Kamēr vislielākā daļa bērnības atmiņu izzūd vai rādās tik kā miglā, dažas atmiņas ir tik gaišas, tik dzīvas un tuvas, ka tās mūs pārsteidz ar savu nepārspējamo reālumu. To skaitā arī atmiņas par pirmo mīlestību, kas parasti saistās ar skolas laiku. Mūsdienu mīlestība mēdz būt pārāk banāla un ierasta, tāpēc dažreiz ir pozitīvāk palasīt par kādu senu mīlas stāstu, nevis par vampīru vēlmi izsūkt mīļotajai asinis, nākotnes fantāzijām par Amerikas likteni vai noskatīties specefektiem pārbagātu filmu par cilvēces bojāeju.
Skolas bibliotēka ir vieta, kuru skolēni apmeklē tikai vajadzības spiesti. Tikai retais tiešām novērtē to, ko var gūt, apmeklējot šo telpu daudz biežāk nekā reizi mēnesī. Protams, ir izņēmumi- cilvēki, kuri bibliotēkas sienas izmanto par aizsargu pret ikdienas negācijām, iespēju izvairīties no nepatīkamas saskriešanās ar ne pārāk draudzīgiem skolasbiedriem. Kristers tāds bija. Puisis bija jaunatnācējs mūsu skolā, nespēja tā īsti sadraudzēties ar apkārtējiem, jo viņu intereses strauji atšķīrās, ne velti, Kristera aizsargs bija rindās saliktie bibliotēkas grāmatu plaukti, kuri pavēra iespējas iegūt daudz plašākas zināšanas un skatu uz dzīves veiksmēm un neveiksmēm. Kamēr klasesbiedri sajūsminājās par to, ka tuvojās kārtējais piektdienas vakars, kad būs iespēja iztrakoties kopā ar draugiem, Kristers bija noskatījis kārtējo grāmatu, kura viņu bija uzrunājusi šajā nedēļā- pārsvarā tie bija kriminālromāni, autobiogrāfijas vai vēstures grāmatas. Kā es to zinu? Arī es bieži apmeklēju savas skolas bibliotēku, bet ne jau tāpēc, ka esmu vientuļa, bet gan tāpēc, ka atkal un atkal gribēju verot šo puisi- kaut kas man viņā patika. Varbūt nopietnais skats uz dzīvi, varbūt vēlme noslēgties, dziļais acu skatiens, kuru pastiprināja tumši brūnā acu krāsa, bet varbūt tā bija vēlme atrast sev dvēseļu radinieku.
Pieļauju, ka nevēlēšanās izraisīt asas diskusijas ar citiem skolēniem, bija pamats tam, ka es ilgi kautrējos uzrunāt šo puisi. Mazliet muļķīgi, jo mūsu acu skatieni bija sastapušies jau vairākas reizes, bet tik un tā mani vairāk uztrauca tas, ko par mani nodomās citi skolasbiedri. Bet es saņēmos. Mana uzruna gan sanāca mazliet neveikla, jo tad, kad biju sagaidījusi mirkli, kad bibliotēkā atrodamies tikai trijatā(bibliotekāre mēdza uzturēties arī savā, blakus esošajā, kabinetā, bet pārsvarā gan pagodināja mūs ar atrašanos galvenajā telpā), es saminstinājos. Uzrunājot puisi, es sāku izprast to, ka cilvēkam, kurš nav pieradis pie apkārtējo neviltotas vēlmes uzturēt pozitīvi noskaņotu sarunu, ir grūti atbildēt pat uz vienkāršākajiem jautājumiem.
- Vai ir kāda grāmata, kuru tu man gribētu ieteikt? Sen neesmu atradusi kādu sev piemērotu grāmatu.
Kristers klusēja. Es mazliet novērsos, nosarkusi skatījos uz grāmatu plauktu un ar acīm pārlaidu skatienu par noputējušām grāmatām. Noskanēja zvans. Otrais. Tas nozīmēja, ka bija jādodas uz stundu. Es gāju uz durvju pusi, bet puisis mani apsteidza un atvēra durvis. Es pateicos par jauko žestu un aizsteidzos uz stundu. Tagad tā bija mūsu tradīcija. Starpbrīžos mēs nozudām bibliotēkas sienās, lai vērotu viens otru, runātu par mums tuvām lietām un apmainītos ar anotācijām par grāmatām. Mums patika runāt gan par ikdienišķiem sīkumiem, gan par dvēseliskām lietām.
Nevienu brīdi, es neizjutu simpātijas pret Kristeru kā pret vīrieti, kurš varētu kļūt, kas vairāk nekā patīkams sarunu biedrs. Tā bija mana mīlestība pret bibliotēkas sienu doto brīnumu- iespēja iepazīt to, kas citiem ir liegts- gan skolēnu neizprasto puisi, gan bibliotekāres neparasto personību, gan jaunākos sasniegumus literatūrā. Kristers aizgāja uz citu skolu. Vēlme justies brīvāk savā skolā uzvarēja. Manuprāt, katram vajadzētu izprast, ko var sniegt bibliotēkas sienas, to dažbrīd neizprotamā noslēpumainība!