Tuvojoties nākamā gada Saeimas vēlēšanām, ir sākusies taustīšanās pēc jauniem resursiem. Par vienu no pievilcīgākajiem tiek uzskatīts reģionu potenciāls, uz kuru rindā stāvot gan Vienotība, gan ekspremjers Einars Repše un bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba.
Tomēr spēcīgas reģionālās komandas izveidi lielā mērā kavē pašvaldību līderu dilemma – ērta dzīve «savās karaļvalstīs» vai kārdinājums pacīkstēties lielajā politikā.
Liepājas mērs Uldis Sesks, Daugavpils mērs Jānis Lāčplēsis, Valmieras mērs Inesis Boķis, Jēkabpils mērs Leonīds Salcevičs, Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Māris Kučinskis – reģionālās figūras, kas gadiem un gadu desmitiem bauda nedalītas novadu vēlētāju simpātijas. Šis apstāklis minētos politiķus padara īpaši iekārojamus, lai veidotu jaunu partiju vai lāpītu veco partiju reitingu caurumus.
Sudrabas plāni nevienam nav skaidri
I. Boķis sarunā ar Neatkarīgo neslēpj, ka viņš vairākkārt ir ticies gan ar Ingunu Sudrabu, gan Einara Repšes topošā spēka pārstāvjiem. «Nevaru noliegt, ka šādas sarunas notiek. Dažādos sastāvos esam pārrunājuši norises valstī, taču nekādi lēmumi nav pieņemti,» skaidro I. Boķis. Viņš arī piebilda, ka I. Sudrabas pozīcija joprojām nav līdz galam skaidra, tādēļ runāt par konkrētām sadarbības formām nevar.
Šo viedokli Neatkarīgajai apliecināja arī M. Kučinskis. «Šobrīd visi skatās uz visiem. Pietika mums tikties ar Ingunu Sudrabu, kad no visiem stūriem sāka šaut,» ironizē politiķis. «Pēkšņi esam kļuvuši visiem interesanti, runājam ar Vienotību, Zaļo un zemnieku savienību, Einaru Repši. Visi cits citā klausās, bet konkrētus soļus nesper. Neesam pārliecināti, vai Inguna Sudraba vispār kaut ko grib. Viņa neatsaka nevienam, kurš vēlas tikties, taču ar Ingunas Sudrabas vārdu ir tik daudz reižu spekulēts, ka dažādām atstāstījuma formām vairs neticam,» akcentē M. Kučinskis.
To, vai tā būs politika, Saeima, Eiroparlaments vai privāts uzņēmums, nezina arī pati I. Sudraba. «Es nekaļu tālejošus plānus. Daudzus no šiem cilvēkiem redzu pirmo reizi mūžā, tādēļ tā var būt viena, divas vai pat trīs tikšanās, kurām neseko nekādi solījumi. Es dzīvoju pati savu dzīvi, lai gan zinu, ka ir cilvēki, kuri cenšas konstruēt manu dzīvi un stāstīt kaut kādus stāstus,» pauda I. Sudraba.
Vispiemērotākais brīdis
Neatkarīgi no tā, kādi būs I. Sudrabas plāni, Saeimas partijas ar milzīgu greizsirdību vēro, vai reģionu līderi nobriedīs startam nacionālā mērogā.
I. Boķis akcentē: «Esmu viens no retajiem, kurš būtu gatavs piedalīties Saeimas vēlēšanās, lai lauku cilvēkus un uzņēmējus pārstāvētu parlamentā. Saeimas vēlēšanas ir smags un nepatīkams process, kas prasa milzīgus resursus. Domāju, ka vairākums spēcīgo pašvaldību vadītāju tomēr izvēlēsies ērtu dzīvi savā dzimtajā pilsētā.» Arī politologs Filips Rajevskis sarunā ar Neatkarīgo atzina, ka viena no galvenajām reģionu problēmām, kas jau daudzus gadus neļauj pašvaldību līderiem nonākt valsts mēroga politikā, ir «ērtā, sakārtotā saimniekošana savās mazajās karaļvalstīs. Reti kurš ir gatavs to mainīt pret ierindas deputāta krēslu parlamentā.»
Tikmēr M. Kučinskis papildina: «Šobrīd ir izveidojušies visi priekšnoteikumi, lai notiktu reģionu starts nacionālā līmenī. Smagā krīze, apsīkstošie Eiropas projekti un daudzi citi apstākļi nosaka, ka pašvaldības vairs negrib būt tik tālu no lielās politikas. Protams, visvieglākais – kā vienmēr – aprobežoties ar katras reģionālās partijas individuāli parakstītu sadarbības līgumu ar lielajiem spēlētājiem. Tomēr par šā brīža situāciju var teikt – ja ne tagad, tad nekad.»
Trūkst vienotības
Tikmēr politiskie procesi liecina, ka reģioniem joprojām trūkst ideoloģiskās vienotības un varbūtība, ka tie saņemsies kopīgam startam Saeimas vēlēšanās, ir maza. Kā piemēru gan F. Rajevskis, gan M. Kučinskis min augusta beigās tapušo Reģionu aliansi, kuras pieteikums Saeimas vēlēšanām radīja jūtamu nervozitāti lielo partiju rindās. Taču tikai dažus mēnešus pēc skaļā pieteikuma alianses ideja ir izčākstējusi, un maz ticams, ka tā spēs atgūties.