9. Saeimas koalīciju un Aigara Kalvīša valdību 2007. gadā iegāza ne tikai nepamatotā drošības likumu steidzamība, bet pamatā «jūra līdz ceļiem sajūta». Tā 9. Saeimas un Tautas partijas vadītās koalīcijas drīzo galu, kas sākās ar drošības likumu grozījumiem, kurus apturēja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, bet beidzās ar Saeimas atlaišanu referendumā, komentēja toreizējais koalīcijas deputāts, vēlākais premjers Māris Kučinskis.
Gandrīz tieši to pašu varētu teikt par šīs koalīcijas virzītajiem grozījumiem likumā Par pašvaldībām un Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likumā. Gandrīz - jo viņiem šī sajūta ir, ka jūra ir nevis līdz ceļiem, bet līdz potītēm, un grozījumi virzīti supersteidzami, turklāt bezprecedenta veidā, ignorējot atbildīgās komisijas atbalsta trūkumu tiem un to izstumjot caur uzticamā kareivja Mārtiņa Bondara vadīto budžeta komisiju. Ar šo pašu visatļautības sajūtu tika veidots budžets, ignorējot pašu iepriekš pieņemtos likumus; ar vieglu rokas kustību seškāršots partiju finansējums, attiecinot to uz sevi; likumā iestrādāta un, protams, steidzami izpildīta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadības uzpirkšanas iespēja, kad tā steidzami jādabū prom; atlaisti un pret savējiem, tostarp radiniekiem, nomainīta vēl virkne cilvēku dažādos amatos valsts institūcijās un kapitālsabiedrībās; izdarīts spiediens uz tiesībsargājošajām iestādēm un tiesām, lai mēģinātu citu likumu, citu taisnību piemērot savējiem... Kāpēc gan, ignorējot juristu, tostarp Saeimas Juridiskā biroja, brīdinājumus par tiesiskā pamata trūkumu, tikpat vieglu roku neatlaist arī Rīgas domi un nepiemest jau uz šīm pašām vēlēšanām vēl papildu pilnvaru termiņu klāt? Neies taču tā pūlēties un tērēties, jo īpaši, ja ir ko tērēt, no tikpat steidzami piemestās valsts naudas vienam gadam ar astīti! Viss un rīt uz brokastlaiku jādabū gatavs tādā veidolā, kādā izdevīgi valdošajai koalīcijai, citādi - kāda jēga no varas, ja nevar darīt visu, ko sagrib?
Līdzīgi - Tautas partija, kura tās pirmajās, 7. Saeimas, vēlēšanās ieguva 24 mandātus, 8. Saeimā - 20 un 9. Saeimā - 23, sajutās visvarena un nesatricināma. Visatļautība, kas citastarp izpaudās minētajos drošības likumu grozījumos, iemidzināja tās modrību. Vispirms 2007. gada sākumā valdība Kalvīša vadībā Satversmes 81. panta kārtībā steidzīgi, īsi pirms Saeimas darba atsākšanas, centās pieņemt drošības likuma grozījumus, kuri paredzēja politizēt Valsts drošības iestāžu padomes sastāvu, iestāžu vadītājus padomē aizstājot ar politiķiem, kā arī pie premjera izveidotā Informācijas analīzes dienesta lomas pastiprināšanu iepretim politiski līdzsvarotāk veidotajai Nacionālās drošības padomei. Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem, kā arī viņu pilnvarotām (likumā nedefinētām) personām tiktu piešķirtas tiesības urķēties drošības iestāžu darbībā, pat iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kas tiesībsargājošo iestāžu profesionāļiem lika matiem stāvus celties gaisā. Neraugoties uz iebildēm, grozījumus vēlāk apstiprināja arī Saeima, bet prezidente tos atdeva otrreizējai caurlūkošanai, bet pēc atkārtotas Saeimas likumu pieņemšanas apturēja to publicēšanu. Tika savākti vairāk nekā 211 tūkstoši parakstu - par 62 tūkstošiem vairāk nekā bija nepieciešams - par grozījumu izvērtēšanu referendumā. Lai arī referendumā 96% nobalsoja par grozījumu atcelšanu, nepieciešamais pilsoņu skaits, lai nobalsošanu uzskatītu par notikušu, tajā tomēr nepiedalījās. Vispār ar aktivitāti referendumos mūsu sabiedrība neizceļas, uz ko, iespējams, arī tagad cer koalīcija. 2012. gadā pēc opozīcijas deputātu iesnieguma prezidents Valdis Zatlers apturēja likumus, ar kuriem līdz 2014. gada beigām tika pagarināta krīzes laikā noteiktā pabalstu ierobežošana - par šo ierobežojumu atcelšanu netika savākts pat referenduma ierosināšanai nepieciešamais parakstu skaits - parakstījās vien 61 500 pilsoņu.
Iespējams, līdzīgs scenārijs varētu būt arī ar domes vēlēšanu likumiem - lielas veiksmes un apstākļu sakritības gadījumā varbūt varētu savākt referenduma ierosināšanai nepieciešamo parakstu skaitu, bet referenduma slieksnis (vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita) varētu būt nesasniedzams. Likumu grozījumi tomēr ir tādi, kas neskar pilsoņu ikdienas vajadzības, intereses, turklāt tie, līdzīgi kā šīs koalīcijas citi likumi, rakstīti konkrētam gadījumam - Rīgas domei, tādējādi citu pašvaldību iedzīvotājiem varētu nebūt liela vēlme iesaistīties galvaspilsētas peripetijās.
Var jau, protams, no apturēto likumu vēstures paņemt tikai šo statistisko sadaļu, tomēr ne mazāk vērtīgi būtu paraudzīties, kas notika ar valdošo koalīciju pēc drošības likumu sāgas un nesekmējušā referenduma. Plašā neapmierinātība ar varas rīcību sublimējās referendumā par Satversmes grozījumiem, kas dod pilsoņiem tiesības atlaist Saeimu. Lai arī šajā referendumā 2008. gadā netika savākts pietiekams balsu skaits, lielā viļņošanās lika līdzīgus grozījumus pieņemt pašai Saeimai, savukārt Tautas partijas nihilisms nākamajās vēlēšanās tika sodīts ar tikai trīs deputātu mandātiem pārveidotā apvienībā Par labu Latviju. Tā beidzās jūra līdz ceļiem stāsts.
Un, kāda sakritība! Pašlaik un vēl līdz 19. novembrim ritēs parakstu vākšana par šīs Saeimas atlaišanu. Interesanti gan, ka par to paraksti tiek vākti elektroniski, portālā latvija.lv, savukārt parakstus par referenduma ierosināšanu par domju vēlēšanām iecerēts vākt tikai klātienē no 16. janvāra līdz 14. februārim. Naivi gan būtu gaidīt, ka parakstu vākšanas vietās varētu dot iespēju parakstīties arī Saeimas atlaišanas piekritējiem, kuriem nav pieejami autentificēšanās rīki latvija.lv, kādu vecākās paaudzes vidū netrūkst.
