Es tik tikko kā saredzēju saules gaismu, bet mani jau atkal ielika maka tumšajā kabatā. Kļuva ļoti vientuļi. Gaidīju brīdi, kad kāds mani izvilks no šīs vietas, kur man bija neomulīgi, kaut arī maks ir vienmēr ir tas, kur nauda uzglabājas visbiežāk, bet man tas nekad nav paticis.
Un pēkšņi sajutu, ka kāds mani paņem un noliek tur pat uz galda. Sākās sarežģītas sarunas divu cilvēku starpā. Es sapratu ļoti maz, jo viņi runāja ātri un skaļi. Sieviete izskatījās ļoti norūpējusies, bet vīrietis, kurš sēdēja pretī man un skatījās ar acīmredzami bargu seju, šķita nervozs un satracināts. Uz sievieti viņš lūkojās nedaudz noraidoši. Man nevajadzēja iespringt, lai saklausītu, par ko viņi abi runā, jo es visu sapratu arī tāpat, skatoties uz viņu sejas izteiksmēm un pēc tā, kā viņi uzvedās. Sarunas tēma bija par naudu. Mani uzskatīja par nekam nederīgu un mazvērtīgu dzelzs gabalu. Es viņu acīs biju tik niecīgs! Tikai nesapratu kāpēc? Viņiem ir vajadzīga lielāka nauda, daudz vairāk naudas. Nevienam nepietiek ar mazumiņu, visi grib vēl un vēl. Kad es beidzot nonākšu pie cilvēka, kurš mani uzskatīs par vērtīgu?
Atrodos kases aparātā. Mani tūliņ izņems no tā, redzu, ka kāda vienaldzīga roka stiepjas pēc latiņa. Un es atkal ieripoju nākamā cilvēka makā. Bet šis tomēr ir savādāks. Tas pat smaržo pēc kaut kā salda, maiga un patīkama...Sajutu laba cilvēka auru. Kad maks nejauši nokrita, kāds to pacēla un tad atvēra. Izbēra visu naudu, kas bija iekšā, bet tur biju tikai es un viss. Vairs nekā cita nebija. Tad šī meitene mani mīļi paņēma, ielika savās mazajās rociņās un ilgi lūkojās manā virzienā. Tas bija brīnums. Pirmo reizi kāds pret mani izturējās tik labi un saudzīgi. Šī neparastā būtne bija maza meitenīte ar spīdīgām actiņām un gaišiem matiem. Viņai bija skaista princese kleita. Man tā ļoti iepatikās. Es vairs negribēju doties pie cita cilvēka. Vēlējos palikt šeit mūžīgi. Šī meitene mani patiešām novērtēja un es viņai biju liela vērtība, nevis kā visiem citiem – tikai nieks, kurš nevienam nav vajadzīgs, jo ir tikai viens. Bet vai tad tam ir nozīme? Cilvēki nemāk novērtēt galvenās vērtības, kuras maksā vismazāk, vai pat nemaksā neko. Bet mazie, jaukie bērni domā pavisam savādāk. Viņiem gandrīz vai nav problēmu, tātad nav arī bēdu. Ja tikai pieaugušie cilvēki spētu dzīvot tāpat, mēs visi būtu laimīgi.
Tagad jau vairākus mēnešus guļu meitenes krājkasītē, un esmu ļoti, pat ļoti laimīgs, ka vairs neceļoju apkārt. Jūtos mierīgs, atpūties, kā arī priecīgs par to, ka kādu iepriecināju tikai ar to vien, ka es ESMU, kā arī to, ka nozīmēju kaut ko vairāk par vienu latu. Dažkārt sevi varētu salīdzināt ar cilvēkiem, jo viņiem arī ir līdzīgi. Vienreiz dzirdēju aizrautīgu un interesantu monologu, par to, kā cilvēks jūtas vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Atklāšu to, ka vienmēr esmu izjutis līdzīgus pārdzīvojumus. Cilvēks ir sarežģīts raugoties no jebkura skata punkta. It īpaši neaprakstāma ir mīlestība un viss, kas ar to saistās. Cilvēku starpā veidojas saikne ne tikai realitātē, bet arī dvēseļu pasaulē. Tas priekš manis ir ļoti neizprotami, jo es neko tādu nejūtu, bet cilvēcei tas gan jāizprot. Laime, prieks ir tas, kas mūs visus uzjautrina un iedrošina. Bet vientulību gan es saprotu, kaut arī tagad esmu pavisam savādāks. Vairs nejūtos vientuļš un pamests, bet gan aprūpēts un kādam vajadzīgs. Tas ir vissvarīgākais jebkuram – lai kādam tu būtu vajadzīgs. Un tad arī spēsi izdzīvot šajā brīnumu pilnajā pasaulē.