Viņi atkal tiksies uz Latvijas – Lietuvas robežas, lai simboliski sadotos rokās 23. augustā. Tie nebūs Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju tūkstoši, kas 1989. gadā veidoja Baltijas ceļu, bet gan daži 1990. gadā ievēlētie Latvijas Republikas Augstākās Padomes (AP) deputāti, kas tā paša gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību.
Var dažādi traktēt šodien redzamos sasniegumus un zaudējumus, kas gūti divdesmit trīs gadu laikā, taču viens ir skaidrs: Latvijā tomēr ir palikuši cilvēki, kas glabā sevī Baltijas ceļa ideālismu. Viena no šiem ideālistiem ir Velta Čebotarenoka, 1990. gada AP deputāte, 4. maija deklarācijas kluba biedre. Šodien – intervija ar Veltu Čebotarenoku.
– Vai tā ir tāla vēsture – 1989. gada 23. augusts?
– Nē, man tā nav tāla vēsture. Es domāju par to, cik savāda var būt dzīve: 1988. gada vasarā notika radošo savienību plēnums, kur jau daudz kas tika pateikts. Pēc tam – vasara un rudens, kad sāka veidoties Latvijas Tautas fronte (LTF), LNNK un pilsoņu komitejas. Jūrmalā Tautas frontes nodaļa veidojās vispirms mūsu laikraksta Jūrmala redakcijā, kad mēs aicinājām pieteikties visus, kas vēlas kaut ko aktīvi darīt Latvijas labā. Pie mums sāka plūst cilvēku masas. Pagāja tik īss laiks – no LTF dibināšanas kongresa 1988. gadā līdz 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļam, kad rokās sadevās trīs Baltijas valsti. Kā mēs strādājām, kā visu organizējām: pēc nepilna pusgada notika pašvaldību vēlēšanas, bet 1990. gada martā – jau Augstākās Padomes vēlēšanas. Padomā, cik ilgi latviešu tauta cieta, nesdama uz saviem pleciem gan vācu un krievu verdzību, gan abas okupāciju varas! Daži tagad saka: padomju laikos bija vieglāk. Es saprotu, mēs visi bijām jaunāki, un vienu otru varbūt moka nostalģija. Dabīgi, es arī ar prieku atceros 60. gadus, kad visi bijām jauni un dejojām rokenrolu, un arī tagad man šķiet, ka nav skaistākas modes par 60. gadu modi. Bet tas viss vilkās un vilkās, un ar katru desmitgadi palika arvien drūmāk. Varbūt tāpēc, ka daudz ko vairāk sākām saprast, jo daudz lasījām un daudz klausījāmies, ko stāsta vecāki. Bet varbūt arī tāpēc, ka bruka sistēma. Un viss bija uz mūsu pleciem – gan sistēmas sabrukums, gan zināšanu smagums.
– Smagākais droši vien bija ekonomikas sabrukums: pavisam jauniem cilvēkiem tagad neiespējami iedomāties, kā ir tad, kad nav ko ēst. Astoņdesmitajos gados kādu laiku eksistēja tā dēvētās vizītkartes un taloni, kas cilvēkam deva tiesības iegādāties konkrētus pārtikas vai saimniecības produktus.
– Es saviem bērniem esmu stāstījusi: lai man būtu tērpam pieskaņotas kurpes, es tās krāsoju ar žiguļu* krāsu – vienreiz tās bija sarkanas, citkārt zaļas. Bet lai zeķbikses būtu pienācīgā tonī, es tās krāsoju ar hennu. Tas viss, protams, bija nenormāli, taču tam visam blakus eksistēja bagāta radošā izpausme. Bija ļoti daudz domājošu un gaišu cilvēku. Viņi bija toreiz, viņi ir arī tagad. Taču es atceros arī smagos mirkļus: kad sēdi piecu cilvēku kompānijā, kad esi aizmirsies un runā visu, ko domā, pēkšņi prātā ieskrien atskārsme – un ja nu kāds tagad mani nodod? Tomēr ticu, ka manu draugu un paziņu lokā tādu cilvēku nebija, jo pretējā gadījumā mani noteikti sauktu uz čeku. Bet varbūt es nebiju tik interesanta drošības orgāniem.
– Vai esi domājusi par to, ka no tiem cilvēkiem, kuri kopā ar tevi bija 1988. un 1989. gadā, arī kāds varētu būt saistīts ar PSRS valsts drošības struktūrām?
– Jā, esmu domājusi. Un es viņus arī zinu, bet nenosaukšu. Mani pat aicināja uz pārrunām, stāstīja, kas par mani tiek runāts, kas tiek runāts par Jāni Liepiņu** kā par nākamo Jūrmalas pilsētas padomes priekšsēdētāju. Bija daži no LNNK un uzdevās par lieliem Latvijas neatkarības cīnītājiem. Tikai pēc laika uzzināju, ka viņi nāk no Valsts drošības komitejas. Bet tas viss mani neietekmēja, jo tas patiesībā ir normāli: kad pavasarī upēs ir pali, ūdens straumes mētā dažādas drazas. Mūsu mājās pulcējās ļoti daudzi – topošie tautfrontieši, vienkārši aktīvi cilvēki. Visas sapulces katru svētdienu notika mūsu mājas viesistabā. Mana mamma gan brīdināja mani, ka starp viņiem varētu būt arī kāds ne visai godīgs cilvēks. Tobrīd es nevēlējos iedziļināties mātes teiktajā, jo tas būtu mani sasaistījis, ja es domātu: kurš no viņiem ir nodevējs? Tajā brīdī es domāju tikai par to, ka mums jāuzvar pašvaldību vēlēšanās, jo Jūrmala tolaik bija nospiesta uz ceļiem: toreizējā pilsētas vadība man atklāti pateica, ka Jūrmalā nekad neplīvos neviens sarkanbaltsarkanais karogs.
– Kopš pirmā Baltijas ceļa pagājuši 23 gadi. Kas ir mainījies? Cilvēki, idejas, mērķi?
– Patiesību sakot, nekas nav mainījies. Ja mums teiktu, ka tiek apdraudēta Latvija, tu taču ietu to aizsargāt?
– Protams, ietu.
– Es arī ietu. Un mūsu bērni ietu. Un citi arī ietu. Mums dažkārt mēģina iestāstīt, ka daudz kas ir mainījies. Nu labi, tagad ir bagāti un nabadzīgi cilvēki, bet arī toreiz bija atšķirības maciņa biezumā, taču tad visi bijām vienādi apspiesti. Bet ir mainījies tas, ka man ne no kā nav jābaidās un ka es brīvi varu paust savus uzskatus. Mainījies ir arī tas, ka visatļautība kļuvusi pārāk liela.
– Kādā veidā?
– Tādā, ka atļauts ķengāt visu. Gan svētas un sakrālas lietas, gan ģimenes lietas. Mēs visu varam iznest pasaulē, bet tas man nešķiet godīgi pret tuvajiem cilvēkiem. Acīmredzot tas viss pieder šodienas ierastībai, arī šī interese par svešu dzīvi. Es gan ceru, ka ar laiku šī interesēšanās atmirs – cilvēki sapratīs, ka viņu pašu dzīve ir svarīgāka par glancētos žurnālos ierakstīto svešo dzīvi.
– Bet kas ir labais, ko devuši šie 23 gadi?
– Mēs varam ceļot un baudīt dzīvi. Un zini, kas mani iepriecina visvairāk? Mums ir ļoti skaisti cilvēki, turklāt ne tikai ārēji, bet arī iekšēji skaisti. Latvieši ir viena no skaistākajām tautām – latvieši ir tumši un gaiši, bruneti un blondīni, vīrieši var lepoties ar atlētiskumu, sievietes – ar sievišķību. Padomju sistēma savulaik mūs visus nonivelēja, lai mēs visi būtu pelēki, vienādi un bezpalīdzīgi. Tagad mēs saprotam, ka tam ir liela nozīme – cienīt savu dzīvību un veselību. Ja tu cienīsi to visu, tas nozīmēs, ka tu domā par saviem bērniem un ka tu cieni savus vecākus. Tas ir šo laiku ieguvums. Un vēl. Ja pilsētas vadītājiem ir smadzenes, viņi zinās, kā izmantot Eiropas fondu naudas, lai sakoptu savu pilsētu. Vai esi pamanījusi, cik skaista ir Kuldīga un kā uzziedējušas Cēsis? Nesen bijām Kocēnos, un tur centrs ir vienkārši fantastisks, tas ir kā no pasakas izcelts, reti kura Eiropas pilsēta var stāvēt blakus. Man visu laiku sāp tas, ka mēs sevi pārāk noniecinām – it kā mēs nevaram to un it kā mēs esam galīgi vājinieki. Tieši otrādi, esmu pārliecināta, ka mēs esam viena no dzīvīgākajām, talantīgākajām un skaistākajām tautām pasaulē. Mēs taču esam izdzīvojuši padomju gadus un krīzes periodus, bet tagad varam smaidīt un iet tālāk: es ticu, ka mēs spēsim visus pārvarēt, es ticu, ka tie, kas ir aizbraukuši, atgriezīsies. Kad esmu projām ārzemēs, nepaiet pat nedēļa, kad gribu atkal mājās. Mēs bieži vien nenovērtējam to, kas ir mūsu Latvijā: četri gadalaiki, klimats bez asumiem, mums ir zaļa vasara un ziema ar svecēm. Mēs no katras tautas varam paņemt mums piemēroto: no ziemeļniekiem pieredzi izdzīvot auksto laiku, no dienvidniekiem – prieku baudīt sauli un iedzert vīnu. Ja viss tiek darīts ar prāta samēru un civilizēti, tad viss ir pasakaini. Bet nekad es negribētu atgriezties piespiedu brālīgajā padomju tautu saimē. Es labprāt draudzējos ar šiem cilvēkiem, bet tikai uz savstarpējas cieņas pamatiem.
– Kādu tu redzi Latvijas perspektīvu?
– Latvija būs ļoti attīstīta Eiropas valsts. Iespējams, ka es to nepiedzīvošu, taču to pieredzēs mani bērni, bet mazbērni – noteikti. Taču viņiem vajadzēs pārņemt mūsu pieredzi, prātu un darbaspējas. Un vēl – prasmi nenoniecināt citam citu. Es gribētu teikt – nenoniecināsim arī valdību, kura – par spīti pašas kļūdām – tomēr dara visu, ko var. Daudzi valdības locekļi varētu strādāt ļoti ērtos amatos Eiropas Savienībā, taču viņi pagaidām ir šeit. Un tas manī izsauc cieņu pret viņiem. Ja kādam kas nepatīk valdības darbā – lai viņš iet talkā ar padomu, lai stājas blakus un dara. Reizēm, kad skatos TV, nesaprotu – kāpēc visu vajag tā noniecināt? Vai šī publiskā vājināšana ir Latvijas un latviešu interesēs?
– Zinu, ka tu un daudzi tavi bijušie kolēģi dodas uz skolām, lai stāstītu par to dienu notikumiem. Vai tas kaut ko dod jaunajiem cilvēkiem? Varbūt tevis teiktais aiziet garām tāpat kā daudz kas cits? Ir taču aizraujošākas lietas par vēsturi.
– Mēs bieži apmeklējam skolas. Ja mūsu teiktais paliek atmiņā kaut vai dažiem cilvēkiem, arī tas ir nozīmīgs sasniegums. Esmu liela optimiste, dzīvē esmu izgājusi cauri ļoti smagām situācijām, bet, jo smagāk man uz muguras uzveļas kāds baļķis, jo sparīgāk es cenšos iztaisnoties, turklāt es cenšos iztaisnot arī tos, kuri ir manā redzeslokā – gan kolēģus, gan draugus, gan tuvos cilvēkus. Es gribu visos viest pārliecību un cerību. Ja ir grūti, padomājiet kaut vai par mūsu tautastērpiem, par Lielvārdes jostu, par mūsu sarkanbaltsarkano karogu – vai kas var būt skaistāks un stiprāks par šiem simboliem? Un jāatceras, ka cilvēki, kas vada mūsu valsti, arī ir optimisti. Mums ir palaimējies ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu – arī viņš ir optimists un reālists. Arī viņš ir daudz sasniedzis – nevis ar nejauša gadījuma palīdzību, bet gan ar darbu. Būtiski ir tas, ka mūsu prezidents ir Latvijā dzimis un audzis, ka viņš ir izgājis cauri smagajai padomju sistēmai un ka viņš ir balsojis par Latvijas neatkarību 1990. gadā. Viņš ir Latvijas patriots, un tas ir galvenais.
– Par ko vajadzētu uztraukties latviešiem?
– Par to, lai pie varas nekad netiktu cilvēki, kas izliekas par patriotiem, smuki izskatās un gludi runā, bet īstenībā ir nodevēji. Ja mēs paši būsim ievēlējuši šādus nodevējus, mums vairs izejas nebūs. Latviskajām partijām ir jāprot vienoties. Uzskatu arī, ka ir pareizi tas, ka jābūt augstai balsu barjerai referenduma sarīkošanai. Te nevar būt nekāda runa par demokrātiju vai cilvēktiesībām, mums stingri jābalstās uz atzinuma, ka Latvija ir vienīgā vieta uz zemeslodes, kur latviešiem brīvi attīstīties. Ja šo atziņu nenoturēs dzīvu, tad nebija nekādas jēgas tam, ko darījām Atmodas laikā. Tad tā būs cita valsts, ne vairs Latvija. Ja vēlēšanu tiesības iegūs nepilsoņi, no kuriem daudzi diemžēl ir nelojāli Latvijai, mūsu valsts pazudīs no zemes virsas, jo vairums nepilsoņu būs nobalsojuši pret valsts esību. Nepilsoņu vēlēšanu tiesības būs valsts iekšējais apdraudējums, tāpēc mums vajadzēs būt ļoti acīgiem. Saskaņas centrā ir smaidīgi, jauki cilvēki, kas labi runā latviski – līdz brīdim, kad viņi nokļūs pie varas.
– Viņi jau ir pie varas – Rīga ir Saskaņas centra rokās.
– Es joprojām nevaru atgūties no tā, ka cilvēks, kas nobalsojis par krievu valodu kā otro valsts valodu, vada manas valsts galvaspilsētu! Tas bija pilnīgi neiedomājami tad, kad mēs cīnījāmies par Latvijas neatkarību. Ja nepietiek ar Rīgu, tad, protams, varam SC laist pie varas arī valstī. Latviskajām partijām ir jāsaprot situācijas nopietnība Rīgā un Latvijā. Pirms dažiem gadiem man šķita: kā vispār var uzdot jautājumu par to, vai krievu valodai ir iespēja kļūt par otro valsts valodu? Tagad redzu – šāds jautājums ne tikai tiek uzdots, to pat mēģina realizēt! Pie varas esošie, protams, bija apstulbuši, ka viss nonāca līdz referendumam, bet tāpēc jau viņi ir pie varas, lai neapstulbtu.
– Pēc socioloģiskajām aptaujām spriežot, aptuveni puse rīdzinieku gatavi balsot par SC, jo Rīgu vada daudziem tik simpātiskais Nils Ušakovs: viņš rīdziniekiem un pilsētas viesiem rīko svētkus, uzsauc sabiedrisko transportu, rūpējas par trūcīgajiem. Kas gan tur slikts?
– Uz visu vajag skatīties skaidrām acīm: jāiedziļinās galvaspilsētas budžeta skaitļos, jāpadomā, kur aiziet miljoni, jāpaanalizē, cik reāla ir palīdzība trūcīgajiem, skolām un bērnudārziem. Kas notiks tad, kad vēlēšanas būs pagājušas? Vai Rīga varēs turpināt šādu budžeta stratēģiju? Daudzas lietas tiek prasti spēlētas, un es nedomāju, ka latviešu vēlētājs būs tik neizglītots un naivs, lai uzķertos uz SC pasviestās makšķeres āķa.
– Pirms mirkļa tu aizstāvēji mūsu valdību, aicināji pret to būt tolerantiem. Bet kā var paust toleranci, piemēram, pret labklājības ministres Viņķeles neprātīgo plānu, kurā viņa paredz atbrīvot Latvijas laukus no iedzīvotājiem?
– Šis plāns mani šokēja. Acīmredzot viņa nekad nav bijusi laukos. Vajadzētu darīt pretēji: nopietnu naudu maksāt tiem cilvēkiem, kuri gatavi pārcelties uz laukiem. Domāju, būtu daudz normālu, jaunu ģimeņu, kurām nav darba pilsētās, kas labprāt pārceltos uz laukiem. Man ir daudz radu, kuri dzīvo laukos, un viņu dzīves apstākļi ir pat labāki nekā tiem, kas dzīvo pilsētās. Vajag tikai strādāt. Laukus vajag aizaudzēt ar cilvēkiem, nevis tos ravēt ārā. Turklāt lauki ir tā vide, kas rosina gaišu un latvisku cilvēku rašanos: manas nesenās ciemošanās Vidzemē un Kurzemē ir satriecošas – arī šajos ekonomiskajos apstākļos laukos dzīvo pašpietiekami un pārtikuši cilvēki. Protams, ne visi, bet tikai tie, kas strādā. Valdībai ir jādomā par to, kā aizpildīt Latvijas laukus, nevis – kā tos iztukšot. Mans Augstākās Padomes kolēģis Andris Puzo kopā ar citiem gudriem cilvēkiem bija izstrādājis nopietnu programmu – par to, ko darīt, lai paceltu Latgali. Programmā bija precīzi termiņi un precīzas izmaksas. Šoziem programma tika prezentēta valdībai. Premjers to uzņēma atsaucīgi. Tad programma aizgāja tālāk uz ministrijām un...
– Apstājās, vai ne?
– Izšķīda. Jo zemāk šī programma gāja pa birokrātijas un ierēdniecības pakāpieniem, jo vairāk tā zaudēja savu saturu un būtiskumu. Faktiski mēs netikām saklausīti.
– Nu bet tad jāiet virsū šai neizdarīgajai valdībai un bezatbildīgajiem ierēdņiem!
– Protams. Pēdējā tikšanās bija ar ministru Edmundu Sprūdžu, kurš uzklausīja programmas veidotājus un tad... deleģēja viņus tālāk. Atkal nekas nenotika. Tas man šķiet vairāk nekā dīvaini: Andris Puzo, kas pats ir latgalietis, kopā ar Latgales pilsētu mēriem izstrādājis šo programmu, tur nekas nav no gaisa parauts vai daiļi, bet tukši aprakstīts, tur viss ir no reālās dzīves ņemts... Tas bija mūsu kluba kopīgs darbs, ko faktiski noniecināja.
– Tu pirmīt teici, ka tev ir nepieņemami, ja tiek noniecinātas arī svētas un sakrālas lietas. Ko tu ar to domāji?
– Cilvēks var neticēt Dievam, arī man ir savas attiecības ar Viņu, taču – vienmēr gribas domāt, ka ir tomēr kāds lielāks spēks, kas mums var palīdzēt. Man ir nepieņemami, ja tiek izsmieta baznīca vai kāds svētums. Tādas lietas nav obligāti pielūgt, bet tās nav arī jānoniecina. Ja cilvēks kaut kam tic, šī ticība veido viņa dzīvi bagātāku un noteikti arī vieglāku. Galvenais – neizturēties nicinoši pret ticību, jo ne visu mēs zinām un saprotam. Uzskatu, ka svētumā vienmēr jātur arī ģimene un bērni: jo vairāk latvietis cels augstumos savu ģimeni, jo stiprāka kļūs valsts. Tas būs Latvijas lielākais ieguvums šajos 23 gados.
***
Paskaidrojumi
* Žigulis – populāras Padomju Savienībā ražotas automašīnas marka
** Jānis Liepiņš ir Veltas Čebotarenokas dzīvesbiedrs
***
Velta ČEBOTARENOKA
• žurnāliste, aktīva Atmodas dalībniece. Par nopelniem valsts un tautas labā viņa 2000. gadā apbalvota ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Viņai piešķirta arī 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.
• Astoņdesmito gadu otrajā pusē strādāja tolaik progresīvajā laikrakstā Jūrmala, kas kļuva par ietekmīgu avīzi visā republikā un par Tautas frontes organizatoru Jūrmalā. Žurnāliste aktīvi veidoja Tautas fronti Jūrmalā, bija viena no tās vadītājām. Viņu ievēlēja par Latvijas Tautas frontes (LTF) domes locekli. Bija delegāte visos LTF kongresos.
• Uzstājoties debatēs LTF pirmajā kongresā, viņa ierosināja uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. Jau 1988. gadā viņa kopā ar pārējiem Jūrmalas tautfrontiešiem pacēla neatkarīgās Latvijas karogus virs viesnīcas Majori un sanatorijas Ķemeri. No PSKP V. Čebotarenoka 1989. gadā demonstratīvi izstājās un aicināja tā darīt arī citus. Tajā pašā gadā viņu ievēlēja par Jūrmalas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieci.
• V. Čebotarenoka bija 1990. gadā ievēlētās Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāte un balsoja par Neatkarības deklarāciju.
• Viņa ir 4. maija deklarācijas kluba valdes ģenerālsekretāre, kā arī Bērnu un pusaudžu sirds veselības fonda valdes priekšsēdētāja.
***
VELTAS ČEBOTARENOKAS ATZIŅAS
l Esmu pārliecināta, ka mēs esam viena no dzīvīgākajām, talantīgākajām un skaistākajām tautām pasaulē. Mēs taču esam izdzīvojuši padomju gadus un krīzes periodus, tagad varam smaidīt un iet tālāk: es ticu, ka mēs spēsim visus pārvarēt, es ticu, ka tie, kas ir aizbraukuši, atgriezīsies.
l Man ir nepieņemami, ja tiek izsmieta baznīca vai kāds svētums. Tādas lietas nav obligāti pielūgt, bet tās nav arī jānoniecina. Ja cilvēks kaut kam tic, šī ticība veido viņa dzīvi bagātāku un noteikti arī vieglāku.
l Mums stingri jābalstās uz atzinuma, ka Latvija ir vienīgā vieta uz zemeslodes, kur latviešiem brīvi attīstīties. Ja šo atziņu nenoturēs dzīvu, tad nebija nekādas jēgas tam, ko darījām Atmodas laikā. Tad tā būs cita valsts, ne vairs Latvija.