Šoruden politiskajā vidē sākās diskusijas par to, vai vajag Satversmei rakstīt preambulu un kādas vērtības tajā rakstāmas.
Šīs idejas ģenerators ir jurists, Valsts prezidenta konstitucionālās komisijas vadītājs Egils Levits. Savukārt viens no asākajiem Levita ideju pretiniekiem diskusijās ir Saeimas deputāts Andrejs Elksniņš (Saskaņas centrs). Kādi ir Elksniņa galvenie pretargumenti Levitam – par to šī Neatkarīgās intervija ar viņu.
– Vajag preambulu vai nevajag?
– Preambula Satversmei jau ir. Tajā ietvertas vērtības, kas bija deklarētas Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā: «Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu Satversmi.» Taču dažs labs vienā jaukā dienā pasludina, ka preambula nav preambula, ka tas, kas tur ierakstīts, nekas nav, un nācis ar ideju, ka tagad jāraksta kaut kas jauns.
Konstitucionālo tiesību eksperti visā Eiropā strīdas par konstitūciju preambulu juridiski saistošo raksturu. Vieni uzskata, ka preambulai ir tikai deklaratīvs raksturs, otri uzskata, ka tai ir juridiski saistošs raksturs. Piemēram, Francijas konstitūcijā, lai preambulai piešķirtu juridisku spēku, tajā tika iekļauts konstitūcijas pirmais pants. Savukārt Lietuvas valsts konstitucionālā tiesa pat ikdienā, rakstot spriedumus, pielieto savas valsts konstitūcijas preambulu – viņiem tā ir plaša, lai pamatotu pieņemtos nolēmumus.
Nav pasaulē vienota viennozīmīga viedokļa par preambulām. Mums ir preambula, kas tika pieņemta 1922. gadā, pie tās strādāja Satversmes tēvi. Uzskatu, ka tagad pēc 90 gadiem nav nekāda pamata kaut ko grozīt ar atpakaļejošu datumu. Tas nav prāta darbs.
– Levits tomēr saka, ka daudzām citām valstīm ir izvērsta preambula. Kas tur slikts, ja tiks radīts jauns teksts?
– Protams, ka var būt diskusija par to, kādas ir vērtības, kādai jābūt šo vērtību ietekmei uz valsts dzīvi, taču tie salīdzināšanas modeļi, ko Levits liek priekšā, neiztur nekādu kritiku. Jo gan Igaunijā, gan Lietuvā ir pieņemtas jaunas konstitūcijas. Ja mēs pieņemtu jaunu Satversmi, tad tajā varētu būtu daudz plašāka preambula un, iespējams, tiktu ietverta arī kāda no Levita kunga piedāvātajām idejām.
Taču mums nav pieņemta jauna Satversme! Dažādas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus ceļus – var būt ļoti lakoniskas preambulas, ir arī paplašinātas preambulas – tā ir bijusi katras valsts iekšējā lieta. Valstīm ar īsām un lakoniskām preambulām ir iespēja atstāt valsts konstitucionālās tiesas ziņā tās vērtības, ar kurām tā pamato savus spriedumus. Pats Levits atzīst, ka ir vispārējie tiesību principi, kas nav iekļauti pamatlikumā, taču tas, ka to tur nav, nenozīmē, ka tie Latvijā nepastāv un ar tiem nerēķinās. Ir pašsaprotamas lietas, vērtības, arī Satversmes kodols, kas zinātniskās diskusijās ir izkristalizējies.
– Preambula esot vajadzīga, lai Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji labāk izprastu tās vērtības, uz kurām balstās valsts, lai būtu skaidrāks, kas un kāpēc šo valsti izveidojis.
– Levita kungs sauc savu projektu par tiesībfilozofisku, zinātnisku izstrādni, bet neizmanto nevienu zinātnisku avotu, lai to pamatotu, uzdodot savas domas par absolūto patiesību, lai viņa viedokli visi pieņemtu tādu, kāds tas ir. Vienlaikus pats vairākās vietās norāda, ka viņam tā šķiet, ka tā vajadzētu būt. Vēl viņš norāda, ka latviešu sabiedrības apziņa esot vissliktākajā vietā ES valstu vidū, ka latvieši ir nedroši, mankurtizēti, trijās paaudzēs atrauti no vērtībām un vēl daudz kas cits. Man tas nav pieņemams. Nedrīkst izteikties par vērtībām, noniecinot pašus latviešus.
Levits norāda to, ka Vladimira Lindermana izprovocētais referendums par latviešu valodu aizsāka diskusiju par valsts pašizpratni. Taču referenduma rezultāts pierādīja tieši pretējo – ka latvieši sargā latviešu valodu un tā ir un paliek vienīgā mūsu valsts valoda.
– Jūs esat minējis, ka Levita preambulas idejas esot līdzīgas Sarmītes Ēlertes (Vienotība) integrācijas koncepcijām. Kas tām kopīgs?
– Levita preambula ir Ēlertes integrācijas koncepcijas turpinājums. Jautājums ir par autorību – vai Levits rakstīja Ēlertes koncepciju vai arī Ēlerte Levita preambulu?
– Kas slikts Ēlertes koncepcijā?
– Ēlerte ir piedāvājusi formulu, kurā valstsnācijai piederīgie būtu hierarhiski pārāki par citiem valstī dzīvojošajiem. To nodēvēja par kultūrvēsturisku realitāti. Levits piedāvā preambulā rakstīt to pašu.
Bet Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā bija norādīts, ka Latvija ir dibināta uz demokrātiskiem pamatiem, ir patstāvīga un neatkarīga, bet nebija tur rakstīts par valstsnāciju, kas pārāka par citām.
Tolaik bija vairākas problēmas, kāpēc latviešu valoda netika ierakstīta negrozāmajos pantos – bija diskusijas, piemēram, par Latgales autonomiju, problēmas ar pamatiedzīvotāju līvu valodu, kurā jau tolaik runāja ļoti maz cilvēku. Bet tagad latviešus mēģina ierakstīt Satversmē kā hierarhiski pārākus par visiem citiem... 1918. gadā Latvija tika dibināta ar ideju latviešu tautai pārtapt par rīcībspējīgu nāciju, un par nāciju mēs kļuvām kopīgi ar citām dažādām tautām, kas Latvijas teritorijā dzīvoja.
Kādēļ tas nepieciešams tagad? Vai autors vēlas aktualizēt jautājumu par Latgales autonomiju un latgaļu lomu valsts dibināšanā un tās pastāvēšanā? Un ko 1918. gadā par Levita preambulu teiktu kurši?
Šobrīd piedāvātā preambulas redakcija šķeļ sabiedrību un apdraud Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Tā rosina atteikties no pastāvošās valsts iekārtas, pārejot uz etniskas demokrātijas valsti.
– Bet kur Levita un Ēlertes idejās ir augstākums un zemākums un dalīšana zemākos un augstākos?
– Levita priekšlikumos ir mērķis norādīt uz valstsnācijas lomu un nozīmi. Jautājums: cik lielā mērā mēs politiski mēģinām izvirpināt kaut ko no šīs tēzes? Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, piemēram, Levita idejas prezentācijas laikā Saeimā jau ir sacījis, ka preambulā ietvertās vērtības beidzot būšot tas rīks, ar kuru varēs vērtēt, cik cilvēks ir vai nav lojāls valstij. Tātad viņš un attiecīgās iestādes preambulu gribēs izmantot, lai attiecībā uz kādu konkrētu cilvēku pieņemtu lēmumu.
– Levits ir uzrunājis latviskās partijas, meklējot atbalstu savām preambulas idejām. Kā Saskaņas centrs to uztver?
– Mēs, protams, varētu diskutēt par iespējamajām preambulas redakcijām, taču vispirms Saskaņas centrs vēlētos dzirdēt Latvijas pilsoņu viedokli par to, vai Satversmes preambula un tādā veidā, pēc būtības, arī pati Satversme būtu jāpārraksta? Un ja tauta, nevis viens cilvēks, teiktu, ka ir, tad mēs varētu turpinātu spriest par to, kādas vērtības būtu šajā preambulā rakstāmas.
Mums nav bail no cilvēkiem, kas ir ievēlējuši mūs parlamentā, un esam pārliecināti, ka lēmumu par to, vai mainīt Satversmi, nevar pieņemt šaurā lokā kādā krogā vai viesnīcā. Ir jau bijuši gadījumi, kad, dažiem cilvēkiem sanākot ne pārāk piemērotās vietās, kaut vai zooloģiskajā dārzā, tiek pieņemti lēmumi ar ne visai sakarīgām sekām.
Levita kungs var diskutēt, ar ko vien vēlas, mēs nepārdzīvosim. Jāatceras, ka viņa iniciatīva ir tikai un vienīgi viena cilvēka izdomājums.
Esmu saņēmis vēstuli no Valsts prezidenta Bērziņa kunga kancelejas, kurā nepārprotami teikts, ka Satversmes projekta preambulas projektu nav izstrādājusi Konstitucionālo tiesību komisija, tā ir individuāla Levita kunga iniciatīva un redzējums. Prezidenta kancelejas pārstāvji jau atzinuši, ka projekts ir jāapspriež, iesaistot pēc iespējas plašākas sabiedrības grupas, bet 12. Saeimas vēlēšanu tuvums liek šo jautājums apsvērt vēl rūpīgāk.
Saskaņas centrs iestājas kategoriski pret šādu privātu iniciatīvu legalizēšanu ar valdošās koalīcijas rokām. Lēmums par to, vai vajadzīga jauna preambula, ir jāpieņem tautai – tikai šādā darbā un diskusijās mēs esam gatavi iesaistīties.