiles lūgumu, pieci skaņdarbi tika izņemti – tostarp viens pūtēju orķestrim un vēl viens – dejotājiem paredzētais. Iemesls tam nav bijis konkrētā darba sarežģītums, bet apjoms. Šā apsvēruma dēļ no programmas izņemta arī Skaisti dziedi, lakstīgala. Kā rādījis izpildījums, bērni lieliski tika galā ar āķīgām dziesmām, kā Stūru, stūriem tēvu zeme. Tas, ka koncerts tika saīsināts, nav traucējis kopējam skanējumam, un jo īpaši emocionāli izskanējis koncerta fināls ar Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava un Renāra Kaupera Mana dziesma, – tās abas dalībnieki pat pieprasīja atkārtot. E. Vītols cer, ka arī kāda no jaunajām dziesmām iekļūs pieaugušo dziesmu svētku repertuārā 2018. gadā.

Arī otrs koncerta mākslinieciskais vadītājs Gints Ceplenieks ir pārliecināts, ka viss izdevās un dalībnieki brīnišķīgi tika galā ar repertuāru. Šogad uz gaismu un dažādu tehnoloģiju radītiem efektiem liels akcents netika likts, lai nenomāktu koncerta galveno nervu – dziesmas. Tām bija gana gaumīgs kustību pavadījums, fonam tika izmantotas krāsainas lapas, kas palīdzēja veidot emocionālu kopnoskaņu, piemēram, izskanot Ērika Ešenvalda darbam Šķind zemīte, rīb zemīte, tika izveidots valsts karoga attēls. Tāpat neliels akcents, oficiālajai daļai izskanot, bija salūts. Bet svarīgākais – gaviles koncerta finālā un turpinājums pēc tam – ar sadziedāšanos un sadancošanos.

Kā vērtējat koncertu?

Raimonds PAULS, komponists:

– Caurmērā viss bija labi. Sākumā gan bija jūtama neliela nervozitāte pēc ģenerālmēģinājuma, taču pēc tam viss iegāja sliedēs. Nenoliedzami, skolēni uzdod savu atmosfēru, un tas atsaucas uz repertuāru. Ar liriskām kompozīcijām viņiem ir par maz un vairāk pie sirds ir skaņdarbi ar ritmiskiem pavadījumiem. Tā kā pats piedalījos koncertā, negribētu programmu īpaši analizēt. Man personīgi ne sevišķi patika tas, ka ar orķestri, kas tiešām bija labs, tikām ielikti bedrē. It kā jau saprotams – iespējamā lietus dēļ, taču man pietrūka kontakta ar kopkori.

Uldis MARHILĒVIČS, mūziķis:

– Domāju, ka atkārtojas tās pašas kļūdas, kas iepriekšējos svētkos. Liels akcents tomēr tika likts uz pašu diriģentu pašmērķīgu prezentāciju. Repertuāru vajadzētu veidot profesionāliem cilvēkiem, kas izstrādā koncertprogrammas. Līdz spēcīgajam finālam koncerts balansēja uz robežas, ka dziedātprieks tūlīt, tūlīt pazudīs. Iespējams, no pārguruma. Attiecībā uz slodzi – noteikti jādomā rīkotājiem. Nevajadzētu arī mēģinājumos fokusēties uz sīkumiem, tā ir lieka bērnu mocīšana. Man arī šķiet, ka turpmāk jādomā par brīvbiļešu nodrošinājumu pašiem dalībniekiem, kuri pretējā gadījumā ir vien darbaspēks. Lai vecākiem, kuri ieguldījuši tik daudz, ir iespēja būt klāt koncertā.

Māra ZĀLĪTE, rakstniece:

– Ļoti patika! Koncerts bija ļoti saviļņojošs un dziļš. Ne par garu, ne par īsu. Režija laba – bez ārišķībām. Repertuārs, izņemot dažas dziesmas, bija piemērots un labs. Ļoti patika fināls ar spēcīgām dziesmām. Labi, ka kora mūzikā ienāk jaunie komponisti. Vienīgais, kas man nepatika, bija uzstādījums – mēs nākam no mazas tautas, kas izskanēja pirmajā dziesmā, un šī tēma tika izvērsta arī visā koncertā. Manī tas radīja iekšēju protestu – tik garus gadus taču esam pielikuši spēkus, lai mazās tautas sindromu neattīstītu. Pēc kā mēs to mazumu mērām? Pēc dzīvsvara? Vai islandieši tā dziedātu? Esam taču kulturāli attīstīta un stipra tauta – un tas ir galvenais!

Imants KALNIŅŠ, komponists:

– Principā es svētkiem sekoju līdzi, taču noslēguma koncertu neskatījos, jo tā jezga, kas tika sacelta ap ģenerālmēģinājumu, un tie komentāri, kas pēc tam parādījās, nosita man garastāvokli un vēlmi to redzēt. Vienīgi garāmejot televīzijas ziņās tam uzmetu aci. Par repertuāru neko nezinu, es tā veidošanā nepiedalījos. Ne par to, ne pašu šo notikumu man informācijas nebija. Mana līdzdalība tajā visā bija nulle.