Domnīcas “LaSER” pētījuma “Latvijas pilsētas 2040: izaugsme, konkurētspēja, pārvaldība” secinājums ir glābties no izmiršanas pēc Skandināvijas valstu parauga, nodrošinot ieceļotāju uzņemšanu un izkliedēšanu pa mazpilsētām.
Ar pētījuma rezultātiem 27. maijā iepazīstināja "LaSER" valdes priekšsēdētājs Daunis Auers un pētniece Malvīne Stučka (attēlā).
Rezultātu pilnais teksts nodrukāts uz 68 lielformāta (A4) lappusēm. Šī drukas darba 4. lpp. vizualizēts pētījuma objekts - Ziemeļvalstu (Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Dānijas) un triju Baltijas valstu “pilsētas un mazpilsētas". Pētnieki centušies atrast nosacījumus, kuri šajā teritorijā veicina vai kavē pilsētu izaugsmi. Būtu par daudz prasīt, lai pētnieki apceļotu vairāk nekā simtu pilsētu septiņās valstīs un tad klātienē novērtētu, kā tās izskatās, kā tur cilvēki dzīvo un kā vērtē šo dzīvošanu. Pētījums ir sakarību meklēšana starp tādām pilsētās jeb pašvaldībās notikušajām izmaiņām, kādas fiksē statistiskie dati, un juridiskajām normām, kādas katrā valstī regulē pašvaldību darbu. Gala rezultātā juridiskās normas reducētas uz diviem rādītājiem. Pirmo - vai pašvaldības vadītāju ievēlē iedzīvotāji, vai iedzīvotāju ievēlētie deputāti. Otro - kādi ir pašvaldību finansēšanas avoti. Gala secinājums ļoti vienkāršs, ka “plaukstošu pilsētu” radītu tieši ievēlēts pilsētas galva ar iedzīvotāju un uzņēmumu ienākumu nodokļu naudu no pašvaldībā strādājošajiem cilvēkiem un uzņēmumiem.
Pētījuma rezultātu publikācija un prezentācija izraisa kognitīvo disonansi sakarā ar to, ko vispār uzskatīt par pilsētu. Pētījuma kartē iekļauts paskaidrojums, ka par pilsētu sauc apdzīvotu vietu ar iedzīvotāju skaitu virs 50 tūkstošiem. Ja iedzīvotāju mazāk, tad tā jau ir nevis pilsēta, bet “mazpilsēta” trijās gradācijās - liela (25-50 tūkstoši iedzīvotāju), vidēja (10-25) un maza (5-10). Turpretī publikācijas 12. lpp. pieteikts, ka “turpmākajās nodaļās četras Latvijas pilsētas, kas ietilpst “mazu pilsētu”(50 000 -100 000 iedzīvotāju) kategorijā - Daugavpils (Latgale), Jelgava (Zemgale), Liepāja (Kurzeme) un Jūrmala (Vidzeme) - pa vienai no katra Latvijas reģiona, tiks salīdzinātas ar ģeogrāfiski, ekonomiski, demogrāfiski un kultūras ziņā līdzīgām pilsētām Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs". Pēc tam sarunā pētījuma veicēji bija ar mieru runāt atklātāk, nekā bija atļāvušies drukāt uz papīra. Jā, apdzīvotas vietas ar iedzīvotāju skaitu tagad zem 50 tūkstošiem ir māju puduri, kuros dzīvība līdz 2040. gadam izbeigsies pilnīgi neatkarīgi no pašvaldību vadītāju ievēlēšanas kārtības utt. Attiecīgi - nav jēgas veltīt laiku pētījumiem par īstenībā jau tagad nepilsētu pilnīgas izzušanas gaitu.
Tā sagadījās, ka tieši tajā brīdī, kad notika pētījuma “Latvijas pilsētas 2040: izaugsme...” prezentācija, elektronisko publikāciju apritē nonāca vēl divi materiāli, kas pilnībā apstiprināja drīzu iznīcību lielākajai daļai pašreiz vēl apdzīvoto vietu Latvijā.
Kā pirmo citēsim Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju Valtu Ābolu diskusijā “Dzīvības cena: cik liela ir veselības finansējuma plaisa?”, ka “valstī nevarēs būt 17 dzemdību nodaļas, ja diennaktī piedzimst tikai 30 bērni”. Tieši to pašu var sacīt par jebkuru medicīnisko manipulāciju, kas sarežģītāka par žņauga uzlikšanu jau pirms tam, kad atbrauks citi mediķi un aizvedīs cietušo uz kādu no dažām Latvijā atlikušajām slimnīcām. Un tieši tas pats attiecas uz izglītības, izklaides, tirdzniecības un pārvaldes iestādēm, kas nevar pastāvēt bez apkalpojamiem cilvēkiem, bet cilvēki nedzīvo tur, kur nav nekādu pakalpojumu.
Vēl jo skarbāks bijis Jēkabpils domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis pašvaldību vēlēšanu kandidātu diskusijā “Delfu” platformā: “Kolēģi visu laiku mums saka, ka ir vajadzīgs izvērtējums, kāds ir skolēnu tīkls nākotnē. Varam pateikt - ja šobrīd mēs skatāmies uz dzimstību un visiem tiem apstākļiem, tad nevienai skolai nav izredžu. Diemžēl tāda ir situācija, un jūs to redzējāt ar pagājušā gada dzimstības rādītājiem.”
Pētījuma autori nav sekojuši paši savam norādījumam, cik “svarīgi uzsvērt”, ka iedzīvotāju skaita “pieaugums Ziemeļeiropā lielā mērā saistīts ar imigrāciju, nevis ar augstu dzimstības līmeni” (15. lpp.). Tikai tāpēc pastāv “demogrāfiskās tendences: kamēr Latvijas pilsētas un mazpilsētas sarūk, Ziemeļvalstis aug” (13. lpp.). Iedzīvotāju skaita ziņā ne valstis kopumā, ne lielākās pilsētas šajās valstīs nevar augt uz mazāko pilsētu iedzīvotāju piesaistīšanas rēķina, jo saskaitāmo kārtības maiņa nepalielina summu ne Ziemeļvalstīs, ne Latvijā.
Lai nu būtu tā, kā 15. lpp. paredz pētnieki, ka “lielākais iedzīvotāju skaita pieaugums no 2024. līdz 2040. gadam sagaidāms Rīgas piepilsētās - Mārupē par 8 982 iedzīvotājiem (54%) un Ādažos par 2 571 iedzīvotāju (34%).” Lai šie skaitļi kalpo par orientieri jaunu vietu ierīkošanai bērnudārzos, skolās u.tml. iestādēs, par kuru jaudas palielināšanu jārūpējas savlaicīgi kaut ar atrunām, ka līdz 2040. gadam iespējami pavērsieni, kas iedzīvotāju skaita pieaugumu Pierīgā var gan daudzkāršot, gan pilnībā nodzēst. Šeit vienīgi jāatzīmē, ka iedzīvotāju skaita pieaugums Pierīgā, kas varbūt tiks pasludināta par Rīgu, nav uzturams ar cilvēku savākšanu no pārējās Latvijas. Par iedzīvotāja skaita samazinājums līderēm izvirzītas Staicele ar mīnus 28% un Aknīstē ar mīnus 27%. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt.
Pētījumā iztirzātā iedzīvotāju novecošana nozīmē, ka vairums Staiceles iedzīvotāju nomirs turpat, kur dzīvojuši, nevis pārcelsies uz Mārupi. Tur viņus negaida masveidā un cik nu varēs, tik mēģinās izlocīties no veco ļaužu uzturēšanas iestāžu ierīkošanas, lai gan nav liegta vecāku pārcelšanās pie bērniem, ja tie iedzīvojušies valsts centrā.
Lai cik garš būtu līdz 2040. gadam iznīkušo apdzīvoto vietu saraksts, ar to nelielo cilvēku skaitu darbspējas vecumā, par kuru piesaistīšanu no šīm vietām sacentīsies lielpilsēta Rīga/Pierīga (aglomerācija) ar 4-5 Latvijā palikušajām pilsētām, nekādi nepietiks, lai šīs pilsētas kļūtu kaut cik salīdzināmas ar Ziemeļvalstu pilsētām.
Pētījuma autori neuzņemas apgalvot, ka Latvijā būtu iespējams kaut kāds īpašs attīstības veids, ar kādu apdzīvotas vietas ar mazāk nekā 50 tūkstošiem iedzīvotāju, kas nepelna pat “mazu pilsētu” nosaukumu, būtu dabā konkurētspējīgas un pētījumos salīdzināmas ar pilsētām. Ja šāds salīdzinājums tomēr veikts, tad tas ir smalks mājiens par imigrantu viļņa nonākšanu Latvijā. Latvijai nāksies sekot Ziemeļvalstu piemēram, kur “lai gan... visstraujākais demogrāfiskais pieaugums būs vērojams tieši lielajās pilsētās, sagaidāms, ka uzplauks arī mazākas pilsētas,” kā solīts pētījuma 15. lpp. Mutiski D. Auers izskaidroja šo uzplaukumu ar to, ka “imigranti pārvietoti no galvaspilsētas uz mazpilsētām".
Pat ja uzputotas atbilstoši plašsaziņas līdzekļu un politiķu vajadzībām ir ziņas, kādas Latvijā pienāk no Ziemeļvalstīm, tās tomēr pārliecina, ka turienes mazpilsētās nevalda idille, kādu “LaSER” sola Latvijas mazpilsētām kā priekšrocības konkurencē ar Rīgas aglomerāciju: “Daudzi cilvēki dod priekšroku mieram, kultūras viendabībai, lielākai kopības sajūtai un lēnākam dzīves tempam mazpilsētā” (12. lpp.). Jo mazāk vietējo iedzīvotāju kopumā un jo īpaši darbam un vēl citām piepūlēm atbilstošā vecumā, jo vieglāk imigrantiem kļūt par noteicējiem kādā administratīvi vai fiziski noteiktā teritorijā.
