Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks DANUSĒVIČS intervijā Neatkarīgajai stāsta par cenām un apstākļiem, kas tās ietekmē.
– Paralēlo cenu (lats-eiro) atrādīšanas periods Latvijā ir beidzies. Pirms kāda laika 87% iedzīvotāju uzskatīja, ka cenas ir augušas. Lai arī cenu vērotāji teica, ka pēc eiro ieviešanas 87,4% preču tās faktiski nav mainījušās. Vai tiešām tās cilvēkiem ir tikai psiholoģiskas dabas iedomas?
– Jā, valsts zīmēšanās kampaņa ir beigusies. Nauda, manuprāt, iztērēta samērā nelietderīgi.
Bet vērotāju dati nav īsti objektīvi. Jo viņi fiksē datus par produktiem, par kuriem ir iepriekš paziņojuši un kuri konkrēti izraudzīti konkrētās vietās. Ja man zināms, ka pie manis monitorēs to, to un to, tad loģiski, ka es negribu būt tas, par kuru teiks: pret pagājušo mēnesi esmu pacēlis cenu par tik un tik.
Un tas tiešām var būt arī psiholoģisks iespaids. Jo – cipari ir lielāki un tev automātiski liekas, ka viss palicis dārgāks. Turklāt – tu parasti ievēro tos produktus, kuri tiešām kļuvuši dārgāki. No tā rodas iespaids, ka ir palicis dārgāk. Tu neskaties, ka, piemēram, brokastu baltmaize palikusi par 50% lētāka. To tu neesi ievērojis. Toties esi pamanījis, ka olu cena pieauga no 1,28 līdz 1,50 eiro. Esi pamanījis, ka cukurs decembrī maksāja 1,15, tad uzgāja līdz 1,43, tagad ir 1,38.
Redziet, tirdzniecībā piecenojums ir fiksēts. Uzņēmumi neplāno cenas katru dienu no jauna. Katru gadu tiek apkopoti rezultāti, tiek izpētīta rentabilitāte un tad tiek nolemts, ar kādu piecenojumu varam strādāt nākamajā gadā. Protams, pastāv korekcijas. Ir veiksmīgi iepirkumi, ir neveiksmīgi iepirkumi, un, izejot no tā, cena var būt augstāka vai zemāka.
– Man gan cenu dinamikas sakarā liekas, ka politikas, finanšu plānotāju kredo tiklab sociālismā kā kapitālismā ir – dzīvot labāk nozīmē dzīvot dārgāk.
– Ir jāsaprot, ka dzīvojam valsts noteiktā nodokļu telpā, administratīvo barjeru telpā. Turklāt dzīvojam arī atvērtā starptautiskā tirgū, kur ir viens tirgus bez muitas nodevām un ierobežojumiem, bet otrs ar kaut kādiem papildu ierobežojumiem vai kontrabandas precēm. No visa šā mikšļa izveidojas reālā cena veikalā, kura ir vairāk vai mazāk stabila.
Ja intereses pēc atskatāmies uz nepilniem divdesmit gadiem, kopš esam sekojuši cenām Latvijā, tad ir produkti, kuru cenas bijušas stabilas, un ir produkti, kuru cenas augušas. Stabilas bijušas dārzeņu cenas. Kilograms tomātu 1996. gadā maksāja 1,40 eiro, šogad – 1,83 eiro. Bet – ir preces, kuru cena augusi ļoti strauji. Trīs vai pat vairāk reizes. Piens, piena produkti… Sviests kādreiz maksāja 2,28 eiro kilogramā, šobrīd – 8,25. Rupjā maizīte (600 gramu) tad maksāja 0,28, tagad – 1,29.
Un, protams, redzamas arī preces, kuru cena ir nosvārstījusies. Bijis ļoti straujš kāpums starp 2007. un 2012. gadu. Laikam tas saistīts ar pirmo adaptācijas periodu Eiropas Savienībā. Tika ieviests arvien vairāk regulējumu… Cenas strauji parāvās uz augšu. Līdz 2007. gadam cenu kāpums tur, kur tas bija, bija mērens. Paskatāmies, piemēram, Holandes siera cenu. 1996. gadā tā bija 3,30, 2007. – 4,77, ap 2012. gadu cena uzlēca uz 7,03, tagad tā ir 9,15 eiro. Kāpēc tā notika – tas vairāk būtu jāprasa makroekonomistiem.
– Pirms nākt uz interviju, es uzrunāju pārdesmit cilvēkus, un viņi uzsvēra ne tik daudz produktu, cik pakalpojumu cenas. Viens teica, ka ir pārkāpta aksioma: pakalpojumu cena nedrīkst būt augstāka par Kalašņikova automāta cenu.
– Jā, pakalpojumu cenas eiro ieviešanas laikā pieauga daudz straujāk nekā pārējās cenas. Sevišķi finanšu pakalpojumu. Mēs mēģinājām dabūt no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datus, bet FKTK aizbildinājās, ka nedrīkst tādus sniegt. Es to nesaprotu un brīnos, kāpēc sabiedrības uzturēta instance apkopo oficiālos datus un pēc tam saka, ka nevar tos sabiedrībai paziņot. Tas apstiprina faktu, ka Latvija ir banku feodālisma valsts.
Par nacionālās valūtas iemaksāšanu kontā man ir jāmaksā, par nacionālās valūtas izņemšanu no konta man ir jāmaksā. Ja es gribu ņemt kredītu un kredīta apjoms ir ceturtā daļa no bilances vērtības, man pasaka: ir dots norādījums nekreditēt. Šajā ziņā man ir nedaudz žēl, ka vienīgo nacionālo banku pārdod. Ja viss piederēs skandināviem, tad pilnībā apstāsies mazo uzņēmumu kreditēšana.
– Tātad, ja runājam grozos, tad pārtikas grozs, jūsuprāt, palicis nosacīti stabils?
– Jā, pārtikas grozs ir stabils. Taču – mūsu izpratnē pastāv spiediens uz naudas iepumpēšanu precēs un pakalpojumos. Līdz ar to pakalpojumu un preču cena aug tajā sektorā, kurš ir pieprasīts starp ekonomiskās plusa kategorijas cilvēkiem. Banku kredītlikmes ir nolaistas līdz nullei. Ja tev šobrīd ir depozīts ar 0%, ja tev nav uzņēmuma, kur investēt (un ne retam tie ir), tad tev jādomā, kur likt naudu. Liekot naudu bankā, tu tagad vēl samaksā par to, ka tu viņu tur turi. Tu zaudē. Tev bija kāda procentu likme un dzēsās vismaz inflācija. Eiropā bija normāli. Pie 1% inflācijas kredītprocents bija – divi. Tu pelnīji.
Loģiski – secinājums ir: nauda ir jāiegulda. Taču bankas Latvijā investē tur, nezinu – kur, bet tās neinvestē mikroekonomikā. Tām laikam doti uzdevumi investēt lielajos projektos, un nepaliek vairs neviena banka, kas palīdz mazajiem. Hipotēku banka ir uztaisīta startam un arī ne visiem.
Turklāt – ir zudusi motivācija krāt naudu. Un tas ir spiediens uz cenu kāpumu. Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem inflācija pusgadā pieaugusi par vienu procentu, bet Latvijas Banka gada beigās prognozē inflāciju jau 3%. Tā ka – arī makroekonomikas analītiķi redz šo cenu kāpumu.
– Nupat Neatkarīgā rakstīja, ka Francijā minimālā alga ir 1445 eiro, Latvijā 290 eiro, bet pārtikas cenas Latvijā augstākas? Acīmredzot, ja algu dinamika Latvijā būtu adekvāta cenu dinamikai, tas tik ļoti nekristu acīs.
– Jā, tā ir mūsu problēma. Tā ir mūsu finanšu plānotāju vaina, ka pie mums nesamazinās starpība starp algām Latvijā un kopumā Eiropas Savienībā. Ja runājam par mūsu nozari, tad Vācijā saskaņā ar vienošanos algas katru gadu pieaug par noteiktu procentu, kas lielāks par divi. Arī Skandināvijas valstīs tāpat. Tas nozīmē, ka Latvijā algām katru gadu vajadzētu pieaugt vismaz par pieciem procentiem. Tā ir mūsu problēma. Bet avīzei risināma problēma būtu – kāpēc Latvijā netiek samazināti nodokļi atjaunināmajiem resursiem un netiek apliktas ar nodokļiem finanšu spekulācijas.
– Ko jūs domājat, piemēram, par uzturēšanās atļaujām kā preci? Pastāv viedoklis, ka ārvalstnieki sadzen augšā vietējā tirgus cenas un izstumj vietējos.
– Domāju pozitīvi, tikai tiem, manuprāt, nevajadzētu būt ieguldījumiem, kas paaugstina mājokļu cenas Latvijā. Drīzāk es teiktu, ka tam jābūt ieguldījumam uzņēmējdarbībā vai arī kapitāla ieguldījumam šeit. Ir jābūt minimālām prasībām, kādu nekustamo īpašumu tu vari iegādāties, lai saņemtu atļauju. Tādām, kas izslēdz cenu spiedienu uz mazajiem dzīvokļiem. Jo, ja tu ļauj sapirkt piecus mazos dzīvokļus, kurus īpašnieki pēcāk iznomā, tu pasit cenu uz augšu. Ir jānoliek latiņa, kādai šai investīcijai jābūt. Plus tādai likumdošanai, lai no tās investīcijas valsts regulāri katru gadu saņemtu nodokļus.
– Kā cenas ietekmēs elektrības sadārdzināšanās?
– Būtiski. Jo sevišķi tirdzniecībā.
– Kas notiks ar cenām līdz gada beigām?
– Es jau teicu – Latvijas bankas prognoze: inflācija 3%. Manējā nebūs daudz pesimistiskāka. Pasaulē procesi šobrīd ir samērā mierīgi. Kari, kas notiek, mūs pārāk neietekmē. Drīzāk otrādi. Karš Ukrainā ir novedis pie tā, ka mēs varam gaidīt – Latvijā ienāks lētākas Ukrainā ražotās preces, jo atcelta ievedmuita precēm.
– Cik lielā mērā tieši tirgotājs atbild par cenu?
– Tiešām ir jāsaprot, ka tirgotājs cenu veidošanā atbild tikai par vienu daļu no cenas. Tas ir piecenojums, kurš sastāda apmēram 30%. No piecenojuma vairāk nekā puse aiziet darba algās. Rentabilitāte tirdzniecībā ir salīdzinoši maza. Ja paskatāmies, kāda rentabilitāte ir bankām, starpība ir milzīga.
– Tomēr nereti nākas lasīt, ka veikalu piecenojums ir pārāk augsts. Un vēl, piemēram, to, ka «preču cenu veidošanā vislielākā problēma ir slēptajos maksājumos, ko pieprasa lieltirgotāji un kas sadārdzina produktus» (uzņēmējs A. Vaivars).
– Domāju, ka tik traki nav. Atšķirība starp normālo piecenojumu un lieltirgotāju piecenojumu ir 6%. Tas ir par daudz. Mēs esam runājuši ar parlamentu, bet neesam guvuši atbalstu tam, ka ir jāierobežo maksimālais tirgotāju lielums Latvijas tirgū. Teiksim – viens tirgotājs nevar aizņemt tirgū vairāk par 20%. Tad tiek nodrošināta relatīva konkurence, tiek nodrošināta vieta pārējiem, kur attīstīties. Un cenas ir draudzīgākas gan pircējam, gan piegādātājam.
– Vai kāds ir sodīts par negodīgu manipulēšanu ar cenām, pārejot uz eiro?
– Ko nozīmē negodīga manipulēšana ar cenām? Nedrīkst šmaukties, norādot viltus atlaides. Piemēram, šodien mums ir 50% atlaide, bet īstenībā cena ir tāda pati kā vakar. Tu nedrīksti maldināt patērētāju, bet termins «negodīga cena» brīvajā tirgū neeksistē. Negodīga cena var būt tad, ja tev ir regulēts tirgus, piemēram, cigaretēm uz paciņas rakstīts – 4 eiro, bet tu pārdod par pieci eiro. Tā varētu būt negodīga cena attieksmē pret likumdevēju. Bet attieksmē pret tirgu – cik cilvēks gatavs maksāt, tik ir godīga cena.
– Tostarp Ekonomikas ministrija lolo likumprojektu Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums. Kam tāds vajadzīgs?
– Tas vajadzīgs tāpēc, lai pārregulētu Latvijas tirgu. Likumprojekta doma ir tāda – samazināt tirgotāju un ražotāju skaitu Latvijā. Ar domu: lai paliek lielie tirgotāji un lielie ražotāji, bet visus pārējos mēs griežam ārā. Šis likumprojekts ir pretējs Eiropas Komisijas nostādnēm, pretējs Eiropas Parlamenta rezolūcijām un pretējs mazo tirgotāju un ražotāju interesēm. Šis likumprojekts ir solis, lai sabrucinātu vietējo ražošanu un tirdzniecību.
Visi šādi lēmumi – tie nav tikuši pieņemti tautas labklājības mērķa sasniegšanai, bet lai sasniegtu noteiktus politiskos mērķus. Tā ir viena no Latvijas problēmām, ka lēmumi tiek pieņemti nevis tautas labklājības vai valsts attīstības, bet politisko mērķu interesēs.
– Ja jau pieminējām nodokļus, ko Tirgotāju asociācija par tiem domā?
– Mūsu organizācijas kopīgā nostādne ir tāda, ka ir jābūt mazākiem nodokļiem pamatalgām. Mēs nekad neesam diskutējuši par lielajām algām vai progresīvo nodokli, bet ir skaidrs, ka cilvēkam iztikas minimums ir jāsaņem bez aplikšanas ar nodokļiem. Tas, mūsuprāt, nozīmē, ka neapliekamajam minimumam vajadzētu būt vienādam ar iztikas minimumu. Tas, ka valsts vairs negrib aprēķināt iztikas minimumu, ir cits jautājums. Mēs domājam, ka šobrīd tam jābūt vismaz 200 eiro.
Arī no statistikas datiem redzam, ka mūsu pamatsabiedrība ir pārāk nabadzīga. Arī aizbraukšana ir tam rādītājs. Mēs esam ieinteresēti, lai cilvēki tik daudz nebrauc projām. Tas ir jautājums gan par darbaspēku, gan par pircēju skaitu. Šobrīd esam iedzīti riņķī. Nevaram vairāk samaksāt tāpēc, ka pirktspēja ir zema, un pirktspēja savukārt ir zema tāpēc, ka cilvēkiem ir zemas algas. Manuprāt, šeit ir vajadzīga aritmētiski finansiāla operācija, nodrošinot to, ka pie lielākas algas nodokļu slogs ir tāds pats, kāds tas bija pie iepriekšējās algas. Valsts ieguvums – legalizē noteiktu naudas plūsmu un šīs plūsmas atdeve budžetā nonāk caur citiem nodokļiem, kuri nav saistīti ar atalgojuma izmaksu. Caur PVN, caur nekustamā īpašuma nodokli,… Tātad – mūs interesē, lai būtu mazāki nodokļi darbaspēkam. Otrs – lai tiktu atbalstīti mazie uzņēmumi un netiktu lobēti lielie.
– Vai vajag samazināt PVN pārtikai?
– Samazināts PVN pārtikai ir labs ar to, ka atdzīvina ēdināšanas nozari un daļēji legalizē to. Pašā tirdzniecībā? Ja es būtu pārtikas tirgotājs, tad es teiktu, ka vajag. Jo cilvēki vairāk tērēs pie manis. Bet, ja es neesmu pārtikas tirgotājs, tad teikšu, ka vajag samazināt kaut kam citam. Tāpēc tā ir vairāk politiska diskusija. Mums gan ir viena prasība: nevajag ieviest jaunu PVN likmi. Ir trīs likmes, un tām ir jāpaliek. Ja kādu produktu pārceļ uz citu likmi, tad pārceļ. Nevis ievieš ceturto likmi.
Tad, kad izvērtās diskusija – vai samazināt PVN vai samazināt PVN pārtikai, mēs bijām strikti par to, ka neaiztikt visu PVN, bet paņemt tikai PVN pārtikai. Jo tas: a) – neprasa mainīt likmi; b) – tautsaimniecībai izmaksas ir astoņas reizes lētākas. Toreiz mēs bijām kategoriski par. Bet tagad Finanšu ministrija paziņoja – ja samazināt PVN pārtikai, zaudējumi budžetā būs 200 miljoni. Tā nav patiesība. Jo dārzeņu un augļu apgrozījums nesasniedz šo summu, kuru viņi minēja kā PVN zudumu. Protams, ja pārtikā ieskaita alkoholu…. Bet tā tad ir demagoģija. Un – neviens nav teicis, ka PVN jāsamazina visai pārtikai. Mēs jau 2008. gadā teicām, ka ir jāzina, kurām pārtikas grupām PVN samazināt. Mums bija, manā uztverē, loģisks priekšlikums: ir Uztura padome, kura pasaka, kas ir veselīgs uzturs, un Zemkopības ministrijas Pārtikas padome pasaka, kas ir nacionālās intereses. Tad no šiem diviem sortimenta sarakstiem plus deputātu idejām tiek veidots priekšlikums par to, kādām precēm samazināt PVN. Bet tad bija uzstādījums: vajag noziņot Eiropas Komisijai, nospiest inflāciju… Un tā tika pieņemts dārgākais variants.
– Ja runājam par ēdamo, vai Latvijā joprojām ir dārgākā pārtika Baltijā?
– Domāju, ka nav. Lietuvā varētu būt lētāk, jo viņiem vieglāk ievest poļu pārtiku. Līdz ar to Lietuvā ir objektīvs pamatojums, kāpēc viņiem lētāk nekā pie mums. Par Igauniju man grūti teikt. Bet – konkurence visur ir līdzīga. Nav tā, ka pie mums ir kaut kādi tīkli, kas uztur tirgū augstu cenu. Protams, ir noteikti segmenti, kur notiek regulācija. Nesaukšu vārdā, bet ir viens produkts, kurš visos veikalos ir vienā cenā. Nevaru apgalvot, ka viņi ir vienojušies, bet pārdomas tas izraisa. Pārdomas par to, ka ir ražotājs, kurš diktē produktam, ko viņš piegādā Latvijas tirgum, pārdošanas cenu.
– Kas no eiro ir nepārprotami vinnējis? Ražotāji? Tirgotāji? Patērētāji?
– No eiro vinnēja tie, kas strādāja ar eiro tirgu. Jo viņiem kļuva zemākas izmaksas. Protams, ieguvēji bija arī tie, kas importēja produktus no Eiropas. No eirozonas. Tika zaudēta vietējā tirgus aizsardzība. Jo zuda barjera, ko noteica naudas apmaiņa. Un – tika zaudēta iespēja (valsts to neizmantoja) ietekmēt tautsaimniecību, koriģējot valūtas kursu. Teiksim, kas ir poļiem? Viņiem ir grozs, kurā ir dolārs, eiro un vēl kaut kas. Bet – tā kā lats bija piesiets pie eiro un Latvijas Banka neizmantoja pat koridoru, kas bija iespējams, Latvijā netika izmantots finanšu instruments tirgus aizsardzībai, ekonomikas sekmēšanai… Piemēram, vai šobrīd mums ir vajadzīga nulles likme kredītiem. Diez vai. Ir uztaisīts regulējums vienotai teritorijai, kurā nav vienotu spēles noteikumu. Bet naudas regulējuma, monetārā politika tagad ir vienāda. Labāk ir arī eksportētājiem uz eirozonu vai uz valstīm, kur pret eiro izturas nopietnāk nekā pret latu. Vietējiem ir atsevišķas cilvēciskās ērtības. Vairs nav jāmaina nauda, dodoties uz ārzemēm,… Bet apgalvot, ka cilvēkiem ir ieguvums par naudas maiņas izdevumu zudumu, ir pilnīgs blefs. To bankas pārlika uz citiem pakalpojumiem, paceļot to cenas.
– Jums ir liela pieredze, vērtējot savu nozari un tās saskari ar citiem – ražotājiem, patērētājiem. Pieļauju, ka man nav taisnība, bet – kāpēc tirgotājiem un ražotājiem rūp tikai tie katrs pats par sevi, nevis valsts tautsaimnieciskais efekts (sinerģija)?
– Problēma ir tā, ka valstī nav politikas, kas attīstītu ražošanu. Jo visus šos gadus pie varas bijuši cilvēki, kas cieši saistīti ar finanšu sektoru, investīcijām un tamlīdzīgi. Viņu intereses bija un arī šobrīd ir – nodrošināt pēc iespējas labvēlīgāku vidi finanšu sektora darbībai. Līdz ar to varētu teikt – īstermiņa peļņai. Respektīvi – valdībai noteicošie nav bijuši ražojošie uzņēmēji, kuri zina, kādiem jābūt spēles noteikumiem, lai ražošana veiksmīgi attīstītos. Tā, manuprāt, ir pamatproblēma.
Otrs. Lielas daļas lēmumu pieņemšanu motivējusi naudas izzagšana. Tie pieņemti nevis tāpēc, lai būtu labāk un ērtāk, bet tāpēc, ka būs naudas tēriņš, no kura varēs nogriezt kādu lielāku daļu. Līdz ar to projekti netiek skatīti no ilgtermiņa efektivitātes viedokļa, bet – cik no tā varēs palikt pāri. Pēdējais piemērs – VID ēka. Ne jau VID vainīgs, bet, manā izpratnē, tas ir kauna traips, kurš atgādinās, ka valsts izzagšana turpinās.