Zinātnieki raksturo Latvijas nākotnes izredzes
 
©F64 Photo Agency

Nupat reģistrēta biedrība Latvijas formula 2050. Tā apvieno Latvijas ilgtspējīgā attīstībā ieinteresētus cilvēkus ar plašu uzskatu spektru.

Tās dibinātāji - valdes priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes profesors, akadēmiķis, bijušais LU rektors (2007.-2015.) Mārcis Auziņš un valdes loceklis, profesors, Banku augstskolas prorektors pētniecības un attīstības jautājumos Andris Nātriņš - septembrī iepazīstināja 12. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisiju, ar to, kas paveikts un kas veicams forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji ietvaros. Neatkarīgā vēlējās, lai zinātnieki mūsu sarunā pamatā atklāj savu nākotnes skatījumu, raksturo mūsu nākotnes izredzes un resursus.

- Līdz 2050. gadam palicis apmēram tikpat daudz, cik dzīvojam atjaunotā neatkarībā. Kādas mācības no šī nodzīvotā laika jūs izlobāt nākotnes attīstības scenārijiem?

Mārcis Auziņš: - Iesākumā varbūt nedaudz filozofiski. Dzīvē mēs vienmēr esam ceļa vidū. Daudz kas aiz jau muguras, bet daudz kas vēl gaidāms. Tas ir viens iemesls mūsu biedrību saukt Latvijas formula 2050. Satīties nākotnē apmēram tikpat tālu, cik šobrīd ir pagājis kopš neatkarības atgūšanas.

Godīgi sakot, nedomāju, ka no pagātnes - gan pozitīvā, gan kļūdām - ir iespējams kaut ko iemācīties. Varētu jau teikt, ka mums šobrīd pietrūkst tā ideālisma un entuziasma, kas bija, atgūstot neatkarību deviņdesmitajos. Bet lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir.

Es drīzāk teiktu, ka mums vajadzētu apzināties riskus, ko mēs redzam gan šābrīža Latvijas politiskajā, gan sociālajā, gan saimnieciskajā, gan tehnoloģiskajā attīstībā, un jācenšas, ja iespējams, tos novērst vai, ja tie nav pilnībā novēršami, vismaz mazināt.

Ja man katrā jomā būtu jānosauc viens, pēc manām domām, liels riska faktors, tad tie būtu šādi.

Politikā - līdzās acīmredzamai iespējai atgriezties Krievijas ietekmes zonā pastāv otrs ne mazāk bīstams, bet mazāk pamanāms un mazāk apspriests risks - nonākt Višegradas (Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija) grupas valstu situācijā, kad tiek novājināti sabiedrības demokrātisku funkcionēšanu nodrošinošie mehānismi - tiesu vara, mediji, tiek nomākta sabiedrības aktivitāte. Tas savukārt ļauj varas pozīcijās nostiprināties autoritāriem vadītājiem, kuru intereses bieži vien ļoti cieši savijas ar negodīga un necaurspīdīga biznesa interesēm. Vēl pirms biedrības dibināšanas domubiedru grupa, kas šobrīd ir biedrību nodibinājusi, šo jautājumu aktualizēja vairākos diskusiju forumos.

Šo risku mazināt var tikai un vienīgi sabiedrības aktīva iesaiste valstī notiekošajos politiskajos un sabiedriskajos procesos. Bieži vien tās var būt arī ļoti lokālas aktivitātes - darbavietā, savā mājā, ciemā, pagalmā utt. Galu galā tās noved pie kopīgas vilkmes veidošanās un apziņas, ka kopumā gan lokāli, gan valstī sabiedrība spēj ietekmēt procesus.

Ideālā variantā es Latviju redzētu kā valsti, kurā iedzīvotājiem ir pārliecība, ka politiskajos un sabiedriskajos procesos dominē taisnīgums. Tajā pašā laikā katrs iedzīvotājs ir brīvs paust savus uzskatus un tie top uzklausīti. Šī brīvības, taisnīguma un viedokļu plurālisma sajūta ideālā modelī var kļūt Latvijas sabiedrību vienojošais faktors. Taču, lai šis ideālais modelis realizētos, ir nepieciešams viens būtisks priekšnosacījums - gudra sabiedrība, kura ir ieguvusi labu izglītību. Bez šīs komponentes pastāv lieli populisma draudi, kas šobrīd ir vērojami pasaulē.

Sociālajā jomā bez acīmredzamā izaicinājuma, kas saistīts ar demogrāfiju un sabiedrības būtisku novecošanos, ir arī citi. Ar demogrāfiju saistītais gan emigrācijas, gan nepietiekami apspriestais imigrācijas jautājums. No imigrantiem valstī nākotnē izvairīties nebūs iespējams. Laikus jābūt skaidrai mūsu pozīcijai. Tāpat sabiedrības noslāņošanās pēc turības pakāpes rada ievērojamu sabiedrības daļu, kura ir «dusmīga» un brīžiem agresīvi noskaņota pret visu, kas mūsu valstī notiek. Tas rada risku, kad politikā var uzplaukt dažādu nokrāsu populisms. Protams, nedrīkst aizmirst nacionālo jautājumu. Domāju, ka mēs pret to šobrīd izturamies ļoti plakani, neesam gatavi ieraudzīt nianses un meklēt reālus risinājumus.

Saimnieciskajā attīstībā liels izaicinājums ir veicināt un atbalstīt modernu kompāniju, kuru darbība ir balstīta inovācijās un modernās tehnoloģijās, veidošanos. No vienas puses, varētu šķist, ka atbalsta programmas šādām aktivitātēm tiek veidotas. Taču jautājums ir par šo programmu efektivitāti. Ir nepārprotami redzams, ka šīs programmas bieži vien vairāk uzmanības pievērš, lai process notiktu saskaņā ar noteikumiem (kas, protams, ir svarīgi), taču reāla rezultāta iegūšana nereti paliek otrajā plānā. Šajā gadījumā mēs nonākam pie jautājuma par valsts pārvaldes efektivitāti.

Kas attiecas uz mūsdienu tehnoloģijām un ar tām saistītajiem izaicinājumiem, tad to ir daudz. Pirmais ir tehnoloģiju loma sabiedrībā un to ietekme ikdienas dzīvē - gan sociālie tīkli, gan datu drošība, tajā skaitā personas datu aizsardzība, gan informācijas pieejamība. Atrast balansu starp dinamisku attīstību, kas paredz datu pieejamību, no vienas puses, un saprotamu vēlmi ierobežot pieeju sensitīviem datiem, no otras, nebūs viegli. Mēs esam tikai šā ceļa pašā sākumā.

Andris Nātriņš: - Reizi pa reizei jāpamaina tālummaiņa un jācenšas samērot tagad notiekošo ar pagātnes norisēm, ar to, kas varētu notikt nākotnē. Tas ir vienlīdz nozīmīgs vingrinājums gan indivīda, gan valsts un sabiedrības attīstības skatījumā.

Sabiedrību veido cilvēki, indivīdi. Nākotnes skatījums ir svarīgs, lai ieraudzītu dažādu norišu tendences un lai varētu skaidri apzināties savu lēmumu un izvēļu konsekvences vai sekas ilgtermiņa perspektīvā.

Viena no mācībām ir - neuztvert apkārt notiekošo kā garām palaistu iespēju, bet trenēt redzi, lai saskatītu to iespēju spektru, ko piedāvā aktuālā situācija. Vērtējot pagātnes mācības, man šķiet būtiski akcentēt to, ka procesi mēdz būt seriāli, nevis tik daudz regulāri. Tas nozīmē pieņemt, ka dažādi procesi sociālajā telpā var aizsākties un pēc tam turpināties arī kāda unikāla notikuma, kādas «sociālās novitātes» iespaidā.

- Vai nacionālās attīstības plāni un citi daudzmaz stratēģiskie dokumenti ir līdzējuši «dzīvot mums aktīvu un veselīgu dzīvi»? Kāpēc ir, kāpēc nav?

M.A.: - Stratēģiski plāni un attīstības programmas darbojas tikai tad, ja sabiedrība ir vienojusies par tās attīstības kopējo virsmērķi un ģenerālo attīstības stratēģiju šā virsmērķa sasniegšanai. Tad plāns iezīmē konkrēto ceļu un darbības, kas jāveic mērķa sasniegšanai. Šobrīd mēs esam sašķelta sabiedrība, kurā aktīvo cilvēku ir krietni mazāk par tiem, kuri ar zināmu vilšanās devu pasīvi noraugās procesos un ikdienas rūpju nospiesti nav gatavi iesaistīties kopējā valsts attīstīšanas procesā. Var būt vēl sliktāk. Kā redzējām pirmsvēlēšanu laikā, Latvijā ir daudz pret valsti aktīvi noliedzoši noskaņotu, aizvainojumu jūtošu cilvēku. Tikai mazinot šo cilvēku skaitu, veidojot aktīvu uz pārmaiņām orientētu sabiedrību, var panākt to, ka valsts attīstības plāni efektīvi realizējas dzīvē. Viens no biedrības Latvijas formula 2050 mērķiem ir aicināt sabiedrību uz diskusiju un caur šo diskusiju - uz lielāku iesaisti valstī notiekošajos procesos visos līmeņos.

A.N.: - Iepriekšējo nacionālo attīstības plānu un ilgtermiņa stratēģiskā attīstības plāna veidošana ir neapšaubāmi veidojusi pieredzi - gan šādu plānu radīšanas, gan efektivitātes uztveres pieredzi. Tas pats par sevi ir pozitīvi vērtējams process. Tomēr bīstos pārvērtēt NAP plānu nozīmi mūsu sabiedrības dzīvē.

Iepriekšējais NAP bija aicinājums uz «izrāvienu». Pat ne fonā, bet priekšplānā pēc nesenās finanšu krīzes skanēja īpašas taupības politikas retorika, kas raidīja kontrsignālus centieniem koncentrēties uz investīcijām attīstībā, lai panāktu acīm ieraugāmu izrāvienu ekonomiskajā izaugsmē un labklājībā.

Šāda situācija reāli mudināja katru atsevišķu sabiedrības locekli dzīvot un darboties, paļaujoties uz saviem spēkiem, taču, iespējams, vēl vairāk atsvešināja no valsts un sabiedrības kā kopīga projekta. Skatoties, kā pēdējos gadu desmitos mainījušās vecuma uztveres robežas, varbūt var sacīt, ka kaut kas mudina mūs dzīvot veselīgāku dzīvi. Bet vai šeit varam saskatīt NAP ieguldījumu?

Ko no šīs pieredzes varam mācīties? Varbūt kaut vai to, ka stratēģisko plānu izdošanās ir saistīta ar to, vai plāna koprades procesā, vienojoties par to ar sabiedrību, ir izdevies uztaustīt kopīgo vērtību, principu un izvērtējamo rīcības izvēļu lauku, nofiksēt gribas un piepūles diapazonu, no kā atkarīga plānu īstenošanai nepieciešamās kritiskās masas gatavība apvienot un virzīt savu enerģiju noteiktām darbībām.

- Jūsu pašu jautājums: «Kā pielāgoties ārējās pasaules globālajiem procesiem?» Lai saglabātu nacionālu valsti?

A.N.: - Runājot par uzstādījumu, par pielāgošanos globālajiem procesiem, ir jāvērš uzmanība uz to, ka Latvijas formulā 2050 neviens no diskusiju dalībniekiem ar to nedomāja konformistisku izdabāšanu kādai spēcīgākai ārējai pozīcijai. Apzinoties Latvijas iespējas, vienlaikus ir jāmeklē tāds scenārijs, kas vislabāk atbilst nacionālajām interesēm. Šādā izpratnē pielāgošanās formula ekspertu skatījumā ir Latvijas pozīciju stiprināšana savstarpējā atkarībā un integrācijā vispirms jau ES un NATO mērogā. Turklāt svarīgi šajos un citos sadarbības formātos ir aktīvā iesaistē gūt lielāku ietekmi tajos. Arī šajā aspektā izglītība ir nozīmīgs faktors, lai varētu nākotnē sagaidīt Latvijas ietekmes palielināšanos.

M.A.: - Mēs redzam, ka pasaulē, kas kļūst aizvien globālāka, eksistē divi diametrāli pretēji modeļi ar daudziem starpvariantiem, kā nacionālām valstīm nodrošināt veiksmīgu attīstību. Viens - priekšplānā izvirzot dažādu aizsardzības mehānismu, kas ierobežo citu kultūru un citu valodu ietekmi nacionālā valstī, būvēšanu. Otrs modelis paredz lielu atvērtību pasaulei, dzīvojot ar pārliecību, ka šāda atvērtība un gatavība savu kultūru, valodu, dzīves uztveri nest pasaulē, tajā skaitā stāstot par to citiem valodās, kas klausītājiem ir saprotamas. Protams, neviens no šiem modeļiem nepastāv savā galējā izpausmē. Jautājums vienmēr ir par to - kurā punktā uz ass, kuras vienā galā ir noslēgtība, bet otrā - atvērtība, valsts tiek attīstīta.

Domāju, ka par savu spēku, savu kultūru, savām tradīcijām pārliecināta valsts var būt relatīvi atvērta. Man personīgi kā ļoti pozitīvs piemērs šķiet Nīderlande. Tā ir ļoti atvērta valsts visā - gan kultūrā, gan inovācijās un izglītībā. Tādēļ šobrīd Eiropā Nīderlande ir viena no tām valstīm, kas ekonomiski, politiski un kultūrā attīstās visveiksmīgāk.

- Cik lielā mērā, cik kvalitatīvi mūsu izglītības sistēma, mūsu kultūrpolitika, mūsu sociālā politika atbilst «tīkla sabiedrības» gaidām, «netokrātijai»?

M.A.: - Šis jautājums ļoti cieši saistās ar iepriekšējo - par atvērtību. Domāju, ka izglītības sistēma kopumā un augstākā izglītība tajā skaitā šobrīd tiek politiski virzīta uz noslēgtību, kas neizbēgami ved provinciālisma virzienā. To mēs redzam gan no pretestības skolu tīkla reformai, gan dzirdot, kādos argumentos balstās iebildumi skolu mācību satura veidošanā, gan klausoties iebildumos par svešvalodu (tajā skaitā angļu valodas) lietošanu augstskolās un ārvalstu mācībspēku piesaisti.

A.N.: - «Digitālās ekosistēmas» ir tas modelis, kas raksturo to realitāti, kurā dzīvo nu jau lielākā sabiedrības daļa. Turklāt īpaši jaudīgi attīstās tehnoloģijas, kas ļauj arvien plašākai sabiedrības daļai tajās iedzīvoties. Vēl līdz nesenam laikam dažādāko politiku veidotāji īsti neizprata un nesaredzēja šo procesu reālās aprises. Varbūt pat vēl tagad daudz ko no tā nesaprot. Ar to viņi riskē, ka var vai nu tikt izmesti no tīklojuma, kas nemitīgi veidojas mums visapkārt, vai nonākt labirintos vai burbuļos.

Neapšaubāmi, vismaz šobrīd digitālo ekosistēmu procesu un fenomenu izpratne un tāpat arī tīkla sabiedrības izpratne ir komplicēts uzdevums, kura paveikšana ir dažādas pētniecības disciplīnas un darbības jomas pārstāvošu ekspertu un profesionāļu uzdevums. Svarīgi, lai potenciāli iesaistāmajiem ekspertiem un profesionāļiem būtu vajadzība par to runāt. Svarīgi ir uztaustīt, «kādā valodā» par to runāt, atrodot līdzsvaru starp tehnoloģisko, sociālo, humāno un citiem tvērumiem.

- Ja jūs uzsverat izglītības faktora īpašo lomu Latvijas formulā 2050, tad man jājautā, vai šis izglītības faktors patlaban pietiekami respektē cilvēku kā tādu un viņa lomu sabiedrībā, valstī?

M.A.: - Tas ir pēc būtības grūti atbildams jautājums. Es to formulētu mazliet mazāk ierobežojoši. Vai šā brīža izglītība Latvijā atbilst starptautiskiem standartiem, vai, no vienas puses, tā ir konkurētspējīga pasaulē un, kas ir vēl svarīgāk, vai šo izglītību ieguvušie Latvijas iedzīvotāji spēj konkurēt Eiropā un pasaulē? Ar to saprotot, vai viņi ir gaidīti nākamā līmeņa izglītības iestādēs, piemēram, vidusskolu beidzēji var viegli iestāties augstskolās gan Latvijā, gan arī citur? Un vai Latvijā izglītību ieguvušie ir labās pozīcijās darba tirgū Latvijā, Eiropā un pasaulē?

Īsumā. Mums ir daudz piemēru, ko vietas un laika trūkuma dēļ neminēšu, kuri liecina, ka ar Latvijas izglītības sistēmu šobrīd nav slikti. Taču mēs gribam izcilu izglītības sistēmu, un šeit ir divi uzdevumi. Pirmais - sakārtot sistēmu un struktūru, lai tā funkcionētu maksimāli efektīvi un izmantotu visas iespējas un resursus maksimāli. Otrais - izveidot mūsdienu apstākļiem maksimāli atbilstošu mācību saturu visos līmeņos un piesaistīt skolās un augstskolās labākos skolotājus un mācībspēkus. Arī šajā virzienā ir pozitīvi piemēri, bet darāmu lietu un problēmu ir vēl vairāk. Tās mēs visi zinām. Skolu struktūra, universitāšu pakļautība dažādām ministrijām, augstskolu skaits un to specializācija, skolu mācību saturs, ārvalstu mācībspēku piesaiste augstskolās - šo uzskaitījumu varētu turpināt.

A.N.: - Latvijas formula 2050 forumos, uzsverot izglītības īpašo valsts un sabiedrības struktūrveidojoša elementa lomu, vairāk tika diskutēts par augstāko izglītību, arī par kompetenču modeli vispārējās izglītības līmenī. Augstākās izglītības vērtējumā vairāk tika akcentēta saikne starp kvalitatīvu izglītību un produktivitāti ekonomiskā nozīmē. Taču ierobežotu resursu nosacījumos izglītības politikas veidotājiem var nākties izdarīt izvēli starp ieguldījumu izcilībā uz izglītības pieejamības rēķina vai otrādi. Par kompetenču modeli runājām mazāk, taču esmu pārliecināts, ka nākamajām valdībām nāksies tam vēl detalizēti pievērsties un, iespējams, kādas nostādnes pārvērtēt. Līdz ar to ļoti iespējams, ka tieši šie jautājumi nokļūs arī nākamo līdzīgo formulas forumu un diskusiju redzeslokā. Piekrītu uzstādījumam, ka cilvēka attīstības iespējai, domājot par izglītības modeļiem, ir jābūt prioritātei. Laikam jau caurmērā zemākais atalgojums pedagogiem nerada lielas cerības uz to, ka ar brīnumnūjiņu, jaunu mācīšanas pieeju, tie skolotāji, kuri pedagoģiskajam darbam nenododas aicinājuma dēļ un arī iepriekš ir spējuši nodrošināt iecerētajam kompetenču izglītības standartam atbilstošu sniegumu, arī pēc papildu izglītības iegūšanas, būs motivēti darboties radikāli atšķirīgi. Necilā atalgojuma dēļ neveidojas konkurence un situācija, lai motivēti motivētāji nonāktu skolā. Turklāt šāda motivācija mudinātu domāt un rīkoties, lai šādu pašu motivētu pedagogu sadarbībā skolā nemitīgi tiktu sekots līdzi skolēnu kompetenču pilnveides progresam. Manuprāt, tieši šāda sadarbības kultūra lielākā mērā nekā līdz šim būtu tas atšķirīgais, kas raksturotu jaunu pieeju izglītībai.

Un vēl, manuprāt, dominējošā izglītības vērtības uztvere sabiedrībā ir nozīmīgs aspekts, lai veidotos noteikts pasūtījums un arī spiediens uz izglītības politikas veidotājiem un izglītības procesos iesaistītajiem, sekmējot labākus nosacījumus labākam iznākumam.

- Jūs sakāt: «Latvijai ir jāveido sava kapacitāte reģionālajā kontekstā.» Uz kādu konkrētu efektu Latvijai kādos konkrētos apstākļos jūs cerat?

A.N.: - Latvijas kapacitāti un iespējas reģionālajā kontekstā var vērtēt no ārpolitiskā, ekonomiskā un vēl arī daudziem citiem redzes punktiem. Savulaik Latvijas darbošanās Baltijas Jūras valstu padomē ir radījusi labvēlīgus priekšnoteikumus vēlākai integrācijai Eiropas Savienībā. Reģiona mērogs ir pietiekami plašs, lai salīdzinātu valsts vai tās metropoļu ietekmi. Savukārt metropoļu pievilcīgums var būt izšķirošs jauniem attīstības impulsiem ar spēcīgu ietekmi uz valsts attīstību. Varam uzdot jautājumu: vai Rīga ir pievilcīga metropole? Vai tā spēs pievilināt publiku no visām malām vienas nakts izpriecai, kā tas bija nesenā pagātnē, vai tā kļūs, piemēram, par starptautisku ievērību guvušu koprades vietu inovatīvu jaunuzņēmumu komūnām?

- Tomēr - kāda ir perspektīva? Cilvēki pamet valsti, mūsu tauta noveco... Vai to iespējams kompensēt tikai ar jaunu imigrācijas vilni u.tml.?

A.N.: - Formulas 2050 eksperti ieskicēja arī pozitīvāku scenāriju iespējamību šajā kopumā dramatiskajā novecošanas un depopulācijas perspektīvā, kas balstās, piemēram, uz tehnoloģiju attīstību, Latvijas ainaviskajām vērtībām, Rīgas kā pievilcīga reģionālas nozīmes centra potenciālu. Latvijā kopumā ir vai varētu būt labvēlīgi apstākļi dzīvošanai un darbam. Savukārt nodarbinātības aspektā - pastāv nišas, kas pat novecošanās tendenci Latvijā un Eiropā var padarīt par pakalpojumu specializāciju pat attālākiem valsts novadiem.

Domāju, ka tādas atvērtas platformas kā Latvijas formula 2050 rada priekšnoteikumus labvēlīgai ideju un rīcības programmu atlasei. Viena atziņa no Formulas forumu repertuāra, kam nevaru nepievienoties, ir - maziem darbiem ir liela nozīme lielu lietu risināšanā.

 
 
#{#}