«21. novembrī aiziešu uz tikšanos ar skolēniem. Vecmīlgrāvī viena krievu skola lūdza, lai atnāku aprunāties... Tur skolotāja teica: lai kā arī tie politiķi cīkstētos, mēs tomēr gribam dzīvot Latvijā, runāt latviski un neaizmirst arī savu dzimto valodu. 21. novembrī – un tad viss! Vairs nekādu interviju, nekādu politisko diskusiju un komentāru... Aizbraukšu uz saviem laukiem, uz Smārdi, un vairs nedomāšu ne par ko,» saldi sapņo prezidents, jau izgaršodams savu glīti sakrauto malkas grēdu un rudens lauku smaržu. Guļbūve, kuru Guntis Ulmanis cēlis pēc savu tēva māju – Ezerkleišu – parauga, gaidīt gaida, un varbūt prezidents arī kādu brīdi tur pavaļosies, tomēr politikas un sabiedriskās dzīves vilinājums ir tik neatvairāms, ka droši vien notiks tā: drīz atkal ieraudzīsim Ulmaņa kungu Rīgas burzguļojošajā katlā...
Un ne tikai: tūdaļ pēc intervijas, kas notiek Rīgas Latviešu biedrības nama skaistajās telpās, konkrēti - šā nama saimnieka un biedrības priekšsēdētāja Gunta Gailīša darbistabā, Ulmaņa kungs dosies uz Baltkrieviju, lai «popularizētu mūsu valsts svētkus kaimiņvalstī». Vai tad šis būs vienīgais un pēdējais brauciens? Nē taču.
- Jums ir milzīga sabiedriski politiskā un arī vienkāršas saskarsmes pieredze, kas ļauj perfekti atbildēt uz jautājumu: cilvēkam var uzticēties vai nevar? Kā šodien ir ar to uzticēšanos?
- Uzticēšanās ir viena svarīga lieta... Ja mēs vēlējam prezidentu, vēlējam Saeimas deputātus, vēlējam jauno valdību, tad mums šiem cilvēkiem ir jāuzticas, mums jāsaprot, ko šie konkrētie cilvēki var mums dot un kādas vērtības pārstāvēt un aizstāvēt.
- Bet ja mēs neuzticamies?
- Man reizēm ir sajūta, ka mēs neuzticamies nevienam. Un tas ir vēl sliktāk nekā uzticēties un pievilties. Tagad nāk iespējamais Ministru prezidenta amata kandidāts Bordāns ar visu savu komandu, un par katru no komandas locekļiem parādās fakti un faktiņi, kas nekad nebūtu parādījušies, ja viņi nepretendētu uz vietu valdībā vai citās struktūrās.
- Kā gan citādi? Viņi taču vientuļi un klusi nesēdēs dārza mājiņā, viņi pretendē uz mūsu valsts vadīšanu.
- Bet ja šie fakti nesaistās ar viņu tiešo darbību valdībā?
- Viss saistās.
- Arī taisnība. Publiskām personām grūti nošķirt personisko no publiskā.
- Jūs kaut kur izteicāties, ka neuzskatāt jaunievēlēto Saeimu par sadrumstalotu. Vairākumam ir pretējs viedoklis.
- Man ir tāds sadalīts viedoklis... Sākšu iztālēm. Esmu daudz pētījis Kārļa Ulmaņa dzīvi un politisko darbību. Varbūt atceraties: Atmodas laikā mēs ļoti daudz lasījām grāmatas par ulmaņlaiku Latviju, par politiķiem, par Saeimu, par ekonomiku. Un kādi bija stāsti par Saeimu, kurā tika ievēlēts desmitiem partiju... lūk, tā ir sadrumstalotība. Starp citu, uzskatu, ka Latvijas simtgadē mēs ļoti skopi atceramies pirmskara Latvijas politisko eliti un sabiedrību kopumā. Jā, un kad mani ievēlēja par Valsts prezidentu, es pa īstam izjutu politisko sadrumstalotību. Kad nosaucu vispirms Māri Grīnblatu, pēc tam Andreju Krastiņu par Ministru prezidenta amata kandidātiem, Saeimas politiskā sadrumstalotība bija dramatiska. Pēc tam tika nosaukts Krasts kā kompormisa figūra. Šobrīd Saeimā ir vismaz 40% stabili domājošu politiķu, bet sadrumstalotības iespaidu rada pārējie. Pirmām kārtām tāpēc, ka mēs viņus nepazīstam. Tā, piemēram, KPV LV - no šīs partijas mēs pazīstam labi ja trīs četrus cilvēkus. Jau iepriekšējo Saeimu sastāvi man šķita nepazīstami, un es domāju, ka sliktāk vairs nevar būt. Izrādās - var! No tā arī rodas iespaids par sadrumstalotību. Es visu laiku vēroju Bordāna aktivitātes: viņš ar katru dienu kļuva prātīgāks.
- Prātīgāks attiecībā uz ko? Uz fiskālo izpratni vai apetīti uz drošības iestāžu kūrēšanu?
- Ziniet, es... Latvijas simtgadi cenšos sagaidīt arī ar pozitīvām domām un izjūtām. Latvija nav tā stūraini savādā valsts, kas mūždien pieļauj neskaitāmas kļūdas itin visos procesos. Mēs esam ievēlējuši jauno Saeimu. Pirmajai domai jābūt: parlaments ir ievēlēts tāds, kādu tauta ir gribējusi, un nav no tautas jāprasa skaidrojums, sak, kāpēc tu balsoji par to vai to! Mums jārēķinās ar to, ka lielākā daļa vēlētāju balstīsies pieņēmumā, ka, teiksim, Strīķe ir solījusi trīs dienu laikā salikt cietumā visus blēžus un zagļus. Oho, tātad balsojam par Strīķi! Mēs nepārliecināsim vēlētājus par pretējo, proti, ka tas nav tik vienkārši. Paziņot var daudz ko... Bordāns, piemēram, paziņoja: bez zemniekiem! Man tas ļoti nepatika. Es saprotu, ka var atteikties, bet nesaprotu, ka var atteikties bez motivācijas, politiski negudri un vizuāli neizprotami. Bija sajūta: Bordāns uzskata zaļzemniekus par ļoti nopietniem Latvijas valsts ienaidniekiem. Gaidu, kad viņš to visu paskaidros. Un vai tikai Bordāns nejauc politisko darbību un atbildību valsts priekšā ar birokrātiski praktisko darbību konkrētos gadījumos?
- Kā jūs to domājat?
- JKP līderi Strīķe un Jurašs ir konkrētu izmeklēšanas darbību veicēji, viņi nav politiķi. Neesmu redzējis nevienu viņu politiskā talanta dzirksti. Bet neaizmirsīsim, ka ministri ir politiski atbildīgas figūras. Ierēdņi strādā savu darbu, politiķi - savu. Ja Bordāns šīs lietas sajauks, tad viņš ļoti ātri pazaudēs savu krēslu - ja viņu, protams, ievēlēs par Ministru prezidentu. Bordāns pirms vēlēšanām izmantoja tautas neapmierinātību, arī tagad viņš mēģina to darīt, tomēr patlaban viss var pavērsties citā virzienā, jo izmest ZZS mēslainē - tas var izsaukt neapmierinātību pret pašiem bordāniešiem. Tā nav politikas māksla - iztapt tautas naida izjūtām un sabāzt visus cietumā, māksla ir - tautu nomierināt, risinot sasāpējušus jautājumus. Vai Bordāna lēmums izmest zaļzemniekus - tā viņiem ir Nāves sala? Domāju, ka ne. Bordāns, pats to nenojaušot, dara zelta darbu priekš ZZS: zaļzemniekiem jādod laiks, lai viņi atveseļotos, un, atstājot Ulmaņa karogu kā relikviju un sirds pārliecību, jānāk jauniem līderiem, jāveido konceptuāla pieeja visām problēmām, jārunā par mūsdienīgām tēmām modernā valodā. Esmu nācis no Zemnieku savienības, un tā ir viena no partijām, kas izdzīvojusi cauri laikmetiem un dzīvo vēl tagad. Sevišķi labi, ka Dana Reizniece-Ozola atgriezusies partijā: jādomā, ka tur būs uzplaukums un atjaunotne.
- Tātad - jūs esat par vai pret Bordānu kā valdības vadītāju?
- Kas mums ir svarīgāk? Lai nosauktā pretendenta valdība tiktu apstiprināta un, apstiprinot pozitīvas tendences, sāktu strādāt? Vai arī mēs gribam šo pirmo kandidātu redzēt tikai kā izmēģinājumu trusīti? Partiju «raksturi» parādās tad, kad sāk dalīt ministru portfeļus. It kā NA vajadzētu dot izglītības ministra portfeli. Bet, no otras puses, - viņi taču tik emocionāli uzsitīs pa nacionālajiem taustiņiem, ka tos citus cilvēkus, kuri nav tik pārliecināti par Latviju, pazaudēsim neatgriezeniski! Nacionālā apvienība ir laba nacionālās pašapziņas nesēja, savukārt izglītības ministram jābūt kompromisa cilvēkam, kurš perfekti zina, kādā dinamikā valstī attīstīt latviešu valodu. Tas pats ar Zemkopības ministriju. Vai par ministru likt kārtīgu arāju vai dārzkopi? Varbūt tomēr cilvēku, kurš labā angļu mēlē spēj pārliecināt starptautiskās institūcijas par Latvijas zemkopju interesēm? Jo Latvijā pats galvenais ir zeme un cilvēki, kuri to apstrādā. Tā ka nevar vēl zināt, kuri ir lielāki nacionālisti - zaļzemnieki vai nacionāļi.
- Varbūt tomēr kādiem trim premjera amata kandidātiem izmēģināt valdības veidošanas procesu? Nu, tā, alfabēta secībā...
- Es gan teiktu, ka četriem. No otras puses - vai valstij tas ir vajadzīgs? Šobrīd ir tā: Artis Pabriks tā kā pagājis maliņā, Aldis Gobzems droši vien domā, kā skaistāk uzrakstīt iesniegumu, lai atjaunotu darbu advokatūrā, Bordāns plaukst kā jāņuzāle... Savukārt Roberts Zīle nav īsti godīgs pret Latviju. Viņš neapšaubāmi būtu spēcīgākais premjers no visiem - sākt strādāt uzreiz! Taču, tiklīdz tāda iespēja parādās, viņš aiziet no šīs pozīcijas.
- Prezidents taču neaicināja Robertu Zīli!
- Prezidents kandidātus neķer no gaisa. Viņš taču konsultējas ar politiskajiem spēkiem. Zīle, manuprāt, neizrāda ne mazāko vēlēšanos kļūt par premjeru.
- Roberts Zīle jau vasarā pateica, ka kļūs par premjeru tikai spēcīgai valdībai. No šīs Saeimas sastāva spēcīgu un ilgtspējīgu valdību izveidot nav iespējams.
- Roberts Zīle politisko maizi ir izcepis līdz galam, un viņš varēja tautai un valstij likt galdā šo maizi. Tad mēs būtu atbrīvoti no daudzām intrigām, kas patlaban klaiņo pa valdības veidošanas kuluāriem. Bet ziniet, kas mani uztrauc? Medijos nereti izskan apgalvojumi: nav neviena, kas varētu vadīt valdību, nav ministru, nav personību etc. Bet latviešu tauta vienmēr taču ir bijusi varoņtauta. Visos karos, revolūcijās un citos asos notikumos latvieši bijuši priekšgalā. Nevērtēšu, kur viņi piedalījušies «pareizi» vai «nepareizi», es runāju par raksturu. Un tas vienmēr bijis stiprs. Tagad ir pienācis laiks sevi pierādīt ne karos vai revolūcijās, bet demokrātiskā pasaules sabiedrībā. Mēs esam strādīgi, inovatīvi, intelektuāli. Bet dzirdam tikai gaušanos: mums nav premjera, mums nav ministru... Muļķības, mums ir! Vai tad tiešām nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju nav iespējams izraudzīties valdības līderi?
- Diez vai Bordāns būs tas līderis...
- Bet mēģinājums notiek. Labi, uzzīmēsim citu variantu. Ja Bordāns netiek par premjeru, tad Valsts prezidenta uzdevums ir atrast ceturto kandidātu, jo tad vairs nav nekādas jēgas izmēģināt otro un trešo kandidātu, jo pārējie ir tieši tādi paši...
- ...par kuriem tāpat neviens nenobalsos.
- Tad ir jānāk ceturtajam, kurš spēj mobilizēt un pateikt tiem trim: tagad, zēni, paklausieties, ko es jums teikšu.
- Jābūt personībai.
- Ja Bordāns netiek apstiprināts, tas nozīmē, ka personības starojums ir par vāju...
- ...bet iegribas par lielu. Nav pamatspēka, ap kuru pulcēties pārējiem.
- Kādreiz pamatspēks bija Tautas fronte. Tad - Latvijas ceļš, tad - Tautas partija. Mēģinājums bija izveidot Par labu Latviju, bet parādījās teorija par oligarhiem, ko izvirzīja viens oligarhu tēmas tribūns... Ja politiķi strādātu, ne tikai savus amatus pildot, bet arī ideoloģijas laukā, viss notiktu citādi, un Latvijā būtu šāds politiskais pamatspēks. Partiju līderi kļūdaini domā, ka svarīgākais ir taisīt sapulces, kur lemj par valdes locekļiem, nodokļiem, kopproduktu un tamlīdzīgi, bet kas notiek ar cilvēku garīgo un dvēselisko stāvokli? Pamēģiniet amerikāņu republikānim pateikt, lai rīt viņš nobalso par demokrātu! Sados pa seju labākajā gadījumā. Amerikāņiem partijas piederība ir viņu ideoloģija - ikdiena, skola un universitāte vienlaikus. Bet kur var redzēt mūsu partiju ideoloģiju? Neviens no manis nosauktajiem politiskajiem veidojumiem nevēlējās skatīties Latvijas nākotnes virzienā, tiem nebija ideoloģijas. Arī šodien gandrīz nevienai partijai nav ideoloģijas, varbūt nedaudz ir tikai ZZS un Nacionālajai apvienībai. Uzskatu, ka šiem politiskajiem spēkiem ir vēl rūpīgāk jāstrādā, veidojot un stabilizējot savu ideoloģisko bāzi.
- Kā redzat Saskaņu?
- Tā ir zaudējusi savus pamatus, lai arī kā tā centās pirms vēlēšanām «izmainīties». Es neticu nevienam vārdam, ko viņi saka, jo man nav nekādu šaubu - ja viņi nonāks pie varas, mūsu valstī sāksies visu vērtību izmaiņas. Daudzi Saskaņas cilvēki nav Latvijas patrioti, tomēr viņi to cenšas slēpt. Paredzu, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām Saskaņa jau būs sašķēlusies: atcerēsimies, ka ir arī tāda Ždanoka, pie kuras var pāriet daļa Saskaņas.
- Jūs pirmīt pieminējāt Kārli Ulmani. Uzskatāt, ka viņa devums Latvijai nav novērtēts - sevišķi tās simtgadē?
- Ne tāpēc, ka prezidents Kārlis Ulmanis ir mans radinieks, es viņu cildinu. Viņš bija izcils valstsvīrs: esmu daudzus gadus pētījis viņa politisko darbību. Teikšu tā: bez Kārļa Ulmaņa nebūtu Latvijas. Tā bija drosme - uzņemties atbildību par Latviju 1918. gada 18. novembrī, kad daži jau bija nobijušies, dzirdot, kā aiz Rīgas Pilsētas teātra (tagad - Nacionālā teātra) durvīm klaudz dažādu armiju zābaki, bet pārsimt «trako» pasludina savu valsti, un Kārlis Ulmanis saka: es būšu Ministru prezidents. Jānis Čakste bija ideālists, savukārt Ulmanis bija praktiķis. Uzskatu, ka Ulmanim valsts simtgadē jāierāda pienācīga vieta - visaugstākā. Kārlis Ulmanis radīja šo valsti, viens otrs mēģina teikt, ka Ulmanis to arī iznīcināja. Nē, Ulmanis bija upuris iznīcības ceļā. Izdzēst Kārli Ulmani no vēstures tikai tādēļ vien, ka viņš nonāca traģēdijas krustcelēs - tas ir galēji nepareizi. Bez tādām personībām kā Ulmanis, kā Meierovics, kā Čakste un daudzi citi - nebūtu Latvijas diženās vēstures, un neviens nevarēs noliegt, ka laikā no 1935. līdz 1940. gadam Latvijā bija zelta laikmets. Tautas atmiņā tas ir ierakstīts. Nacionālās pašapziņas celšana atsver dažu cilvēku apgalvojumus, ka Ulmani interesēja tikai paša slava: tauta, pateicoties Kārlim Ulmanim, bija mobilizēta vienotam mērķim - Latvijas uzplaukumam. Arī šodien gribu novēlēt Latvijai iešanu uz priekšu, uz pārticību un stabilitāti. Mēs esam jau daudz izdarījuši, mēs nedrīkstam apstāties pusceļā.
