ASV prezidentam jāizšķiras par turpmāko rīcību Ukrainas konfliktā. Neveiksmīgās Ukrainas miera sarunas vairo pesimismu un drūmas prognozes par Ukrainas nonākšanu Krievijas ietekmes orbītā.
“JPMorgan” investīciju banka līdz jūlijam prognozē kara beigas Ukrainā. Tas ir norādīts Bankas ģeopolitikas centra pirmajā ziņojumā, kas nesen tika izveidots, lai palīdzētu klientiem novērtēt investīciju riskus. Bankas analītiķi uzskata, ka karš tuvojas beigu fāzei un Ukraina, visticamāk, būs spiesta vienoties ar Krieviju par konflikta noregulējumu jau šogad - karadarbība tiks iesaldēta.
Ziņojumā apskatīti četri iespējamie notikumu attīstības scenāriji:
JPMorgan prognozē kara iesaldēšanu: kāpēc baņķieri neizprot Putinu
Igors Dimitrijevs, krievu blogeris, politiskais konsultants, vēsturnieks un kara korespondents:
“JPMorgan Chase analītiķi nāca klajā ar prognozi: konflikts tiks iesaldēts līdz 2025. gada otrā ceturkšņa beigām. Banku loģika ir vienkārša - visiem iet uz beigām resursi. Eiropa izsmēlusi bruņojuma, Ukraina - mobilizācijas rezerves, ASV zaudējusi pacietību, bet NATO - vienotību. Prognozes autori uzskata, ka šādos apstākļos ir pienācis laiks visiem spēlētājiem apstāties. Vai izsludināt pārtraukumu.
Bet nav paskaidrots, kāpēc gan lai Krievija apstātos? Šeit baņķieriem sākas problēmas ar prognozes pamatojumu. Viņu galvenā tēze ir: "Krievija nav spējīga ilgtspējīgai ofensīvai". Ar līdzšinējo uzbrukuma tempu būšot nepieciešami kādi 118 gadi, lai sagrābtu visu Ukrainas teritoriju. Un tad seko tipiska biznesa loģika: ja trīs gadu garumā projekta atdeve ir niecīga, bet izmaksas pieaug, projekts ir jāslēdz, un nauda vairs nav jātērē. Bet pie velna, nekā tamlīdzīga! Problēma ir tāda, ka Putinam tas nav projekts, bet gan autoritātes jautājums un personīgā misija. Tas nav saistīts ar rentabilitāti, te ir runa par “слово пацана” (aptuvens tulkojums - “zeļļa godavārds” - populāra Krievijas seriāla nosaukums, kriminālo aprindu sarunvalodas elements - red.). Visas šīs miera sarunas Putinam ir kā slazds, kas viņu attālina no galamērķa. Jebkuri sarunu nosacījumi, piemēram, par Ukrainas “četriem apgabaliem”, “neitralitāti” vai “denacifikāciju” netiek izvirzīti ar mērķi, lai kāds tos vispār akceptētu. Pat konflikta iespējamā iesaldēšana Putina pieprasītajās robežās mieru negarantēs. Tā ir tikai “galīgā Ukrainas jautājuma risinājuma” atlikšana uz vēlāku laiku - gadu vai diviem.
Tomēr ir gana interesanta pati JP Morgan ziņojuma struktūra, kas attiecas uz Putina izvirzītajiem nosacījumiem - “jā un nē” punktiem. Nē: Ukrainas dalībai NATO, kodolieroču un ārvalstu karaspēka izvietošanai, militārai palīdzībai un kaujas spējīgai Ukrainas armijai. Jā: Krievijas Federācijas veto tiesībām turpmākām Ukrainas drošības garantijām, Krimas un vēl 4 Ukrainas apgabalu atzīšanai Krievijas sastāvā, NATO militāro mācību aizliegumam Austrumeiropā, ASV militārās klātbūtnes ierobežošanai ES, sankciju atcelšanai, Krievijas diplomātiskā īpašuma atgriešanai Amerikas Savienotajās Valstīs. Tieši šajos punktos, nevis saistībā ar Ukrainas teritorijas pārdali, mierizlīguma gadījumā saskatāmas “sarkanās līnijas”. Daži punkti tiks pildīti, citi nē. Kuri tieši, un no kā tas atkarīgs?
Baņķieri nosauc divus galvenos faktorus: Kremļa apmierinātību ar rezultātu - tas ir, vai Putins saņems "pietiekami daudz"; drošības garantiju Ukrainai ticamība - nevis uz papīra, bet praksē. Jo vājākas garantijas, jo lielāku piekāpšanos Krievija pieprasīs no Ukrainas.
Atkarībā no faktoru kombinācijas JPMorgan publiskoja četrus scenārijus:
1. "Gruzijas" (50%): Rietumu palīdzības sarukums; ekonomiskā stagnācija un tuvināšanās ar Krieviju; atteikšanās no iestāšanās ES/NATO ārpolitiskā kursa (tā nav kapitulācija, bet lēna sakāve, bez karadarbības un skaļiem saukļiem).
2. "Izraēlas" (20%): pastāvīga Rietumu palīdzība; Ukraina kļūst par cietoksni; Ukraina paliek ārpus NATO, saglabājot alianses atbalstu; jauna kara apdraudējums (Ukraina - Eiropas militārais priekšpostenis, tāpēc jau pāris gadu laikā karš turpināsies).
3. “Korejas”(15%): Eiropas karaspēks kā stimulējošs faktors (trigeris): ASV drošības garantijas un izlūkošanas dati; Ukraina saglabā 80% teritorijas; Ukrainas atjaunošana uz USD 300 mljrd. Krievijas iesaldēto aktīvu rēķina (autoriem vēlamais, bet maz ticamais scenārijs).
4. "Baltkrievijas" (15%): ASV aiziet; Eiropa to aizvietot nespēj; Krievija pieprasa kapitulāciju; Ukraina zaudē suverenitāti (patiesais Kremļa mērķis).
Baņķieri ārpus iekavām atstājuši svarīgākās detaļas, piemēram, par iesaldētajiem Krievijas USD 300 mljrd. aktīviem (ja Ungārija jūlijā teiks “nē” sankciju pagarināšanai, nauda atgriezīsies Maskavā); jautājumu par Ukrainas pēckara atjaunošanu; Eiropas militarizāciju pēc 2022. gada pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā un 2025. gada Trampa un Vensa politikas izraisītā šoka.
Tāpat ziņojumā nav vēl viena scenārija - ja karš turpinās.
Krievija uzbrūk dažādos frontes sektoros un raida raķešu un bezpilota lidaparātu triecienus dažādām pilsētām, cerot uz Ukrainas karaspēka un iedzīvotāju spēku izsīkumu. Kamēr notiek Ukrainas iznīcināšana, Eiropa pārkārtojas. Vācija, Skandināvijas valstis, Polija, Francija modernizē armijas un attīsta militāri rūpniecisko kompleksu. ASV aizņemta ar savu politisko un finanšu krīzi. Ķīna - būvē koridorus uz Eiropu, apejot Krieviju. Savukārt ar militarizāciju pārņemtā Eiropa nokļūst arvien lielākā atkarībā no Ķīnas. Pasaule gatavojas nākamajai eskalācijas spirālei, kas kļūst skaidri saskatāma: kamēr Ukraina tiek novājināta un iznīcināta, bet Eiropa - gluži pretēji - pastiprinās, sākas jauna konflikta fāze: ar Baltijas un Melnās jūras bloķēšanu. Maskavas atbilde - jauna “speciālā militārā operācija”. Šoreiz - Baltijas valstīs. Un uz priekšu!
Britu TV ziņu kanāls “Sky News”: “Krievijas karaspēks - aptuveni 50 tūkstoši militārpersonu - tiek koncentrēts Ukrainas pierobežā netālu no otrās lielākās Ukrainas pilsētas Harkivas pēc tam, kad Ukrainas bruņotie spēki gandrīz pilnībā pameta Krievijas Kurskas reģionu.”
Izdevums “The Moscow Times”: “Krievijas militārā pavēlniecība grasās sākt uzbrukumu Harkivai un Sumu pilsētai, īstenojot iepriekš Stambulas sarunu laikā izteiktos draudus. Pēc militārā analītiķa Maikla Klārka teiktā, Krievijas bruņoto spēku rīcībā ir četri mēneši laika vasaras ofensīvai, pirms pasliktināsies klimatiskie apstākļi un Krievija izsmels vēl no padomju laikiem mantotās smagās bruņutehnikas rezerves.”
ASV bruņoto spēku komandieris Eiropā ģenerālis Kristofers Kavoli: “Krievija varēs cīnīties vismaz divus gadus ar pašreizējo zaudējumu līmeni. 2025. gadā Krievijas armijai jāsaņem 1500 tanku un 3000 dažādu smagās bruņutehnikas vienību.”
Ukrainas bruņoto spēku 13. operatīvās brigādes štāba priekšnieks Andrejs Pomagaibuss: “Krievija pārvieto savus spēkus tuvāk frontes līnijai, mēģinot veikt vismaz dažus uzbrukumus, bet kopumā neveiksmīgi. Ir skaidri redzama ienaidnieka gatavošanās aktīvām plaša mēroga uzbrukuma darbībām."
Ukrainas tīmekļa izdevums “Telehraf”: Ukrainas bruņoto spēku bijušais virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs ieteica ukraiņiem necerēt uz brīnumiem un negaidīt “balto gulbi”, kas atnesīs Ukrainai mieru ar laimīgām beigām 1992. vai 2022. gada robežās. “Ukraina neatgriezīs zaudētās teritorijas, brīnumu nebūs - Krievijai ir resursi, lai turpinātu bruņotu konfliktu.” Zalužnijs atzīmēja, ka “Ukrainai būs jāpāriet uz augsti tehnoloģisku izdzīvošanas karu”.
Francijas ģenerālis Mišels Jakovlevs, kādreizējais Apvienoto NATO spēku štāba priekšnieka vietnieks Eiropā, pauda pesimistisku vērtējumu par situāciju Ukrainā: "Atklāti sakot, Ukraina kā valsts faktiski zaudējusi savu dzīvotspēju." Pēc ģenerāļa domām, neviena no konflikta pusēm - ne Krievija, ne Ukraina - pašreizējos apstākļos kaujas laukā nespēj gūt pārsvaru. Frontes līnija var mainīties, bet kara iznākumu tas neietekmēs. Visticamāk, Krievija nespēs veikt izšķirošu un galīgu triecienu Ukrainas bruņotajiem spēkiem, bet Ukraina nespēs atgūt zaudētās teritorijas. Vienlaikus, pēc ģenerāļa domām, lielākais Kijivas zaudējums būtu nespēja atjaunot savu valstiskumu pirmskara formātā.
Čehijas izdevums “Seznam Zprávy”: “Modernam karam Eiropai trūkst galvenās lietas - nauda šeit nelīdz. Eiropa aktīvi gatavojas karam ar Krieviju, piešķirot milzīgus līdzekļus. Tomēr nauda neatrisina galveno problēmu: kurš apkalpos militāro tehniku? Ukrainas pieredze parādīja, ka galu galā visu izšķir kājnieku skaits, sīkstums un spēja aizvietot zaudējumus, taču Eiropai tā visa nav.
Dzīvā spēka zaudējumus tiek rosināts kompensēt uz sieviešu, algotņu un vecāka gadagājuma cilvēku rēķina. Lielbritānijā un Polijā mēģina piesaistīt karavīrus dienestam “TikTok” platformā, pat uz puslikmi, pievilinot ar lielāka atalgojuma un straujas karjeras izaugsmes solījumiem.”
“Ukrainas bruņoto spēku situācija Donbasā ir katastrofāla,” apgalvo vēsturnieks, militārais eksperts un Kremļa ietekmelis Silvens Fereira intervijā "Francijas-Krievijas dialoga" (dialogue Franco-Russe) asociācijas “YouTube” kanālam. Pēc viņa teiktā, dzīvā spēka zaudējumu attiecība karadarbības zonā pašlaik ir viens pret septiņi par labu Krievijai. Tāpēc Kijivas Eiropas "draugi" aicina steidzami karadarbību pārtraukt. "Krievijas karaspēkam, it īpaši iepriekšējās nedēļas nogalē, izdevies uzlauzt Ukrainas aizsardzības līniju starp Torecku un Pokrovsku. (..) Situācija ir ļoti sarežģīta, jo draud daudz lielāka mēroga aplenkums frontes sektoros, kur tas nebija gaidāms - Konstantinovkā un Pokrovskā,” paziņoja Fereira.
Vienlaikus Rietumu plašsaziņas līdzekļos turpinās apjomīga kampaņa, aicinot Trampu pastiprināt spiedienu pret Krievijas Federāciju un turpināt militāro palīdzību Ukrainai.
ASV laikraksts “The Washington Post”, atsaucoties uz "duci augsta līmeņa amerikāņu amatpersonu un militāro ekspertu viedokļiem", raksta, ka tagad pienācis gandrīz "vispiemērotākais brīdis spiedienam uz Maskavu kopš kara sākuma". Viņi uzskata, ka Krievijas armijas resursi tiek izsmelti un drīz tā sakarsies ar dzīvā spēka un bruņojuma trūkumu.
Džeks Valtings, Lielbritānijas Karaliskā aizsardzības pētījumu institūta (RUSI) vecākais pētnieks: "Krievu karaspēks sakarsies ar smagās kaujas bruņutehnikas deficītu, kas ierobežos spēju saglabāt pašreizējo kaujas operāciju tempu."
Kārnegija fonda vecākā pētniece Dara Massikota: "Maz ticams, ka Krievija sasniegs savus deklarētos mērķus - pilnīgu četru Ukrainas reģionu kontroli. Pastāv liela atšķirība starp ukraiņu spēku atvirzīšanu 5-10 km rādiusā uz lielu dzīva spēka zaudējumu rēķina un frontes pārrāvuma ofensīvas realizāciju ar bruņutehnikas kaujas grupu.”
ASV žurnāls “Forbes” raksta, ka Trampa izstāšanās no Ukrainas miera sarunām var beigties ar Ukrainas kapitulāciju, kas padarīs Putinu par Eiropas “politisko saimnieku”. “Forbes” aicina turpināt piegādāt Ukrainai “nepieciešamos ieročus”.
Ziņu aģentūra “Bloomberg” saistībā ar Trampa iespējamo atteikšanos atbalstīt Kijivu citē ekspertu viedokli: “Ukraina Trampam kļūs par otru Afganistānu, ja ne vēl sliktāk.” “ASV-Ukrainas dabas resursu līgums dod iespēju prezidentam pieprasīt Kongresā papildu finansējumu Ukrainai, pamatojot to nevis kā slogu amerikāņu nodokļu maksātājiem, bet ieguldījumu kopīgajā ASV-Ukrainas investīciju fondā. Tramps saprot, ka Ukrainas kapitulācija nozīmēs viņa paša politisko sakāvi.”
Kijivas svarīgākais mērķis šobrīd ir vairot Trampa pārliecību par nepieciešamību palielināt spiedienu uz Krievijas Federāciju un turpināt ieroču piegādes Ukrainai. Mediju kampaņa un publikācijas Ukrainas atbalstam par šo tēmu Rietumu plašsaziņas līdzekļos ir daļa no problēmas risinājuma plāna. Tramps vilcinās, jo apzinās šādu lēmumu izraisītās sekas pēc sirsnīgajām sarunām ar Putinu - Kremļa pret viņa paša plāniem vērstos ierobežojumus un riskus.
“The Guardian” raksta: “Eiropas Savienība jau ir apstiprinājusi 17. sankciju paketi pret Krieviju un ar to apstāties negrasās. Tomēr bez ASV atbalsta šie plāni ir baltiem diegiem šūti. Baltais nams licis skaidri saprast, ka Vašingtona nevis samazinās, bet atjaunos sadarbību ar Maskavu. Eiropiešu cerības par to, ka Tramps palielinās spiedienu uz Kremli, sabruka pēc divu stundu neveiksmīgās ASV prezidenta sarunas ar Putinu pirmdien."
Kremļa opozīcijas “Telegram” kanāls “Проф. Преображенский”: “Pašlaik karš ir Putina pašmērķis - kā nemainīgs, nepārtraukts ilgtermiņa process. Šajā procesā var būt dažādi taktiskie uzdevumi: sagrābt vairāk teritoriju; terorizēt Ukrainas civiliedzīvotājus ar raķešu triecieniem, mēģinot viņus psiholoģiski salauzt; vājināt Eiropu; kara aizsegā autoritārās varas modeļa nostiprināšanai un neaizskaramībai pastiprināt represijas Krievijā utt. Bet tie ir tikai Putina taktiskie uzdevumi. Putina vienīgais stratēģiskais mērķis ir pats karš - permanents karš, un lai tas turpinātos gadu desmitiem ilgi. Citreiz nedaudz pieklustot, tad atkal uzliesmojot - bet nepārtraukti. Karš kā valsts un sabiedrības apziņas stāvoklis Krievijā.
Tieši karš noteiks sabiedriskās noskaņas, veidos ekonomisko un demogrāfisko modeli, diktēs ideoloģisko un noteiks kultūras kodeksu Krievijā. Vienkārši sakot - dzīve Krievijā notiks caur karu. Paaudžu paaudzēm jāuzaug kara apstākļos, lai pat prātā neienāktu doma, ka kara var arī nebūt.
Visticamāk, ka praksē to nav iespējams ieviest. Gadu desmitiem ilgu karu, kāds pašlaik notiek Ukrainā, Krievija neizturēs - tas noskaidrosies daudz vēlāk. Bet Putins tagad tā nedomā - Krievijas valdnieks uzskata, ka valsts izturēs un caur karu pat nostiprināsies. Ka neizturēs tieši visi pārējie un pakļausies viens pēc otra uzvarētāja Putina žēlastībai. Un tāpēc Putins ved Krieviju pretim šim mērķim - desmitiem gadu ilgam permanentam karam.” Jo karš - tas ir miers.
