Intervijā Neatkarīgajai izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile raksturo savas prioritātes ministres amatā, skolotāju atalgojuma jauno modeli un augstskolu finansējuma pīlārus.
– Nekādi nevaru saprast, kā var apcerēt 80 vidusskolu iespējamu slēgšanu bez jelkāda konteksta (kompensācijas, garantijas, resocializācija, sociālekonomiskās sekas…). Turklāt – to tieši saista ar skolotāju atalgojuma jauno modeli. Izskatās, ka skolu slēgšana kļuvusi par sportu. Cik tad skolu neatkarīgajā Latvijā jau esam slēguši?
– Te ir statistika par skolēnu un skolotāju skaita izmaiņām (attiecīgi skolēnu 1990./91. – 340 424, 2014./15. – 199 119 – par 42% mazāk; skolotāju 1998./99. – 29 838, 2014./15. – 22 323 – par 25% mazāk – V.A.). Un te ir dati par skolām (1990./91. – 918, 2014./15. – 796 – par 13% mazāk – V.A.).
– Un tagad vienā rāvienā būs gals vēl gandrīz 13%?
– Saistībā ar 80 vidusskolu likvidāciju publiskajā telpā ir savīta interesanta kombinācija no dažādiem faktiem. Taču tās ir divas atsevišķas tēmas, kuras ir un nav saistītas. Viens, nosauksim to par projektu – skolotāju atalgojuma principu maiņa. Otrs – vidusskolas lielums. Abi projekti ir gan saistīti ar tiem trim vārdiem, ko es visu laiku atkārtoju kā savas darbības principus: kvalitāte, pieejamība un izmaksu efektivitāte.
Paskaidrošu pieeju. Par skolām: pirmā–sestā klase – joprojām tuvu mājām, vidusskola – tālāk un specializējusies.
– Tomēr ar vienu no saviem principiem – ar pieejamību – jūs te, manuprāt, nonākat pretrunā. Skaidrs, ka skolu likvidācija, vadoties no fiskālā izdevīguma pozīcijām, attālinās skolu un bērnu no viņa vecākiem, no dzīves vides.
– Es mēdzu atkārtot, ka dzīve būtu vienkārša, ja mēs uz visu raudzītos tikai no katra individuālo principu viedokļa. Tikai pieejamības vai tikai izmaksu efektivitātes aspektā. Šis ir mēģinājums samērot iespējas, realitāti ar vēlamo. Nosakot šos 10. klases atvēršanas limitus, mēs jebkurā gadījumā raugāmies arī kartē un skatāmies, ko šīs izmaiņas varētu nozīmēt reālajā dzīvē. Paskatījušies kartē, mēs redzam, ka bieži vien mazas vidusskolas atrodas ļoti tuvu. Jautājums – kāpēc šīs mazās vidusskolas nav iespējams apvienot vienā lielā? Ieguvēji būtu visi. Es nekad neesmu vārdu «pieejamība» minējusi atrauti no pārējiem principiem. Desmitās klases limita noteikšana bija saistīta arī ar izmaksu iespējām. Ja minam Igauniju, tad tur vidusskola tiek atvērta no 28 bērniem.
– Kamēr neredzu pilnīgu pasākuma kontekstu, man tas liecina, ka Latvijā nav integrējošas politikas. Katra nozare kopj savus principus savā aplokā, neredzot tālāk par aploka malu.
– Piekrītu, ka nav pietiekamas sasaistes. Bet nevaru piekrist, ka tās nav vispār. Arī starpministriju darba grupas sanāksmē izskanēja, ka ne izglītības tīkls ir primārs. Primārais ir – vai cilvēkiem tur būs darba vietas un vai tie tur vispār ir. Un tad mums, rēķinoties ar šo situāciju, jānodrošina kvalitatīva izglītība. Nav diezgan, ja mums ir skola, bet nav absolūti nekādu ideju par tālāku infrastruktūras un darba vietu attīstību. Turklāt – ministrija no savas puses nekad nav izteikusies par 80 skolu slēgšanu. Šo ziņu palaida tas, kurš rakstīja attiecīgo rakstu. Ministrija teica, ka ir apmēram 80 skolas, kuru desmitajās klasēs šogad ir mazāk nekā 10 bērni. Tas nenozīmē, ka visas šīs skolas ir jāslēdz.
– Kā var slēgt kaut piecas, ja skolēnam un skolotājam nav skaidrības, ka viņu dzīves kvalitāte un izredzes no tā nepasliktināsies?
– Bērnu skaits samazinās. Varam uzturēt ilūziju par to, ka mums ir vidusskola. Bet, ja mums vidusskolās jau šobrīd nav desmitās klases, ja ir vienpadsmitā ar pieciem un divpadsmitā ar diviem bērniem, tad man ir jautājums – vai šie bērni saņem kvalitatīvu izglītību? Jo – kas mums vajadzīgs vidusskolā? Mums vajadzīgs specializējies un kvalificēts fizikas skolotājs, mums vajadzīgs specializējies ķīmijas skolotājs, laba materiāli tehniskā bāze ar piemērotām laboratorijām. Jautājums – vai mēs to varam nodrošināt desmit bērnu vidusskolai? Es šo jautājumu labprāt uzdotu arī jums.
– Ir pagājuši jau 25 gadi. Vismaz viens pilns visu līmeņu izglītības cikls neatkarībā. Ja arvien nav redzama nepārprotami pozitīva izglītības kvalitātes vai tautas veselības dinamika, varai nav attaisnojuma.
– Piekrītu, ka ilgtspēja no valdības uz valdību nav garantēta. Tad, kad mēs runājam konceptuāli, vārds «izglītība» vienmēr tiek minēts kā tautsaimniecības un tautas attīstības galvenais virzītājspēks. Bet, kad runājam budžeta un konkrētu lēmumu pieņemšanas kategorijās, tad bieži vien lokālas intereses prevalē pār ilgtermiņa attīstības politiku.
– Līdzīgi savās intervijās izpaudušies vai visi iepriekšējie ministri. Bet, ja jūs to apzināties, tad kāpēc vai katrs ministrs veicis savrupas un pat pretēji tendētas reformas? Koķe savas, Ķīlis savas… Jums arī – savas?
– Es šeit esmu deviņus mēnešus un nevarēšu komentēt to, kas noticis ministrijā pirms tam. Un – ir aplam brīnīties, kā ierēdņi var pārdzīvot tik daudzas ministru maiņas, ja nav pēctecības starp darbībām. No savas puses esmu teikusi, ka, pirmkārt, iedziļināšos tajā, kas ir iesākts. Un mans plāns ir – turpināt labi iesāktos darbus bez nevajadzīgām revolūcijām.
Man ir plusi un mīnusi no tā, ka neesmu bijusi politikā. Varu tik vien teikt – veids, kā esmu centusies un cenšos šobrīd strādāt, ir: nezināmā laika periodā, kas man atvēlēts šajā amatā, koncentrēties uz darbiem, kas man šķiet svarīgi, un nenodarboties ar priekšgājēju vainošanu. Priekš manis primāra ir atbilde uz jautājumu – kāpēc mēs kaut ko darām, ko vēlamies sasniegt? Nākamais ir realizācijas mehānisms. Bet tie ne vienmēr iet roku rokā.
Bet, ja es saku, ka šobrīd koncentrējos uz konkrētiem darbiem, to, ko var izdarīt, tad domāju, ka profesionālajā izglītībā esam uz ļoti pareiza ceļa (sasaiste ar darba devējiem, sasaiste ar vietējās sabiedrības vajadzībām un darba tirgus attīstību). Saistībā ar vispārējo izglītību jāmin kompetencēs balstītais mācību saturs, kura izstrāde šobrīd ir uzsākta. Tas ir darbs, kuram jābūt gatavam 2018. gadā. Ideja ir ļoti precīza – caur dažādiem mācību priekšmetiem (to skaitu definēt arī būs ārkārtīgi sarežģīti) iedot bērniem dzīvē nepieciešamās kompetences. Ar kompetenci saprotot kombināciju gan no prasmēm, gan zināšanām, gan arī no vērtībām vai attieksmēm.
Bet viens no jautājumiem, ko man uzdeva brīdī, kad es piekritu kļūt par ministri, bija: kāpēc jūs domājat, ka jums tas izdosies? Ir tik daudzas lietas, kuras neskaitāmi ministri mēģinājuši īstenot, bet – kā nesanāk, tā nesanāk. Mana atbilde tajā brīdī bija: dzīve ir interesanta tieši ar to, ka vienā brīdī, pareizā laikā ar pareiziem cilvēkiem un balstoties kaut kādā notikumu kopsakarībā, varbūt tomēr izdodas kādas konkrētas lietas paveikt. Taču – arī pati sev es esmu uzdevusi līdzīgus jautājumus: kāpēc ir tā, ka plaši runājam, bet uz priekšu netiekam? Jau pirms daudziem gadiem. Tāpēc kādu laiku pavadīju biznesa vidē. Likās, ka tas man palīdzēs labāk saprast, kā darbojas vide ārpus izglītības. Savā ziņā tā man šķiet arī skolotāju sagatavošanas problēma: skolotājs, beidzis skolu, pamācās pedagoģiskajā augstskolā, kļūst par skolotāju un… gatavo cilvēkus dzīvei, kas ir ārpus skolas. Nav pietiekamas saiknes. Tāpēc viena no manām prioritātēm ir tieši skolotāju sagatavošana un jaunu skolotāju piesaiste skolai. Jo skolotāji, kā zināms, noveco un skolās ienāk nepietiekams daudzums jaunu, pietiekami kvalificētu speciālistu.
Taču, atgriežoties atpakaļ izglītības vidē, manos pamatuzstādījumos nekas nav mainījies: kā mums nodrošināt katram bērnam, neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis un kas ir viņa vecāki, labu izglītību. Kā izveidot tādu izglītības sistēmu, lai plaisa starp turīgu un mazāk turīgu vecāku bērniem samazinātos. Man nav pieņemams, ka Latvijā šī plaisa palielinās. Priekš manis tas ir ļoti svarīgs uzdevums.
Tas, ko es varu un ko cenšos izdarīt, ir balstīts vārdos, ko jau minēju: kvalitāte, vienlīdzība un pieejamība. Caur šo «filtru» mēģinu raudzīties uz praktisko rīcību. Apzinoties, ka netieku visās tēmās tik dziļi, kā gribētu. Tomēr – vajag konstruktīvi strādāt un nekrist panikā vai bezcerībā pat tad, ja redzi, ka lietas nav virzījušās uz priekšu gadiem.
– Ina Druviete pirms pusotra gada (24. 03., Diena) teica, ka princips «nauda seko skolēnam» nav sasniedzis gaidāmos rezultātus un uzrāda nevēlamus blakusefektus. Vai te kaut kas ir virzījies uz priekšu?
– Princips «nauda seko skolēnam» ir saglabāts, bet ir mīkstināti principi, kuri izrādījušies neveiksmīgi. Tas arī ir iemesls, kādēļ esam izstrādājuši jaunus principus skolotāju atalgojuma aprēķināšanai. Darbs, kas tagad veikts, tiešām balstās gan iepriekšējā pieredzē, gan plašākos starptautiskos pētījumos.
– Skolotāji šo modeli pagaidām uztver visai rezervēti. Kas tad īsti viņus gaida?
– Mūsu piedāvājums: – jaunajā modelī diferencēt skolotāja atalgojumu no 760 eiro bruto (nevis 420 eiro, kā ir tagad) līdz 1000 eiro, atkarībā no skolēnu skaita klasē. Paskaidrošu. Slodze – tās ir 36 darba stundas, un atalgojums ir atšķirīgs ne tāpēc, ka skolotājs mazā klasē būtu sliktāks nekā skolotājs lielā klasē, bet tāpēc, ka – jo skolotājam klasē vairāk bērnu, jo viņam jālabo vairāk burtnīcu, vairāk jāzvana vecākiem, vairāk jākonsultē bērni… Tāpēc ir iestrādāta šī diference. Šis 36 stundu modelis vēsta, ka nav pieļaujama situācija, kad skolotājam samaksā tikai par stundu vadīšanu, kā tas ļoti daudziem skolotājiem bija iepriekšējā modelī, bet pilnīgi noteikti jābūt apmaksātiem arī saistītajiem pienākumiem, kas nav tikai stundu vadīšana. Domāts, ka no šīm 36 stundām apmēram 70% aizņems mācību stundu vadīšana, bet 30% – pārējie darbi. Atbalsts bērniem, gatavošanās stundām… Un arī iesaistīšanās skolas darba plānošanā.
– Vai taisnība juristu seminārā Bīriņos Ivara Ījaba pieminētajam vācietim, kurš teicis: jums ir labi motivēti studenti, labi motivēti pasniedzēji, bet nekam nederīga mācīšanas un mācīšanās kultūra?
– Jebkas, ko mēģinām vispārināt, nebūs patiesība. Mēs redzam daudz lielisku skolēnu un studentu, lielisku skolotāju un pasniedzēju, kuru mācību metodes arī ir lieliskas. To atzinušas arī pašas augstskolas un skolas. Tomēr – lielā daļā klašu un skolu mācību metodes nav tās efektīvākās.
– Ir noteikti trīs augstākās izglītības finansēšanas pīlāri (apmācības bāze; sasniegumi – rezultāts; inovācijas). Kāpēc četri no otrā pīlāra pieciem indikatoriem ir finanšu indikatori (ES projekti; naudas piesaiste no vietām; naudas piesaiste no pašvaldībām; mākslinieciskie projekti)?
– Saistībā ar augstāko izglītību (ne tikai Latvijā) ir saņemts daudz pārmetumu no darba devējiem par to, ka izglītības sasaiste ar praksi ir vāja. Latvija kā inovatīva valsts tiek vērtēta dažādi. Latvijai pārmesta nepietiekama zinātnes sasaiste ar tautsaimniecību, kas tālāk transformētos praktiski pielietojamās inovācijās. To atzinušas arī pašas augstskolas. Te noteikti jāpiemin vēl tas, ka arī no darba devēju puses ieguldījums zinātnē un pētniecībā nav pietiekams. Līdz ar to caur šo otro pīlāru tiek mēģināts veicināt augstskolu sadarbību ar tautsaimniecību, augstskolu iesaisti pētniecībā, zinātniskās kapacitātes audzēšanu. Tieši caur šo otro pīlāru mēs liekam uzsvaru uz ilgtspēju.
– Man gan šķiet, ka valsts augstskolu pētniecībā un attīstībā pamatā būtu jāinvestē valstij. Ja augstskolas ko sarūpē klāt – lieliski. Bet te man liekas, ka uz augstskolām tiek pārkrautas VID funkcijas. Māte (valsts) nespēj audzēt nodokļu masu izglītības mērķu dēļ un tāpēc sūta bērnu (augstskolu) meklēt naudu pašvaldību un uzņēmēju kabatās. Neredzu otrā pīlāra indikatoru sasaisti ar studiju kvalitāti.
– Šis nav stāsts par naudas meklēšanu, šis ir stāsts par sadarbību un sinerģiju, kuru nepieciešamību augstākajā izglītībā, zinātnē un tautsaimniecībā neviens, man šķiet, nenoliedz. Šis ir stāsts par normālu sadarbības mehānismu. Jo mēs redzam, ka ieguldījumos zinātnē, pētniecībā un augstākajā izglītībā, gan no valsts, gan privātā sektora puses, Latvija nav spožā pozīcijā. Manuprāt, tiek piedāvāts ļoti pareizs sadarbības, zinātnes un pētniecības veicināšanas stimuls. Gan augstākajā izglītībā, gan arī tautsaimniecībā.
– Somija tostarp investē universitātēs 1,9 miljardus eiro, mēs augstākajā izglītībā – 107 miljonus eiro. Iedzīvotāju Somijā nav pat trīs reizes vairāk. Proti – tas, ko jūs sakāt, varbūt ir labs stāsts somiem, bet mums nav stabilitātes pamatsituācijā. Tāpēc paļauties, ka to stabilizēs ar labiem nodomiem bruģētas nejaušības, šķiet pārsteidzīgi.
– Jā, Somijas ieguldījums ir nesalīdzināmi lielāks par Latvijas ieguldījumu. Arī sadarbība starp augstskolām, zinātni un uzņēmumiem Somijā ir nesalīdzināmi veiksmīgāka. Protams, finansējums zinātnei Latvijā nav pietiekams ne teorētiski, ne praktiski. Tas nav pietiekams, pat ja to saistīt ar esošo normatīvo aktu izpildi. Mēs šobrīd neizpildām to, kas mums būtu jādara.
– Spriežot pēc tā, ka eksaktajās studiju programmās pat budžeta vietas joprojām mēdz palikt neaizpildītas, jauno cilvēku interese par šo jomu nav īpaši augusi. Kas jādara?
– Mana atbilde ir – intereses raisīšana jau pamatskolā un specializācija vidusskolā. Tas atkal ir jautājums par skolotāju piesaisti, par skolotāju noturēšanu skolā. Arī par gana specializētām vidusskolām, kuras spēj piedāvāt patiešām kvalitatīvu apmācību. Bet aizvadītajā mācību gadā to vidusskolu, kur fizikas eksāmenu kārtoja tikai viens skolēns, man šķiet, bija ap 60. Tas pats attiecas uz ķīmiju. Līdz ar to – ja mums nav cilvēku, kas vidusskolā kvalitatīvi mācījušies eksaktos priekšmetus, tad nav ko gaidīt interesi par šiem priekšmetiem arī augstskolās. Jāstiprina vidējais posms.
– Vai Dziesmu svētku incidents ir izsmelts?
– Incidents būs izsmelts tad, kad būs tapuši skaidri ieteikumi nākamajiem svētku rīkotājiem, un tad, kad būs pārliecība par to, ka šie ieteikumi tiks ņemti vērā gan nākamajos Dziesmu svētkos, gan citos pasākumos, kur iesaistīti skolēni. Ja runājam konkrētāk, tad IZM izveidotā komisija savu darbu ar ieteikumiem, visticamāk, pabeigs ap 20. augustu. Tad šie ieteikumi būs pieejami un tiks nodoti arī premjeres izveidotajai darba grupai. Es savu iespēju robežās raudzīšos, kur šie ieteikumi tiek individualizēti un izmantoti tālāk praktiski.
– Ko izglītības ministrs 1. septembrī varētu vēlēt pats sev?
– Droši vien to pašu, ko visiem citiem. Labu veselību, mierīgu prātu, jūtīgu sirdi. Un – viens te nav darītājs. Tāpēc arī mums visiem, komandai – mierīgu, gudru prātu un jūtīgu sirdi. Mana nostāja šajā mājā no pirmās dienas ir bijusi – ministrs un ministra birojs nav atrauts no ministrijas. Mums jāstrādā kopā. Esmu skaidrojusi un turpināšu skaidrot savu izpratni par darāmo, savu izpratni par vērtībām, lai mēs darbotos pēc iespējas saskaņoti.