Žigats dodas iekarot Valku
Pirms pāris nedēļām kā diezgan sensacionāla ziņa parādījās vēsts, ka grupas Pienvedēja piedzīvojumi līderis Māris Žigats konkursa kārtībā kļuvis par Valkas pilsētas kultūras nama direktoru. Māris ir sabilnieks, līdz ar to iedzīvoties mazā pilsētiņā viņam nav problēmu, taču – diezgan dīvains lēmums vadošos radio amatos kādu laiku pabijušai personībai. Izrādās, ka Valka nav tālu: pēc Neatkarīgās apskatnieka telefonzvana pāris stundu laikā Žigats jau ir redakcijā.
– Kā tad ir – kā Valkas kultūras nama direktoram?
– Šis ir tas, kas pēdējā laikā visiem baigi patīk: kā sazvanos ar mūziķiem vai veco laiku draugiem, tā visiem ir – nu, direktora kungs (smejas)! Ir forši, nav nekādas vainas! Pagājušas pirmās nedēļas, un daudz jau esam sastrādājuši. Ir labi, ir labi! Lēnā garā pierodu pie atgriešanās no Rīgas provincē, kas gan puikam no Sabiles ir atgriešanās mājās. Klusi un mierīgi, neviens negāžas tev virsū. Kā Rīgā – tev cilvēks uzskrien virsū un aizrādi, bet viņš nesaprot, kāpēc tā dari. Savukārt Valkā pretimnācēju redzi jau pa gabalu, tā ka ir ļoti OK – pēc intensīva skrējiena ilgu gadu garumā beidzot mierīgāk. Vienīgi nav pierasts pie tā, ka mājās nav ar ko parunāt, esi viens pats. Dzīvoklis ir pietiekami liels, un sanāk, ka jārunā pašam ar sevi.
– Kā teica Brūss Viliss filmā Cietais rieksts – nopērc suni...
– Jā, bet man Rīgā ir kaķis, tad varētu sanākt konflikts (smejas). Nu, kā ar divām sievām – viena Valkā, otra Rīgā. Nē, nē, esmu uzticīgs savam kaķam, lai gan, kas zina, varbūt vēlāk. Bet pagaidām tik ātri nevar visas kārtis jaukt.
– Saki, ka esat kaut ko jau sadarījuši, – kas tad ir tas pirmais?
– Man ir divas brīnišķīgas palīdzes – lielā un mazā Līga. Viņas mani iepazīstināja ar pasākumiem, kas jau ieplānoti, kas notiks, kas plānots pilsētas svētkos un tamlīdzīgi. Starp citu, vēsturiski tā bija viena pilsēta, viens apriņķis. Pasākumu būs ļoti daudz, arī no igauņu puses, tiesa, ar igauņu kolēģiem vēl neesmu nemaz sapazinies, jo šobrīd ir ļoti daudz organizējamu pasākumu. Vasara būs ar tiem pārbagāta.
– Mazpilsētās lielākā problēma ir tāda, ka grūti dabūt cilvēkus ārā no mājām, – lai kādi pasākumi arī tiek piedāvāti, viņi nenāk.
– Jā, tā ir. Iespējams, tāpēc arī krita izvēle uz mani kā nākamo kultūras nama direktoru, jo ir vajadzīgas jaunas asinis: vajadzīgs cilvēks no malas, kas domā ne kā vietējais. Jo vietējam ir grūti pārslēgties uz kaut ko citādāku, varbūt tāpēc arī labi, ka es nāku ar savu ātrumu un notikumu veidošanas tempu. Paldies dievam, ka kolēģes man tiek līdzi, taču šobrīd tā ir – jādarbojas ātri! Dažiem varbūt šķiet, kā mazpilsētā viss notiek lēni, taču tā nav. Pasākumu ir daudz, pašvaldības pārvaldes mehānisms arī prasa zināmu laiku.
– Ieminējies par ātrumu: zinot tavu straujo raksturu, cik atlūgumu jau ir iesniegti?
– O, nē, o, nē! Iespējams, esmu nešpetns vai negants, bet spēju novērtēt cilvēkus, kas apzinīgi pilda savu darbu – pats strādāju un citiem lieku to darīt. Ja kāds gurķojas, tad cita lieta, bet pagaidām neviens nav pieķerts, kurš to būtu darījis. Manā pakļautībā esošie cilvēki – gan saimnieciskie, gan radošie – visi dara savu darbu, un nekādu problēmu. Protams, šī varbūt ir tāda kā pirmā iemīlēšanās fāze, taču domāju, ka ne, jo cilvēki dara savu darbu un zina, kas viņiem ir jādara, – nevienam taču pakaļ nav jāstaigā. Mans uzdevums nav nevienu atstāt bez darba vai ģimeni bez pelnītāja, turklāt mazpilsētās šī situācija ir diezgan bēdīga. Neesmu jau es arī nemaz tāds – tagad visus izdzīšu uz ielas un sēdēšu viens pats kultūras namā – ahā, direktoriņš–rīkotājiņš! Nav man tāda mērķa. Ir arī priekšnieki, kas ir virs manis, tā ka, ja sākšu pārāk aizrauties, gan mani piebremzēs. Bet pagaidām viss ir normāli. Valka ir jāpaceļ jaunā līmenī – tas ir uzstādījums, tas ir uzdevums, un to mēs arī darīsim.
– Bet kāpēc tieši Valka, nevis Ipiķi, Mazpisāni vai Zabļedovka?
– Kaut kā neatceros, ka kāds to būtu piedāvājis (smejas)! Bet šeit bija tāda iespēja, un es to izmantoju. Apstākļu sakritība. Rīgā es varēju būt brīvmākslinieks – varēju organizēt pasākumus, ko joprojām daru, un spēlēt koncertus, bet man gribējās padarīt kaut ko vairāk. Es jutu, ka to varu. Gadījās šāds piedāvājums, izsvēru visus par un pret un to pieņēmu, jo man tas ir interesanti. Pirmām kārtām mani uzrunāja tas, ka tur būtībā ir divas valstis, divas tautas, turklāt Valkas pilsētas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis kā mūziķis ir daudz izdarījis kultūras attīstībā, un es redzu tur potenciālu. Nokļūt no Valkas līdz Rīgai var ļoti ātri, pats redzēji, ka pie tevis atbraucu pusotras stundas laikā – ceļš ir labs, viss ir kārtībā! Es personīgi uzskatu, ka lielākās pilsētas [mākslinieciskā jomā] sevi jau izsmēlušas, nepieciešams jauns piedāvājums. Latvijā koncertēšanas vietu nav nemaz tik daudz. Ir jāmeklē jaunas vietas, jaunas vēsmas.
– Bet sadzīviskā ziņā – Valka tomēr ir 160 kilometru attālumā no Rīgas. Pēkšņi doties uz Ziemeļvidzemi, sazin, uz cik ilgu laiku... Drosmīgs lēmums.
– Jā, bet tā dzīvē notiek! Cilvēki brauc strādāt uz Vāciju, uz Angliju. Mans stāsts jau principā ne ar ko neatšķiras no tiem, kas brauc prom no valsts, tikai es esmu palicis šeit! No Briseles līdz Rīgai ar lidmašīnu vai no Valkas līdz Rīgai ar auto – tas pats vien ir. Man uz vietas ir viss nepieciešamais, sākot ar kabeļu televīziju, veļasmašīnu, ledusskapi un visu pārējo. Cilvēki, kas meklē kaut ko un nevar atrast savā valstī, to mēģina atrast citā valstī. Vai citā pilsētā, kā manā gadījumā. Ļoti daudzu profesiju pārstāvji sevi realizē ārpus dzimtās puses, jo viss taču ir tuvu. Pa nedēļu Briselē, piektdien mājās – tas ir tieši tas pats, kā es braucu uz Valku, arī laika ziņā attālums tāds pats! Tāda ir šābrīža situācija, kāda tā būs pēc gada vai diviem, nezinu. Vai es varētu pārcelties pavisam uz Valku? Diez vai. Mums rudenī ar grupu ir diezgan lieli plānu, tā ka braukāšu, pirmdien turp, piektdien atpakaļ.
– Savulaik biji viens no Radio SWH topa dīdžejiem, pēc tam aizgāji un sāki vadīt Radio 101 – kā beidzās tava radio karjera?
– Jā, bija tāda lieta. Ar Latvijas Krājbankas krahu pēkšņi pienāca krahs arī mums – vai nu mums vajadzēja ātri atdot kredītu, vai atrast citur naudu, ko atdot bankai. Mēs to tajā brīdī izdarīt nevarējām, neviens mums šādu naudiņu iedot negribēja. Viss ļoti vienkārši, nekā sarežģīta. Uzradās bankas iecelts administrators, kas radio pārdeva kādam Krievijas pilsonim, kurš to visu ir nolaidis pa burbuli. Vai šis radio vēl ir? Es nezinu, mani tas pat neinteresē. Neviens no valstiskajām institūcijām nepakustināja ne pirkstiņa, lai kaut ko darītu, lai gan uzrunājām daudzus. Visi atrada iemeslus, lai mums nepalīdzētu, bet, kad viss jau bija noticis, teica – vai, jums taču bija tik ļoti labs produkts! Riebjas šī divkosība. Bet tā jau pie mums valstī pieņemts. Katrs aizgājām savu ceļu, bet vienu es varu droši pateikt – šādi cilvēki nekad vairs kopā nesanāks, tas nav iespējams.
– Ja pareizi saprotu, tev šis radio krahs trāpīja smagi arī veselības ziņā?
– Jā. Pēc kāda laika bija mēģinājumi sastrādāties ar jauno [radiostacijas] saimnieku, kurš sita pie krūtīm un teica, ka ir labais, bet beigās izrādījās, ka viņš strādā ar tādiem paņēmieniem, ar kādiem šajā valstī sen vairs neviens nestrādā, un... Pēc kāda mirkļa, pēc kāda pusgada tas viss nāca ārā. Emocijas un visi pārdzīvojumi pēkšņi nāca ārā, un kādu laiku bija ļoti nopietni jāārstējas. Nācās meklēt mediķu palīdzību, lai sakārtotu veselību. Prasi, vai izdega drošinātāji? Jā, ļoti stipri izdega. Ticiet man: neviens darbs nav tā vērts, lai sevi iznīcinātu, neviena alga nav tā vērta, ja tu to pēc tam četrkārši atmaksā dakteriem. Es zinu daudzus tādus, kas vienkārši pārstrādājas, bet radošajiem galvā ir vietas tikai tik daudz, cik ir, – pēc tam ir pārslodze. Kas var ieraut šņabīti, tie varbūt kādā brīdī no tā visa atslēdzas, bet man tādu iespēju nav.
– Jā, kā tad tev tur ir ar to šņabīti? 19 gadu bez tā?
– Divdesmit, varbūt pat vairāk. Jaunībā dzīvoju jautru rokenrolu. Man ārsts pateica – vari tā turpināt, bet tad nezin, cik ilgi, bet vari arī štopēt nost, un tad ar cerībām, ka nodzīvosi līdz sirmam vecumam. Es tā padomāju – labāk tad sirms vecums! Un [šo lēmumu] nenožēloju nevienu brīdi. Jo šobrīd man paliek ļoti daudz laika, kurā es varu darīt citas, daudz labākas lietas. Nav problēmu – esmu tik ilgi kopā ar bohēmistiem, ka esmu jau iemācījies saprast, ko man saka, ko grib runāt utt. Es parasti esmu šoferis un tas, kurš beidzamais visus izdabū no telpām, līdz ar to mans parastais uzdevums ir – nu, Māri, tad tu pieskati savējos! Taču jāatzīst, ka pēdējā laikā šis niķis pļēgurot un taisīt sūdus pēc koncertiem [mūziķiem] ir beidzies. Ja kāds arī ierauj, tad līdz saprāta robežai, un, ja ierauj arī vairāk, tad nav tā, ka pačurā skatuves stūrī. 90. gados esmu piedzīvojis daudz ko, tad šī rokenrola bija vairāk. Tagad tā vairs nav. Laiki mainās. Bet mēs taču nezinām, kas būs nākamgad (smejas)!
– Saki, ka ar pienvedējiem lieli plāni?
– Jā, šovasar ir ļoti daudz spēlēšanas – dažkārt pat pa diviem koncertiem dienā. Prieks, ka taisa arī dažādus minifestivālus, mums būs arī korporatīvie pasākumi. Baigi forši, ka neviens žanrs nav pamests novārtā, visiem ir savi pasākumi. Nav svarīgi, varbūt atnāk tikai desmit cilvēki, bet tas koncerts būs labākais, kāds jebkad ir bijis! Citreiz prasa – nu, kā ir spēlēt lielam pūlim?! Patiesībā nav lielas atšķirības, galvenais ir enerģētika! Ja šis pūlis tur ieradies tikai gadījuma pēc, tad labāk šos desmit cilvēkus, kas tev dod to patieso enerģiju.
– Spēlē jau daudzus gadus, vēl joprojām jūti šo enerģiju?
– Protams, tā man ir vienīgā narkotika, tas ir vienīgais, kur es noķeru tā saukto virstoni. Spēlēšana nelīdzinās pilnīgi nekam! Tādu sajūtu nevari dabūt ne seksā, ne alkoholā, ne pīpējot, ne sportā – iespējams, ar kaut kādām smagākām lietām to var dabūt, to es nezinu. Atrašanās uz skatuves – tā ir tik ārkārtīgi spēcīga narkotika, ko es nespēju izskaidrot.