2005. gadā, pieņemdama ielūgumu uz uzvaras dienas svinībām Maskavā, toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga radījusi plaisu Baltijas valstu attiecībās – tā tolaik domājis Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Šajās pārdomās viņš dalījies arī ar ASV vēstnieku Lietuvā.
Šī saruna vēlāk atspoguļota ASV Valsts departamentam sūtītā vēstulē, kura savukārt nonākusi atklātībā pēc kārtējās interneta vietnē WikiLeaks publicētās amerikāņu diplomātu sarakstes devas.
V. Adamkus uzskatījis, ka, pieņemot Krievijas ielūgumu, V. Vīķe-Freiberga esot sašūpojusi Baltijas vienotību, jo, kā zināms, Lietuvas un Igaunijas prezidenti Krievijas aicinājumam neatsaucās. Rezultātā, kā ziņo WikiLeaks, Lietuva esot sākusi aktīvu kampaņu, lai panāktu tolaik plānoto ASV prezidenta Džordža Buša vizītes pārcelšanu no Rīgas uz Tallinu, jo tādējādi Baltija nodemonstrēšot, ka Latvijas pieeja attiecībās ar Krieviju nebauda vispārēju atbalstu.
To V. Adamkus gan jau paguvis noliegt, norādot, ka nekādas kampaņas neesot bijis. Viņš tikai sazvanījies ar Igaunijas prezidentu Arnoldu Rītelu, ar kuru vienojies, ka ne Lietuvas, ne Igaunijas prezidenti vēsturiskā konteksta vārdā uz Maskavu nebrauks. Savukārt V. Vīķe-Freiberga Lietuvas prezidentam sacījusi, ka pēc lēmuma pieņemšanas par Krievijas apmeklējumu viņa par to informēšot kaimiņvalsts vadītāju, tomēr neesot to izdarījusi, un vēlāk tikai no medijiem V. Adamkus uzzinājis, ka ielūgums no Latvijas puses pieņemts.
Aizkulisēs gan tolaik tika runāts, ka V. Adamkus sarūgtinājuma galvenais iemesls neesot bijis Baltijas vienotās nostājas šķelšana – prezidents uzskatījis par diplomātisku neveiksmi to, ka ASV prezidents Baltijas apmeklējumā viesosies Rīgā, nevis Viļņā, ko ļoti vēlējusies un centusies veicināt ASV dzīvojošā lietuviešu kopiena.
Bijusī Latvijas prezidente par tālaika notikumiem paudusi pretēju viedokli – viņa ar savu darbību tieši esot centusies veicināt Baltijas valstu vienotību. V. Vīķe-Freiberga drīzāk kritizēja savu toreizējo kolēģu rīcību, kuri neparakstīja arī deklarāciju par 9. maija nozīmi un lomu Baltijas vēsturē. To tolaik izplatīja tikai Latvijas vārdā, un tā guva plašu starptautisku ievērību.
Šo deklarāciju par vienu no lielākajiem V. Vīķes-Freibergas ārpolitiskajiem panākumiem uzskata arī kādreizēja Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete (Vienotība): "Tieši pēc šīs deklarācijas mainījās Eiropas skatījums uz Baltijas vēsturi un attiecībām ar Krieviju, un tās sagatavošanā galvenā loma bija prezidentei, kura ar to spoži tika galā." Arī cits bijušais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš (TP) eksprezidentes darbību kopumā vērtēja ar plusa zīmi – toreizējais Maskavas apmeklējums esot bijis jauns kvalitatīvs pavērsiens attiecībās politikas veidošanā ar Krieviju. Sarunā ar Neatkarīgo viņš uzsvēra, ka jautājumu par Baltijas vienotību nevajadzētu uztvert tikai lozungu līmenī. "Jāsaprot, ka pat tuvu un draudzīgu valstu pozīcijas atsevišķos jautājumos var atšķirties, un tas ir tikai normāli, īpaši, ja raugāmies uz ekonomiskajām interesēm. Tajā pašā laikā daudzos citos jautājumos Baltijas vienotība tiešām bija reāla, un tas ir daudzkārt palīdzējis daudzu gan ārpolitisku, gan ar valstu drošību saistītu jautājumu risināšanā," norādīja M. Riekstiņš.