Izrādās, ka Latvijā tik jūtīgi uztvertais jautājums par topošā Nacionālā attīstības plāna (NAP) saturu un kvalitāti tiek krietni vien dramatizēts. Šis dokuments tik tiešām ir nozīmīgs, jo regulēs Eiropas Savienības fondu naudas plūsmu Latvijas virzienā līdz pat 2020. gadam.
Taču tā svarīgākās sastāvdaļas Briselē jau pirms vairākiem mēnešiem ir uzrakstītas, un mūsu politiķiem tās atliek vien glīti noformēt un izdrukāt. Bet pārējam, kas NAP tiek pierakstīts klāt, tai skaitā Reformu partijas piedāvātajai alternatīvai – jocīgajai zaļajai vīzijai un Latvijas iedzīvotāju iesniegtajiem priekšlikumiem – vairs nebūs izšķirošas nozīmes. Tas pats ir ar debatēm par iestāšanos vai neiestāšanos eirozonā. Amerikas Savienotās Valstis pateikušas, ka Latvijai tur jāatrodas, pateikušas arī, ka jātiek vaļā no lētās Krievijas gāzes un jālaiž enerģētikas tirgū rindā jau stāvošie interesenti. Turklāt ignorējot to, ka konkurence nozīmēs cenu pieaugumu. Brisele savukārt šīs stratēģiskā partnera vēlmes respektē, līdz ar to Latvijai šajos jautājumos teikšana būs minimāla vai tās pat vispār nebūs. Šonedēļ Eiropas Komisijas rīkotajos semināros Latvijas medijiem referētāji vairākkārt uzsvēra, ka saruna notiek out of record – bez ieraksta. Tā paredzēta nevis citēšanai, bet labākas izpratnes veidošanai par patiesajām norisēm politikas virtuvē. Oficiālie viedokļi atbilst augstas morāles un vienlīdzības standartiem. Bet «mēs neesam eņģeļi», paskaidro Deniss Danilidis, kurš komunicē EK attiecības ar austrumu kaimiņiem.
Tāpēc, piemēram, ES attiecībās ar Baltkrieviju cilvēktiesību jautājums ir ārkārtīgi būtisks, bet, piemēram, ar Turkmenistānu, kuras gāzes krājumi Eiropu ļoti interesē – vispār netiek cilāts. Ekonomika humānos apsvērumus nerespektē. Un tas attiecas arī uz Latviju.
NAP saturs faktiski ir jau apstiprināts maijā, kad Eiropas Komisija sniedza savas rekomendācijas nacionālo reformu programmai. Tās skar budžetu, nodokļu politiku, cīņu ar bezdarbu, pabalstu sistēmas sakārtošanu, enerģētiku, tiesu problēmas un izglītību. Kaut gan Latvijā par lielāko problēmu tiek uzskatīta katastrofālā demogrāfiskā situācija, Briseles uzmanību tā nav izpelnījusies.
Viens no rekomendāciju autoriem ir Eiropas Komisijas ekonomikas un finanšu lietu eksperts Latvijas jautājumos Gatis Eglītis. Viņš apstiprina, ka šie ieteikumi netieši ir saistīti ar ES fondu aploksni nākamajiem gadiem: «Šie ir iezīmētie naudas virzieni.» Tātad, lai paņemtu iezīmētajos virzienos plūstošo naudu, Latvijai jāizdara vai vismaz jāieraksta NAP: budžeta deficītam jābūt zem 3% no iekšzemes kopprodukta. Tas, šķiet, Latvijai izdodas. Savukārt par 1% samazinātais PVN nerisina Briseles prasību pēc mazākiem darbaspēka nodokļiem. Strādājošo iebildumus varētu izraisīt par pensiju sistēmas sakārtošanu nosauktā rekomendācija 6% no algas ieskaitīt pensiju otrajā līmenī. Līdz šim tā bijusi izcili neefektīva sistēma, kas labumu dod vien bankām, nevis pensionāriem. Tomēr G. Eglītis kategoriski noliedz, ka šis priekšlikums būtu veltījums banku labklājībai.
Cīņā ar bezdarbu EK rosina lielāku uzmanību veltīt tieši jauniešu apmācībai un arodizglītības kvalitātei. Savukārt simtlatnieku programma atzīta par neveiksmi. Arī pabalstu sistēmu ieteikts reformēt, jo atšķirība starp Latvijas bagātnieku bagātību un nabago nabadzību ir teju lielākā visā savienībā. Pabalsti nabadzību nemazina.
Tiesu sistēmai jābūt veiklākai un tiesnešiem labākiem, jo īpaši maksātnespējas lietās. Arī augstākajā izglītībā nepieciešami uzlabojumi, un efektīvākām jābūt investīcijām zinātnē.
Svarīgākā nozare no ES interešu viedokļa ir Latvijas enerģētika. Brisele devusi skaidru uzdevumu atbrīvoties no monopolu diktāta – tas nozīmē, ka Latvenergo nedrīkst būt vienīgais elektrības tirgotājs, bet Krievijas Gazprom nedrīkst būt vienīgais gāzes tirgotājs. Savdabīgi, ka šai jautājumā teju lielāku spiedienu nekā Brisele uz Rīgu izdarot Vašingtona uz Briseli. «Latvijas tirgus varētu būt atraktīvs arī citu valstu energopiegādātājiem,» stratēģiskā partnera rūpes izskaidro eksperts G. Eglītis.
Otrs jautājums, kas interesē ASV un uz ko tiek mudināta Eiropas Komisija, ir Latvijas iestāšanās eirozonā. Tas esot valūtas drošības jautājums – neesot labi, ka lielajā eiro jūrā peld tādas mazas naudiņas kā lati, liti un tamlīdzīgas citas. Ar šādām vienībām lielajām korporācijām esot apgrūtinoši rīkoties. Kad latu nebūs, eksports pieaugšot.
Līdztekus šim un citiem daudzkārt dzirdētiem plusiem, ka eiro Latviju atbrīvos no liekiem konvertācijas izdevumiem un, pateicoties augstākiem kredītreitingiem, dos pieeju lētākiem kredītiem, retāk pieminēts tiek it kā vienīgais mīnuss. Apmaiņā pret norēķiniem eiro Latvijas iedzīvotājiem nāksies atkal aizņemties, lai iemaksātu divus miljardus eiro jaunizveidotajā stabilitātes fondā (tas radīts banku un dalībvalstu ekonomiku glābšanai). Gana daudzi pašmāju un ārzemju finanšu eksperti Latviju mudina nesteigties ar atteikšanos no lata. Taču debates par eiro ieviešanas lietderību būtībā ir dekoratīvas, jo EK jau ir sastādīts nepieciešamo saskaņojumu plāns pa mēnešiem un politiskajam lēmumam ES Padomē jūnijā jau jūlijā sekos ECOFIN – eirozonas valstu līderu un finanšu ministru – zaļā gaisma jaunās naudas drukāšanai.
G. Eglītis arī atgādina, ka atteikšanās no savas valūtas ir visu jauno dalībvalstu pienākums. Vecās savukārt drīkst rīkoties pēc pašu ieskatiem, ko tās arī dara – gan Lielbritānija, gan Dānija un Zviedrija.