Ģenerālprokuratūra pagājušā gada nogalē ir izbeigusi 2006. gadā sākto kriminālprocesu par latviešu aviatora Herberta Cukura iespējamo līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā. Izmeklēšanā ir secināts: H. Cukura dalība ebreju masu slepkavošanā nav pierādāma.
«Nē, neesmu pārsteigts par tādu Ģenerālprokuratūras lēmumu, es būtu pārsteigts, ja lēmums būtu citādāks,» saka žurnālists Armands Puče. Viņš ir uzrakstījis grāmatu Jūs nekad viņu nenogalināsiet, kurā izstāsta savu versiju, savu viedokli un atklāj paša izpētīto Cukura lietā.
Gaida izlēmīgu rīcību
A. Puče atkārtoti uzsver, ka stāsts par H. Cukuru ir stāsts pašiem par sevi, par latviešiem un nacionālo pašapziņu, par Latviju. «Šis ir viens no unikālajiem gadījumiem, kad latvieši novēloti, toties godprātīgi izturas pret lietu, kas viņiem tiek piešūta. Līdz šim par to runājuši citi, tagad beidzot runājam paši. Ja tagad jautā, ko darīt ar Cukura pīšļiem, es saku: ejam tālāk savā nacionālajā stājā. Jābūt tā, ka Latvija grib pārapbedīt Cukuru, nevis viņa ģimene to grib.»
Pirms aptuveni nedēļas Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājam Guntim Gailītim tika iesniegts vīru kopas Vilki iesniegums, kurā viņi raksta: «Vīru kopa Vilki (..) atbalsta ieceri pārapbedīt Rīgas Brāļu kapos Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, Latvijas Neatkarības kara varoni, Latvijas armijas kapteini, aviatoru un tāllidojumu rekordistu Herbertu Cukuru. Herberts Cukurs turklāt Otrā pasaules kara laikā izglābis piecu cilvēku dzīvības.» Vilki cer sagaidīt no Rīgas pieminekļu aģentūras ātru un izlēmīgu rīcību, lai varonis beidzot atgrieztos mājās - blakus saviem kara biedriem.
Esot vajadzīgs kopviedoklis
G. Gailītis to gan nesola. Jau 2011. gadā, kad H. Cukura pārapbedīšana tika aktualizēta, tika vākti un apkopoti dažādu institūciju un organizāciju viedokļi. Nu situāciju izmainīja Ģenerālprokuratūra. Situācija ir cita, noteic G. Gailītis. Viņš piekrīt, ka vairs nevar balstīties uz 2011. gadā iegūtajiem viedokļiem, tāpēc vajag vēlreiz noskaidrot, kā H. Cukura iespējamo pārapbedīšanu vērtē Aizsardzības ministrija, Ārlietu ministrija. Esot vajadzīgs «kopviedoklis valstiskā līmenī», jo Cukura gadījums ir sarežģīts. Tāpēc - vispirms nepieciešams iesniegums, uz kura pamata tiek kārtota dokumentācija (tāds ir), pēc tam - viedokļi no plaša sabiedrības spektra (tos sāk noskaidrot).
H. Cukura meita Antinea Doloresa Cukurs-Risoto sarunā ar Neatkarīgo godīgi atzīst: «Es tai lietai (H. Cukura pārapbedīšanai Rīgas Brāļu kapos - red.) neticu. Bet ir cilvēki, kuri cenšas panākt mana tēva pārapbedīšanu, un lai Dievs viņiem palīdz.» Aviatora meita piebilst - kaut arī Ģenerālprokuratūra viņas tēvu ir reabilitējusi, apstākļi esot vēl komplicētāki nekā 2011. gadā. Viņa netic, ka šo jautājumu izdosies ātri atrisināt.
Jautājums nav ērts
Ir vērts atgādināt, ka Ģenerālprokuratūra divas reizes bija atteikusi piešķirt H. Cukuram rehabilitāciju. Toties nu Ģenerālprokuratūras slēdzienā teikts, ka H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu. Ģenerālprokuratūra izvērtēja tai pieejamos materiālus, faktus, izprasīja starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumus. Ja būtu bijuši kādi H. Cukuru kompromitējoši fakti, tos 13 gadu laikā bija iespējams iesniegt. Piemēram, 1960. gadā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja iesāka pret H. Cukuru lietu, bet Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai atsūtītajos materiālos ir bijuši tikai deklaratīvi apgalvojumi. Kopš 2012. gada tiesiskā palīdzība lūgta Izraēlai un pat vairākas reizes, taču atbildes nav saņemtas. Secināts, ka no Vācijas, Krievijas, Brazīlijas un Lielbritānijas saņemtā informācija nav kvalificējama kā pierādījumi juridiskā izpratnē.
A. Puče vaicā, kurš Latvijas politiķis būs gatavs šo lietu risināt? Pagaidām jautājums tiek atstāts bez atbildes un arī bez reakcijas uz Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas rezultātiem. Jautājums nav ērts, jo tas ir kas vairāk nekā tikai H. Cukura reabilitēšana un cieņpilna pārapbedīšana. Nāktos pārskatīt līdz šim H. Cukuram piedēvēto atbildību «par nevainīgu civiliedzīvotāju slepkavībām un līdzdalību holokaustā,» citējot politiķi Arti Pabriku, kā arī laipot starpvalstu attiecībās.
Armands Puče, žurnālists un uzņēmējs:
«Pirmkārt, nav neviena argumenta, kāpēc Cukuru neapbedīt Rīgas Brāļu kapos. Cukurs no Latvijas izceļoja legāli, viņš neslēpās. Otrkārt, šajā situācijā vajadzētu pasaudzēt Cukura ģimeni, gana daudz tā ir cietusi, lai tiktu ierauti šajā zaņķī «ko mums darīt ar tēva pīšļiem». Ko darīt ar Cukura pīšļiem? Tas ir nacionālās pašcieņas jautājums. Apspļaudot Cukuru, tika apspļaudīta Latvija. Prokuratūras atbilde ir viens no retajiem apstiprinājumiem, ka beidzot paši runājam par savu vēsturi, nevis ļaujam to darīt citiem, kā bijis līdz šim. Skumji noraudzīties, ka gribam ekspluatēt Cukura jautājumu. Paraudzīsimies plašāk - ja Cukuru legalizē, tātad legalizē Latvijas pirmās brīvvalsts garu.»
Uldis Neiburgs, vēsturnieks:
«Salikt visus punktus uz i Herberta Cukura lietā var izrādīties arī neiespējami, un viņa vārds, tāpat kā līdz šim, var dot iespēju vieniem pārmest Latvijas aviācijas izcilnieka beztiesas noslepkavošanu, bet citiem vainot latviešus nespējā apzināties savu līdzdalību un līdzatbildību holokaustā. Tomēr, lai kāda būtu Cukura aizstāvju vai nosodītāju motivācija, ikvienam būtu tikai pakalpots, ja brīdī, kad Cukurs uzzināja, ar ko nodarbojas Arāja komanda, viņš to būtu atstājis neatkarīgi no iemesla, kamdēļ viņš tajā bija nonācis (..).» Tāpēc šajā situācijā vēsturnieks iesaka nācijas varonības apliecināšanai izvēlēties morāli skaidrākas vērtības un orientierus.
(No U. Neiburga grāmatas Grēka un ienaida liesmās!)
