Ja pašvaldības nav izveidojušas sociālo dienestu vai nav to reģistrējušas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, tām draud pat administratīvais sods. Septiņos gadījumos auditori – šajā gadījumā tie ir Labklājības ministrijas (LM) speciālisti – ir uzsākuši šādas lietvedības.
LM valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks skaidro, ka pārbaudes netiek veiktas, lai "kādu sodītu" vai tikai tāpēc, ka pašvaldības patlaban saņem valsts līdzfinansējumu pabalstu izmaksai. "Vēlamies panākt, lai visās pašvaldībās cilvēkam tiktu sniegta profesionāla sociālā darbinieka palīdzība, un tas ir kas vairāk nekā pabalsta izsniegšana," uzsver I. Alliks. Latvijas Pašvaldību savienības konsultante sociālajos jautājumos Silvija Šimfa gan atgādina, ka pašvaldības pašlaik ar mazāku skaitu darbinieku spiestas sniegt palīdzību daudz lielākam cilvēku skaitam un daudzi sociālie darbinieki ir uz izdegšanas robežas. Trūcīgo skaits Latvijā pašlaik pārsniedzis 150 000, un, kā izpētījuši sociālie darbinieki, tikai lai nokārtotu trūcīgā izziņu, nepieciešams savākt septiņus dokumentus vienam cilvēkam.
Par pabalstu izlemj balsojot
Sociālie dienesti vairākās Latvijas pašvaldībās strādā ar nopietniem pārkāpumiem, šāds teju skandalozs paziņojums nāca pēc tam, kad Saeimā LM vēstīja par veiktā audita rezultātiem. No LM veiktā audita rezultātiem izriet, ka ir gadījumi, kad lēmumus par palīdzību klientiem pieņem nevis sociālā darba profesionālis, bet pašvaldības deputāti balsojot, tā rupji pārkāpjot gan sociālā darba pamatprincipus, gan privātās informācijas konfidencialitāti.
Auditā konstatēti pārkāpumi gan pašvaldības pabalstu piešķiršanā, gan sociālo dienestu darbā. Kā būtiskākie minami neskaidra un nesakārtota dokumentu aprite, netiek novērtētas klienta vajadzības un resursi, nereti darbs ir virspusīgs un nav vērsts uz klientu problēmu risināšanu.
Atsevišķās pašvaldībās sociālais dienests vispār nav izveidots, daudzviet trūkst darbinieku vai viņiem ir nepietiekama izglītība. Vairāki sociālie dienesti joprojām nav reģistrējušies sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā un pakalpojumus faktiski sniedz nelikumīgi, par ko septiņos gadījumos ir uzsākta lietvedība.
Pabalstu izsniegšanas centrāles
Satraucošas ir ziņas, ka atsevišķi sociālie dienesti strādā kā pabalstu piešķiršanas centrāles, neatrodot laiku un resursus tam, kas būtu jādara pirmām kārtām – jāpalīdz cilvēkam risināt problēmas un kļūt neatkarīgam no pašvaldības un valsts palīdzības, norāda arī Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča. Kā būtiskākie cēloņi nekvalitatīvam dienestu darbam komisijas sēdē minēti atbilstošas izglītības trūkums, zemais atalgojums, lielā darba slodze un izdegšana, kā arī profesionāļu aiziešana no sociālajiem dienestiem. Deputāts Andris Bērziņš (ZZS) aicināja atbildīgās ministrijas pārskatīt to dokumentācijas apjomu, ar kuru ikdienā jāstrādā sociālajiem dienestiem, jo sociālie darbinieki faktiski kļuvuši par grāmatvežiem – papīru darbs laupa iespēju strādāt ar cilvēkiem un risināt konkrētas problēmas.
Mums arī resursu nav
Situācijas kopainu saprot arī LM, tomēr ministrijai neesot nekādu papildu resursu vai spēku, kā atvieglot pašvaldībām darbu. Likums ir likums – tas esot jāpilda un sociālajiem dienestiem jābūt sakārtotiem atbilstoši tam. I. Alliks sarunā ar Neatkarīgo norāda: ir svarīgi runāt par prioritātēm – ir pašvaldības, kur sociālais darbs ir sakārtots un ļoti augstā līmenī, tas nozīmējot, ka palīdzība cilvēkiem šajās pašvaldībās ir prioritāte.
Kāpēc šādi auditi nepieciešami, jo varbūt krīzes apstākļos, kad visur budžeti ir saspiesti, ar kontrolējošām darbībām varētu nesteigties? Varbūt šādas pārbaudes tiek veiktas, jo valsts 50% apmērā līdzfinansē garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsta izmaksu un 20% – mājokļa pabalstu? "Nē, tas, ka valsts līdzfinansē šos pabalstus, nav galvenais mērķis auditiem," saka I. Alliks.
Šāds darbs tika veikts arī agrāk – sociāli dienesti vienmēr tikuši pārbaudīti, tikai to darīja tagad jau likvidētā Sociālo pakalpojumu pārvalde. "Mums nav pašmērķis sodīt pašvaldības, un nevēlamies, lai ciestu iedzīvotājs, kurš pretendē uz pabalstu, mūsu galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēka un katras ģimenes problēma tiktu uzklausīta, izvērtēta, atrasts pareizais risinājums, nevis tikai izsniegts pabalsts."
Mērķis nav sodīt
Alliks atzīst: jā, krīzes laikā trūcīgu personu skaits pārsniedz 150 000, bet sociālo darbinieku skaits vietām ir samazināts, un reāli darbiniekiem nav laika iedziļināties cilvēka problēmās, bet atsevišķās vietās sociālie dienesti nav izveidoti atbilstoši likuma prasībām, lēmumus pieņem nevis profesionāļi, bet politiski – domes sēdēs. Tas nav pieņemami. Šim darbam un dienestam kā tādam neatkarīgi no ārējiem apstākļiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem.
Piemēram, viens no noteikumiem – sociālajam dienestam jābūt reģistrētam sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Lai to izdarītu, dienestam jāatbilst kritērijiem, piemēram, darbiniekiem jābūt ar atbilstošu izglītību. Tā ir kā garantija, ka lēmumus attiecībā uz cilvēkiem pieņems izglītots, kompetents cilvēks. Neraugoties uz tiesvedībām, I. Alliks uzsver, ka mērķis nav sodīt pašvaldības (drīzāk izteikt brīdinājumu) un nekādā gadījumā nav runa par to, ka tām varētu nedot līdzfinansējumu pabalstu izmaksai.
Diemžēl, atzīst ierēdnis, papildu resursu, lai palīdzētu pašvaldībām, valstij neesot, vēlreiz atgādinot par šo sociālā spilvena līdzfinansējumu. Kādreiz sociālajiem darbiniekiem, kuri strādāja ar ģimenēm, bija piemaksa no valsts, tagad – atcelta. "Neesam tās nolikuši tālākajā atvilktnē – bet nākamgad diezin vai varētu atjaunot, jo gaidāma vēl budžeta samazināšana," spriež I. Alliks.
Darba – vairāk
"Pašvaldības bija spiestas samazināt darbinieku skaitu, taču funkcijas tām paliek tās pašas, pat vēl vairāk. Tātad ar ievērojami mazākiem resursiem jāizdara ievērojami lielāks darba apjoms," uzsver Silvija Šimfa no Latvijas Pašvaldību savienības. Sociālie darbinieki netiek atalgoti adekvāti darba apjomam un sarežģītībai. Diemžēl pašvaldības šajā situācijā nepamet sajūta, ka "tiek šauts ar lielgabalu pa zvirbuļiem", ja no 118 pašvaldībām pārbaudītas 14 un tiek izdarīti secinājumi par visām pašvaldībām.
S. Šimfa piekrīt, ka ir pārkāpumi, kuri ir ļoti nopietni, bet daudzi no konstatētajiem trūkumiem ir formāli, turklāt atsevišķi radušies, jo sistēma valstī kopumā nav sakārtota, un tā nu gluži nav tikai pašvaldību vaina. Kā piemēru viņa min datus par trūcīgo personu skaitu, kur nesakrīt "kvalifikācijas kodi", tie nesakrīt visā valstī, un tas būtu jāatrisina ministrijām.
Tas nav normāli
Taču lielākās problēmas sociālajiem dienestiem pašlaik ir saistībā ar kraso trūcīgo skaita pieaugumu, kas arvien turpina palielināties. Janvārī bija 103 tūkstoši trūcīgo, aprīlī–maijā –jau 153 596! "Padomājiet, tas ir 50 tūkstoši cilvēku dažos mēnešos, tas ir uz vienu sociālo darbinieku tūkstotis jaunu klientu! Tas nav normāli. Sociālie darbinieki parēķinājuši, ka tikai vienam cilvēkam, lai nokārtotu trūcīgā statusu, jāaizpilda septiņi dokumenti..." situāciju kā nepieņemamu vērtē S. Šimfa. Viņa uzsver, ka tā nav tikai pašvaldību problēma – tā ir visas valsts nelaime.
Piemēram, sociālie dienesti naudas trūkuma apstākļos oficiāli strādā (tiek apmaksātas) četras dienas, bet sociālie darbinieki nāk uz darbu arī piektdien un sestdien – bez maksas, lai pabeigtu visus darbus.
S. Šimfa arī spriež, ka daudzos gadījumos, ja nav reģistrēti sociālie dienesti, tās varētu būt objektīvas grūtības, jo pašvaldību reformai apritējis vien gads un daudzos novados ne tik viegli veicies ar šo apvienošanos. Novadu struktūra vēl tikai veidojas.