Sestdien Ikšķilē notika 13. Latvijas politiski represēto salidojums. Dziesmu dāvanas represētajiem sniedza operdziedātāji Inga Šļubovska un Juris Ādamsons, bet runas dāvanas – vairāki politiķi.
Valsts prezidents Andris Bērziņš teica, ka politika jāveido, rēķinoties ar to, ka mūsu skaits samazinās un tuvākajā nākotnē var sarukt vēl par pusmiljonu, radot situāciju, kad Latvija ir: «Dažas lielas pilsētas, dažas spožas mazpilsētas un nekas vairāk.» Prezidents solīja darīt visu, lai mūsu skaits nesamazinās, bet uzsvēra, ka ikviens pats ir gan savas laimes kalējs, gan savas nelaimes cēlonis. Represētos prezidents uzteica par spēju rast izdzīvošanas ceļus vissmagākos brīžos. «Ja sapratīsim, ka neesam vieni – uzvarēsim,» viņš sacīja.
Eksprezidents Valdis Zatlers, kurš savas prezidentūras laikā apmeklēja jo daudzus represēto pasākumus, teica, ka viņš uz tiem nācis, uzdodams sev jautājumu: «Vai esmu bijis pietiekami atbildīgs, lai būtu jūsu paaudzes cienīgs?» Viņš uzsvēra, ka represētie ir pelnījuši gan labu veselību, gan atbalstu ģimenēs un pašvaldībās, bet visvairāk – cieņas pilnu attieksmi no Latvijas valsts. Eiroparlamenta deputāte un viena no represētajām Sandra Kalniete stāstīja par pētījumu, kurš apliecinājis, ka Eiropas valstīs zināšanas par totalitārā komunisma noziegumiem ir visai pieticīgas, nav līdzsvara nacisma un totalitārā komunisma izpētē.
Bet, ja sestdien būtu bijušas politiķu runu sacensības, tad, manuprāt, vinnējis būtu Raivis Dzintars. Jo viņš bez lielas izpušķošanas zināja teikt, ko konkrētu Nacionālajai apvienībai izdevies panākt represēto labā (politiski represēto apvienībai būs lielāks finansiāls atbalsts; pašvaldības vairs nevarēs piešķirt politiski represētā statusu patvaļīgi; par Valodas likuma pārkāpumiem būs lielāki sodi; tik vienkārši vairs nevarēs tikt deputātos bez latviešu valodas). Partiju politiķi bija korekti un priekšvēlēšanu kampaņu turēja ārpus estrādes ietvariem. Ja nu vienīgi Raivis Dzintars teicās nesaprotam tos, kuri valdībā grasās ielaisties ar Saskaņas centru. Jo nav saprotams, kā var ielaisties ar tiem, kuri 9. maijā liek ziedus pie pieminekļa varai, kuras dēļ notika represijas.
Politiķi, tāpat viens no salidojuma ilggadējiem kopsaucējiem, Ikšķiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Rudzītis un arī kinodokumentāliste Dzintra Geka pamatā runāja uz represētajiem, bet paši represētie gan pamatā runāja uz politiku. Viņu zīmētā aina bija skaudri reāla un nesaforsēta. Teikt – «mēs nečīkstam, mēs negaužamies», nebija vajadzības. Nez vai kāds no daudz jaunākiem var droši prognozēt politikas lūzumu uz labu pēc mēneša. Politiski represēto salidojuma pieņemtais aicinājums satur mudinājumu katram piedalīties vēlēšanās ar skaidru prātu un dūšu, nevis pagriezt muguru valstij, lai piedzīvotu vilšanos sev par kaunu un nedraugiem par prieku. Paši sevi represētie ar LPRA vadītāja Gunāra Resnā muti mudināja izstāties no biedrības Gaidītāju kopa («gaidījām uz labāku likteni izsūtījumā, gaidām uz to tagad savā zemē...»). Taču – ir lietas, uz kurām represētajiem nebūtu jāgaida. Pērn nomira 884 represētie. Domājams, ka daļa no viņiem aizgāja pirms laika valsts attieksmes dēļ. Jo tad, kad represēto vēl bija 26 000, nevis 17 000 kā tagad, tika aizsāktas runas par to, ka Austrumu slimnīcas gerontoloģijas nodaļā periodiski bezmaksas palīdzību varētu saņemt ne tikai no nacistiskā, bet arī no komunistiskā režīma cietušie. Solīts, ka tā būs, ticis nerimti, bet izdarīts tas nav. Tā ir cūcība, neraugoties uz Gunāra Resnā salīdzinošo pašironiju – «mēs vēl ne slikti ciešam».