Dziedātāja Dzintara Čīčas ģimenes loceklis Kaspars Antess publiskā vēstulē medijiem izsaka sašutumu par 23. jūlija žurnāla „Sestdiena” publikāciju „Čīča ir paaudzies”.
Dzintara Čīčas vārdā viņa kolēģis un, nu, jau arī dueta biedrs Kaspars Antess norāda: no pieciem raksta personāžiem, kas pauduši viedokli par Dzintaru Čīču, četri ir anonīmi, diviem no viņiem minēts arī statuss – sociālā darbiniece un Sabiles vidusskolas skolotāja. Viņu sacītais ir personiski aizskāris Dzintaru Čīču: anonīmās sociālās darbinieces viedoklis vēsta vienīgi to, ka ar čigānu ģimenēm grūti strādāt (kā gan tas raksturo publikācijas varoni?); anonīmās Sabiles vidusskolas skolotājas viedoklis apgalvo, ka „...cilvēkam, kurš dzīvē grib tikt tālāk par Sabiles čigānu pagalmiem, nepieciešama lielāka mērķtiecība, vēlēšanās pilnveidoties, spēja noteikt savas prioritātes” (cik gan daudz ir tādu skolēnu, kas 18 gadu vecumā jau sasnieguši tik daudz, cik Dzintars? Vai dalību centrālajos muzikālajos projektos var uzskatīt par čigānu pagalmu mēroga pasākumiem?).
Nav saprotams, kāpēc raksta autors Raitis Strautiņš izvēlējies tieši šos anonīmos un skeptiski noskaņotos viedokļu paudējus un kāpēc viedokļi tiek nevis citēti, bet gan pārstāstīti jeb interpretēti.
Raksta autors arī pats izmantojis pārāk subjektīvus, Dzintara un čigānu tautas kopumā aizskarošus personīgos iestarpinājumus: rindkopā par žurnālista uzturēšanos Sabiles vīna kafejnīcā nesaprotamas ir autora aizdomas par dziedātāja īsto vecumu; divdomīgas liekas piebildes par zelta uzrakstu uz Dzintara T-krekla un „Dolce & Gabanna” jostu.
Savukārt, komentējot vienīgās atklātās viedokļu paudējas Ilzes Lailas Purmalietes sacīto par šķietami nelabvēlīgo radu ietekmi uz Dzintaru, varu vien piebilst, ka vienīgais rads, kas patlaban palīdz dziedātāja muzikālajā darbībā, esmu es, Kaspars Antess. Bet šā brīža lielākā Čīčas aktualitāte – koncerttūre „Atkal kopā”, kurā ar Dzintaru startēsim kā duets, – ir SIA „Evermūzika” projekts, kuru vada profesionāls mūziķis un grāmatas „Latvijas Radio 2 Zelta šlāgeri” autors Anatolijs Livča, viņš arī kopā ar Guntaru Raču radījuši mūsu pirmo kopdziesmu „Atkal kopā”. Par Dzintara muzikālo nākotni rūpējas nevis radi, bet gan mūzikas jomā pieredzējuši darboņi.
Man kā čigānu tautības cilvēkam, Dzintara radiniekam, draugam un muzikālajam palīgam jāatzīst, ka autora vēstījums (augstāk minētais ir tikai redzamākie punkti) liek domāt par to, ka cienījamā žurnāla „Sestdiena” publikācija ir tendencioza un čigānu tautības diskriminējoša, kā arī Dzintara Čīčas cieņas un goda aizskaroša. Publikācijas raksturs, manuprāt, norāda uz to, ka stāsts ir nevis par tautā iemīļotu dziedātāju, bet gan par kādu grēkāzi.
Žēl, ka autoram neizdevās atraisīt Dzintaru sarunai, kas atklāj gados jaunā mūziķa sirsnību, cilvēcisko mīlestību un mērķtiecību. Pazīstot brālēnu, varu teikt – viņā tā visa netrūkst. Žēl arī, ka viņa vecākiem – Arkādijam un Ligitai („Sestdienas” rakstā gan mamma kļūdaini nosaukta par Gintu) – nācās par savu dēlu lasīt caur mūsu tautas raksturojošo stereotipu prizmu. Mēs esam ļoti tuvi ģimenes locekļi, un varu lepni teikt – kaut Latvijā tādu saimju kā mēs būtu vairāk!
Tā kā raksta autors un žurnāla galvenā redaktore ir atvaļinājumā, sazinājos ar redaktores vietnieku Kasparu Odiņu, kurš atzina, ka redakcija šajā publikācijā diskriminējošu un aizvainojošu raksturu nesaskata.