Prokurors: pratināšana viesnīcās attaisnojusies

Neatkarīgās publikācijas par prokuroru veiktajām pratināšanām viesnīcās ABC, Iceland Hotel un Baltpark Hotel, kā arī Guntara Antoma un Ligitas Pētersones advokātu birojā lasītājos izraisījušas rezonansi.

Lasītāji lūdza noskaidrot, kur un pie kā jāvēršas, lai ar prokuroriem varētu komunicēt ārpus prokuratūras daudz komfortablākos apstākļos. Atbildēt uz šiem un citiem jautājumiem Ģenerālprokuratūras vadība deleģēja prokuroru Juri Jurisu, kurš šobrīd ir valsts apsūdzības uzturētājs tā dēvētajā Lemberga prāvā. Iztaujāt prokuroru Neatkarīgā sāka ar jautājumu par iemesliem, kādēļ tika nolemts pratināt ārpus prokuratūras telpām.

– Attiecībā uz procesuālām darbībām, kuras es procesa virzītāja uzdevumā veicu Šampētera ielā viesnīcā ABC un zvērinātu advokātu Antoma un Pētersones birojā – es to darīju atbilstoši Kriminālprocesa likuma normām. Ar procesuālām darbībām saistītos izdevumus ir pienākums segt no tās iestādes līdzekļiem, kura veic šīs darbības. Pirms tam vienmēr tiek rūpīgi pārdomāts un finansiāli izkalkulēts, vai konkrētajā gadījumā prokuratūra ir spējīga nodrošināt pratināšanu ārpus prokuratūras telpām. Tāpat pratināšana ārpus prokuratūras telpām tiek pamatota ne tikai ar finansiālo līdzekļu pieejamību, bet arī ar kriminālprocesuālo mērķu sasniegšanu. Izvērtējot šos apstākļus un cietušā pārstāvja veselības stāvokli, kurš tai brīdī neļāva veikt pratināšanas prokuratūras telpās, tika pieņemts attiecīgs lēmums.

– Tātad slimības dēļ cietušā aizstāvis nevarēja ierasties uz pratināšanu prokuratūras telpās?

– Par konkrētām slimībām no aizstāvja puses neesmu pilnvarots izteikties. Tie ir sensitīvie dati. Ja advokāte Ligita Pētersone jums sniegs savu slimības vēsturi, tad tā ir cita lieta – jūs to no viņas esat tiesīgs uzzināt. Viņas veselības stāvoklis mums liedza veikt pratināšanu prokuratūras telpās. Cietušais Vladimirs Krastiņš arī uzstāja uz to, lai tieši zvērināta advokāte Pētersone sniegtu viņam juridisku palīdzību. Turklāt tika noskaidrots, ka viņi vēlas šīs liecības sniegt. Pratināšanas laiki bija iepriekš saskaņoti, taču aizstāvim bija atgadījusies nelaime ar veselību. Tajā laikā procesa virzītājam, tagad valsts apsūdzības uzturētājam šie apstākļi bija jāņem vērā. Bija vēl arī citi apstākļi, kurus izteica cietušais un viņa advokāts attiecībā uz drošības apsvērumiem, kurus mēs tagad nevaram klāstīt. To visu summējot un saskaņojot ar prokuratūras vadību, kā arī izvēloties lētāko pieejamāko variantu, bet neaizmirstot arī par drošākajām pratināšanas vietām, tika izvēlētas šīs te divas vietas – advokāta birojs un viesnīca. Tā kā advokāta veselības stāvoklis nevarēja normalizēties nedēļas vai mēneša laikā, bet kriminālprocesuālās attiecības ir jānoregulē īsā saprātīgā termiņā, bija jāvērtē ne tikai cietušo intereses, bet arī apsūdzēto Aivara Lemberga, Anrija Lemberga un arī Anša Sormuļa intereses uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Varu nomierināt Neatkarīgās lasītājus: nekādā gadījumā prokurors cietušajam vai advokātam, vai liecinošām personām neko netika pircis vai kā citādi tērējis valsts līdzekļus. Es vienmēr esmu iestājies par to, ka valsts budžeta līdzekļi ir jāekonomē, un ļoti bieži mēs atsakām sev kaut kādus labumus. Runājot par viesnīcu, tur pilnīgi nekas netika papildus apmaksāts, izņemot rēķinu par telpu īri. Es kā prokurors pusdienas pārtraukumā atļāvos pasūtīt sev vienu sviestmaizi par saviem līdzekļiem. Nemanīju, vai pusdienas pārtraukumā cietušais un viņa aizstāvis gāja par saviem līdzekļiem kaut ko pirkt. Līdzīga situācija bija arī zvērinātu advokātu birojā. Tur procesuālās darbības veicām bez pusdienas pārtraukuma. Ne tēja, ne ūdens no zvērināta advokāta biroja puses netika piedāvāts. Pat ja būtu piedāvāts, zinot lietas rezonansi, arī šobrīd valsts apsūdzības uzturētāji no tā būtu atteikušies. Lasītājus varu informēt, ka prokuratūra arī turpmāk izvērtēs iespējas pratināt ārpus prokuratūras telpām, ja kriminālprocesā šāda nepieciešamība radīsies. Likums to pieļauj.

– Rēķinu Šampētera ielā apmaksājāt uzreiz skaidrā naudā vai to veicāt ar pārskaitījumu?

– Vajadzēja apmaksāt uzreiz. Lai arī procesuālās darbības tiek plānotas ilgu laiku iepriekš, mēs viesnīcu nevarējām informēt tik savlaicīgi, cik savlaicīgi plānojām nopratināšanu. Mēs nevarējām paredzēt, kāds aizstāvei būs veselības stāvoklis. Mums piedāvāja konkrētu datumu, kurš tika saskaņots ar liecinošām personām. Tādēļ arī tika nomaksāts skaidrā naudā. Es pats nomaksāju rēķinu, bet tā nebija liela summa. Protams, šie tēriņi tika saskaņoti ar prokuratūras vadību.

– Ar Jāni Maizīša kungu?

– Tāds jautājums nav ģenerālprokurora līmenī. Es par situāciju ziņoju savai vadībai, kura risina šos jautājumus. Tika izvērtēts, kāda summa ir pieejama. Uzrādot čeku, es šo summu saņēmu atpakaļ.

– Kurās viesnīcas telpās veicāt procesuālās darbības – viesnīcas numuriņā?

– Viesnīcas numuriņā nebūtu īsti ērti. Cik atceros, tā bija konferenču zāle.

– Procesuālo darbību veikšanas laikā lietojāt spirtotos dzērienus?

– Nē. Es vispār alkoholu nelietoju. Nē, protams, tas taču bija darba laiks. Prokuratūra to nevar atļauties. Pieļauju, ka tā varbūt nemaz nebūtu slikta prakse, ja prokuratūrās telpās, kad kādu cilvēku pratina, viņam piedāvātu arī padzerties. Taču ir bijuši arī kuriozi gadījumi, kad saka – tur prokurors, iespējams, kaut ko piebēris. Tādēļ mēs prokuratūrā norādām vietas, kur pratināšanas starpbrīdī koridorā var paņemt ūdeni.

– Kā tad jūs izskaidrotu komiskās kļūdas pratināšanas protokolos, kur, piemēram, Ventamonjaks vietā ierakstīts Vent Amonkas?

– Lasītājiem grūti iedziļināties lietas būtībā. Viņi arī protokolus nav lasījuši. Lietas apjoms ir milzīgs.

– Tātad kļūdas radušās no noguruma, nevis no dzērieniem?

– Pratināšana notika daudzas stundas no vietas. Cietušais izmantoja visas likumā noteiktās tiesības konsultēties ar advokātu. Viņiem protokolā bija labojumi, ko paredz arī Kriminālprocesa likumus. Tautas valodā saka: kurš nestrādā, tas nekļūdās. Bet es Neatkarīgās un interneta portāla lasītājus varu nomierināt. Kļūdainā vieta nav vienīgā, kurā redzams kompānijas nosaukums. Arī citi pierādījumi norāda uz šo kompāniju. Kļūdā vainojams nogurums.

– Runājot par drošību. Viesnīcu ABC izvēlējāties tāpēc, ka tās īpašnieks ir Jānis Naglis un Juris Savickis?

– Tajā brīdī procesa virzītājs, tagad valsts apsūdzības uzturētājs nav operatīvās darbības subjekts. Man nav kompetence vērtēt visus šos riskus tieši tādā aspektā un griezumā. Tāpēc neesmu par to interesējies. Šad tad man gadās laiks arī izlasīt Neatkarīgo. Līdz tam nezināju, kas ir viesnīcas īpašnieki. Man bija dots atzinums par to, ka tā ir droša vieta, kur mēs varam tikties.

– Kurš jums deva šo atzinumu?

– Ar atzinumu jāsaprot nevis rakstītais, bet gan ieteikumi. Es neesmu kompetents to atklāt.

– Tā ir prokurora Anda Mežsarga kompetence?

– Bez operatīvās darbības subjekta piekrišanas nevienam nav tiesību neko atklāt.

– Tātad pratināšanā tomēr klāt bija arī Satversmes aizsardzības biroja darbinieki?

– To es arī jums nevaru atklāt, jo arī tas nebūtu korekti – apgalvot, ka tieši šī te konkrētā uzdevuma izpildē bija iesaistīts Satversmes aizsardzības birojs. Galvenais, ka mērķis tika sasniegts: sensitīvajā brīdī, kad personas būtiski liecināja, uzņemoties zināma veida risku, ko Vladimirs Krastiņš nav arī noliedzis tiesā, ka viņam šis risks kā apdraudējums ir bijis, šī informācija nenoplūda.

– Vai ar apdraudējumiem domāti KNAB operatīvo izstrāžu daļas vadītāja Jura Juraša kunga operatīvo darbinieku sarakstītie ziņojumi?

– Nemāku teikt, kurš operatīvais darbinieks ko sarakstījis. Tas ir cits jautājums. Mēs šādus jautājumus nevaram publiski apspriest.

– Kāpēc?

– Tāpēc, lai Neatkarīgās lasītāji būtu droši – ja viņiem dzīvē nāksies saskarties ar prokuratūru un ja viņi uzticēsies prokuratūrai, tai skaitā baidoties par savu veselību un dzīvību, tad lai viņi būtu droši, ka mēs viņiem varēsim nodrošināt un garantēt – informācija netiks izpausta un viņiem no tā nav jābaidās.

– Tad jau sanāk, ka prokuratūra ir ļoti nedroša iestāde?

– Es piedāvāju uz šo jautājumu skatīties mazliet plašāk. Nav runa par vienu konkrētu kabinetu, kurš atrodas prokuratūras telpās. Personai līdz šīm telpām vēl ir jānokļūst. Arī tas ir vesels pasākumu kopums.

– Bet prokuratūrai Rīgā ir daudz telpu.

– Jā, bet jāvērtē arī visi citi apstākļi. Lai persona nonāktu pie procesa virzītāja, jāveic noteikta procedūra. Jūs taču filmas skatāties, kur bieži apdraudējums personai notiek nevis policijas iestādē, bet pirms nonākšanas tajā. Tā nav spēlīte, kurā varētu vieglprātīgi paļauties uz to, ka gan jau viss būs labi. Prokuroram draudi īpaši jāizvērtē un jārīkojas tā, lai maksimāli draudus mazinātu.

– Pratinātais Vladimirs Krastiņš tiesas zālē apgalvoja, ka iniciatīva viņu pratināt advokāta birojā nākusi no prokurora. Tas atbilst patiesībai?

– Ne gluži. Tajā brīdī darbojās izmeklēšanas grupa, un es biju tās dalībnieks. Pirms ierados pratināšanas vietā, es laikus saskaņoju, vai tur varēs ierasties arī pārējie. Saņēmu apstiprinošu atbildi. Tajā brīdī apstiprinājums nāca no aizstāvja. Parasti prokurors nosaka kādu vietu, kur varētu veikt procesuālās darbības, bet otra puse piedāvā savu variantu. Mēs esam lojāli un visus uzklausām.

– No tiesas zālē teiktā sapratu, ka pratināšanas brīdī Ligita Pētersone bija juridiskās palīdzības sniedzēja ne tikai Vladimiram Krastiņam, bet arī A. Lembergam. Tad kādēļ uz šīm pratināšanām neaicinājāt arī A. Lembergu?

– Es varu atbildēt tikai tik, cik esmu par to informēts. Tajā konkrētajā brīdī, kad notika šīs procesuālās darbības, Ligita Pētersone darbojās saskaņā ar vienošanos un iesniegto orderi. Nekāda cita ordera no citas puses mums nav bijis. Līdz ar to lemt par citiem blakus apstākļiem nav bijis pamata. Arī šobrīd vairāk kā izskanējušu versiju par to neko neesmu dzirdējis.

– Advokātu birojam par telpu īri arī kaut ko samaksājāt vai viņi atlīdzību neprasīja?

– Ja no viņas puses tiktu stādīts atlīdzības jautājums, tad mums atkal būtu jāveic saskaņošanas procedūra. Katrs gadījums tiek individuāli vērtēts. No viņas puses apsvērumi bija, ka tas ir viņas birojs un tur nekādu problēmu nav ierasties arī cietušajam. Nekādi maksājumi mums netika piestādīti un arī izteiktas pretenzijas par to.

– Lasītāji interesējas, ar ko jākārto lietas, lai personu varētu nopratināt advokātu birojā vai viesnīcā?

– Katrs konkrēts gadījums ir individuāli izsverams. Ja personai ir objektīva nepieciešamība tikt nopratinātai ārpus prokuratūras telpām, to dara zināmu procesa virzītājam.

– Vai prokurora darbs advokātu birojā varētu būt nākotnes modelis – atbrīvotos prokuratūras resursi, raitāk veiktos procesuālās darbības, ātrāk taptu apsūdzības?

– Tas bija izņēmuma kārtā rūpīgi izsvērts gadījums. Cik tad mums ir Latvijā šādi smagie gadījumi? Valsts apsūdzība neceļ apsūdzības cietušo interesēs. Mēs ceļam un uzturam valsts apsūdzību valsts vārdā, aizstāvot cietušo intereses. Mēs neceļam apsūdzību tikai tāpēc, ka kāds no cietušajiem to gribētu.