Līdz autobusam bija palikusi pusstunda. Palūkojoties makā, ieraudzīju spīdīgo sudraba krāsas vienlata monētu. Biju pārsteigta, ka nebiju notriekusi visu naudu, tādēļ nolēmu ieiet veikalā, lai nopirktu ko gardu.
Snickers- par daudz riekstu;
Twix- par saldu;
Mars- negaršo.
Radās sajūta, ka neko nevēlos, varbūt man prāts ar mani spēlējās, iespējams, veikalā iegāju, tikai tādēļ, lai nopirktu, bet ko-tas nav svarīgi.
Uzkavējos pie augļu plauktiem, bet atcerējos draudzenes teikto-vai man to vajag? Tā draudzenei sacīja viņas tēvs, kad meita vēlējās pielikt gēla nagus, un viņam, protams, bija taisnība. Tad vēlme norima.
Varbūt šim latam manā dzīvē ir cita nozīme-iespējams, tas ir jātaupa vai arī tas kļūs par manu veiksmes ieroci loterijā un, es laimēšu vismaz „taukšķi”. Turpināju sapņot, līdz ieraudzīju, ka man garām traucās dusmīgs apsargs, kaut ko zem deguna murminādams. Viņa sejas izteiksme bija barga, bet šādā darbā tas laikam nepieciešams. Nespēju neievērot, ka viņa formas tērps bija elegants, bet ne ar ko neatšķīrās no citu viņa kolēģu apģērba. Stingrā kampienā apsargs veda sev līdzi nobijušos puišeli, kurš nesniedzās apsargam pat līdz vēderam. Bērna kājas negribīgi spēra soļus. Cepure jau slīdēja uz tumšajām acīm, kurās radās bailes. Viņa pelēkās, nevīžīgās drēbes un blāvi zaļie zābaki liecināja par to, viņš nāca no nelabvēlīgas ģimenes.
Sastingu, kad pamanīju, ka bargā apsarga labā roka turēja maizes kukuli, vismazāko un vislētāko. Bērns centās to nozagt, lai remdinātu savu izsalkumu. Tā nebija nedz rotaļlieta, nedz saldums, bet maizes klaips.
Kamēr apsargs veda mazo uz zagļu kambari, es fantazēju: kaut man būtu tāds superspēks, kādu tagad rāda TV reklāmās, un es spētu palīdzēt puikam, aizturētu apsargu un bērns būtu paēdis. To, ka tas būtu pārkāpums, apzinājos tikpat labi kā to, ka Zeme ir lodveida. Žēlums un skumjas pildīja telpu.
Kamēr grozīju savu monētu plaukstā, netālu no kasēm stāvēja divi tikpat netīri un izmisuši puikas, kuri žēlabaini noskatījās, kā aizved viņu pieķerto biedru. Manī radās riebums, ka vecāki nerūpējas par savām atvasēm. Es labprāt būtu maizes kukuli atdevusi šiem bērniem, atskārtu, ka varu-palūkojos uz savu spīdīgo latu, it kā atrazdama tā īsto mērķi. Paķerdama trīs maizes klaipus, gribēju norēķināties kasē, tad pamanīju, ka viņu māte zaglēnus rāja, ka bērni neko nav paguvuši nozagt. Šoks un vilšanās. Ir nu gan ģimenīte!
17:45- autobuss tūlīt aizbrauks.
Neko nenopirkdama, skrēju līdz peronam un pēdējā brīdī ielēcu autobusā, bet mans lats iekrita peļķē, kur nevarēju to vairs atrast. Šķiet, man nebija lemts to iztērēt, kaut gan mērķis bija cēls.