Lecam pa vecam
Dejas ap sabiedrības integrācijas, valstiskuma un patriotisma tēmu birokrātiskajos gaiteņos nerimst, tāpat kā miljonu plūdināšana šajā melnajā caurumā.
Nācās vairākkārt lasīt, lai aptuveni saprastu, ko īsti iecerējusi Kultūras ministrija. Tā izstrādā «Sabiedrības integrācijas politikas institucionālo mehānismu». Nesapratāt? Tā būšot trīs līmeņu struktūra, kuras augšgalā būs «sabiedrības integrācijas politikas stratēģiskā vadība», kas gatavos integrācijas politiskās nostādnes (jau kurās) un lēmumus. Otrais līmenis - politikas koordinācijas iestādes, trešais - politikas ieviesēji ar Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) priekšgalā un vēl citām institūcijām. Protams, tik solīdai trīspakāpju struktūrai vajadzīgs arī solīds finansējums. Naudu studijā! 7,1 miljons eiro nākamgad «starpministriju sabiedrības integrācijas plāna īstenošanai».
Uzteicami, ka pa dažādām ministrijām, institūcijām izsvaidītos pasākumus mazākumtautībām, dažādām sabiedriskā labuma organizācijām, diasporai, valsts valodas apguvei, pilsoniskajai līdzdalībai un citām mērķgrupām mēģina savilkt zem viena jumta, bet jautājums, vai no neefektīvu saskaitāmo ielikšanas iekavās mainīsies rezultāts?
Rezultātu - sabiedrības sašķeltību - varējām ieraudzīt pirms pieciem ar pusi gadiem, kad referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu nobalsoja 273 000 pilsoņu. Daudz, ņemot vērā, ka balsoja tikai pilsoņi, nevis nepilsoņi, tātad, cilvēki, kuri daudzmaz prot latviešu valodu vai vismaz to teorētiski būtu jāprot. Tas parāda, ka valodas prasme nav absolūts integrācijas mērs - valodas prasme un attieksme pret to kā valsts valodu ir divas dažādas lietas. Tāpat nav liekama vienādojuma zīme starp pilsonību ieguvušo skaitu un integrāciju, patriotismu, kas svarīgi arī aktualizēto Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa priekšlikumu kontekstā par automātisku pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem. Arī pilsonības iegūšanu var vadīt vienkārši merkantili apsvērumi. To labi parādīja arī naturalizācijas tempu palielināšanās pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai (ES), kas pavēra brīvākas ceļošanas un darba iespējas.
Arī lielā emigrācija nav labs integrācijas rezultāta rādītājs. Nesekmējas arī ar politiskās nācijas veidošanu, par ko liecina etniski dalītās partijas, joprojām izteikti etniskais balsojums Saeimas un lielāko pilsētu domju vēlēšanās, niecīgais partijām piederīgo skaits. Bet bijušas taču tik daudzas iniciatīvas - integrācijas sekretariāts un ministrs, SIF un tā daudzveidīgās programmas, projekti, NVO aktivitātes, neskaitāmi pētījumi, koncepcijas, programmas, Mazākumtautību konsultatīvās padomes un sabiedrības saliedētības politikas darba grupa Valsts prezidentu paspārnē, Saeimas apakškomisijas, vadlīnijas skolēnu valstiskajai audzināšanai utt. Protams, daudzi atsevišķie projekti, pasākumi bijuši adekvāti un lietderīgi, bet atsevišķo elementu straumītes nav saplūdušas kopā vēlamajā gultnē. Izskatās, ka saliedētāju institūcijas, likumi, vadlīnijas dzīvo savu dzīvi, cilvēki - savu. Drīzāk būtiskākais saliedētības pamats ir katra paša apmierinātība ar savu dzīvi un tajā dotās iespējas - izglītoties, attīstīt talantus, hobijus, strādāt un nopelnīt cilvēka un ieguldījuma cienīgu atalgojumu. Lietas, kas veido attieksmi, iedarbojas emocionāli. Stereotipiska grupu integrēšana pēc birokrātiskām programmām vairāk vērtējama kā izplatītās līdzekļu apgūšanas slimības sindroms. Daudz dabiskāk piederības sajūta Latvijai veidojas, piemēram, fanojot par mūsu sportistiem, uzzinot par mūsu mākslinieku, mūziķu vai citu jomu speciālistu starptautiskiem sasniegumiem, ceļojot pa Latviju un izbaudot tās dabas un cilvēku radītās vērtības, iesaistoties profesionālo vai interešu grupu aktivitātēs.
Protams, sava loma ir arī likumiskajam, tiesiskajam rāmim, kura izmaiņas var pieprasīt jauni apstākļi, sabiedrības, ekonomikas, drošības, politikas, ģeopolitikas izmaiņas. Divvalodības referendums ir faktors, kas var koriģēt skatījumu uz integrāciju, patriotismu, identitāti, tāpat kā nesenā Krievijas agresija Ukrainā un tās izvērstais informatīvais karš. Kardināli jauni apstākļi bija pēc neatkarības atjaunošanas, tie mainījās, Latvijai iestājoties ES un NATO, kad arī virkne izmaiņu šajā jomā tika pieņemtas starptautiskā spiediena rezultātā, un neizslēdzu tā ietekmi uz pašreizējā Vējoņa iniciatīvām arī šoreiz, kas, protams, neskādētu arī investīcijām viņa pārvēlēšanā ar Saskaņas balsīm. Tiesa, pēc vēlēšanām daudz kas var vēl mainīties, bet nemainīgi paliks Saskaņa, ar vienu no lielākajiem vai - drīzāk - lielāko mandātu skaitu starp frakcijām. Politiski merkantilāks kairinātājs, vismaz politiķiem un arī daļai vēlētāju, ir ieilgusī Saskaņas dominante galvaspilsētā. Ejot šā merkantilisma pavadā, politiķi nespēj konsekventi procesu vadīt uz noteiktu mērķi. Diemžēl arī referenduma rezultāti bija nevis stimuls pārvērtēt līdzšinējās integrācijas politikas kļūdas un sistēmiskumu, bet gan vienkārši bērt tajos pašos caurumos vairāk naudas. Un izskatās, ka viss arī turpināsies tāpat, pa vecam.