Inčukalna krātuve ir Latvijas un Eiropas stratēģiskais resurss
 
ZANE KOTĀNE: «Kad notiek ekskursijas Inčukalna pazemes gāzes krātuvē, populārākais jautājums ir – kur ir tās durvis, kur var nokāpt lejā krātuvē. Tad ir jāskaidro, ka dabasgāze glabājas porainā iezī daudzu simtu metru dziļumā, daudzu kvadrātkilometru liela platībā, bet, lai to iesūknētu un izsūknētu, darbojas liela dabas un cilvēka radītas tehnikas mijiedarbība.» ©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Lai gan gāzes vēsture Latvijā aizsākās 1861. gadā, kad darbu sāka pirmā gāzes fabrika Rīgā, tomēr līdz pat 1962. gadam Latvijā tika izmatota nevis dabasgāze, bet no akmeņoglēm ražotā deggāze.

Tikai pēc tam, kad 1962. gadā tika pabeigta maģistrālā gāzesvada Dašava-Minska-Viļņa-Rīga būvniecība, Latvijas rūpniecība un mājsaimniecības sāka pāriet uz dabasgāzes izmantošanu. Savukārt, lai nodrošinātu Latvijas patērētājus ar nepārtrauktu gāzes piegādi, tieši pirms piecdesmit gadiem, 1968. gadā, tika pabeigta Inčukalna pazemes gāzes krātuves būvniecība. Vēsturiski Inčukalna gāzes krātuve tika projektēta, lai nodrošinātu ar stabilām dabasgāzes piegādēm ne tikai Baltijas reģionu, bet arī daļu Krievijas ziemeļrietumu aukstajos ziemas mēnešos. 1990. gadā kopējais dabasgāzes patēriņš Latvijā sasniedza vēsturisko maksimumu - 2,9 miljardus kubikmetru, savukārt mūsdienās dabasgāzes kopējais patēriņš Latvijā ir aptuveni 1,3 miljardi kubikmetru.

Inčukalna pazemes gāzes krātuve ir vienīgā nozīmīgā dabasgāzes krātuve Baltijas reģionā.

Tajā ir iespējams uzglabāt 2,3 miljardus kubikmetru aktīvās gāzes, kas ir pietiekams vairāk nekā viena gada Latvijas patēriņam. Inčukalna krātuvi Latvijas maģistrālie gāzesvadi savieno ar Krievijas un pārējo Baltijas valstu dabasgāzes pārvades sistēmām. Dabasgāzes piegāde virzienā no Krievijas (Pleskavas) līdz Rīgai tiek nodrošināta ar diviem paralēliem gāzesvadiem, starp kuriem ir savienojošās līnijas (maksimālā caurlaidība - 18 miljoni kubikmetru diennaktī). Savienojumā ar Igauniju gāzes vada maksimālā caurlaidība ir 7 miljoni kubikmetru diennaktī, bet ar Lietuvu - 6 miljoni kubikmetru diennaktī.

Inčukalna pazemes gāzes krātuves un gāzes pārvades sistēmas operators ir pirms diviem gadiem no AS Latvijas gāze nodalītais uzņēmums AS Conexus Baltic Grid. Uz Neatkarīgās jautājumiem mēs lūdzām atbildēt akciju sabiedrības Conexus Baltic Grid valdes priekšsēdētāju Zani Kotāni.

- Vienā gadā Latvija svin simtgadi, bet Inčukalna pazemes gāzes krātuves piecdesmit gadu jubileju.

- Jā, šodien - 9. augustā - ir zīmīga diena, kad Inčukalna dabasgāzes krātuve, kas ir mūsu nacionālais lepnums un bagātība, svin 50 gadu jubileju. Dabasgāzes saimniecība Latvijā aizsākās pirms vairāk nekā 150 gadiem, kad Rīgā tika uzcelta pirmā deggāzes fabrika. Taču tikai tad, kad 1962. gadā darbu sāka dabasgāzes pārvads, kas savienoja Ukrainas atradnes ar Latviju, un Latvijā sāka izmantot dabasgāzi, pieaugot tās patēriņam, radās vajadzība pēc dabasgāzes krātuves. Dabasgāzei ir ļoti sezonāls patēriņš, un vasarā tas ir daudz mazāks nekā ziemas mēnešos, tāpēc ziemas mēnešos dabasgāzes pārvades sistēmai veidojās pārāk liela noslodze. Šādos gadījumos ir divas izvēles iespējas: pirmā - palielināt maģistrālo gāzesvadu jaudu, tas ir, būvēt papildu maģistrālos gāzesvadus, bet tas ir dārgi un neefektīvi, jo vasarā šiem vadiem noslodzes nebūs. Un otra iespēja - gāzesvadu sistēmu papildināt ar krātuvi. Zemes dzīles Latvijā šķērso kembrija laikmeta nogulumiežu ģeoloģiskais slānis, līdz ar to Latvijā ir liels potenciāls ar vietām, kurās var izveidot pazemes gāzes (vai citu vielu) krātuves.

Lai gan Inčukalna dabasgāzes krātuve ir glabājusi pat četrus ar pusi miljardus kubikmetru gāzes, tomēr puse no krātuvē iesūknētās dabasgāzes tur glabājas gadu no gada - tā ir bufergāze, kas ir nepieciešama, lai gāzes krātuve varētu normāli darboties. Bufergāze paliks pazemē līdz krātuves likvidācijas brīdim, un proporcija starp aktīvo gāzi un bufergāzi tiek precīzi noteikta projektā. Savukārt krātuves aktīvās dabasgāzes apjoms, kuru var izmantot ikdienas patēriņā, ir atkarīgs no iesūknētā apjoma un var sasniegt divus miljardus trīssimt miljonus kubikmetru. Protams, Latvijai vienai pašai Inčukalna dabasgāzes krātuve ir par lielu, bet arī vēsturiski tā tika veidota un piemērota plašāka reģiona vajadzībām. Mums tuvākās darbojošās krātuves ir Krievijā, Baltkrievijā un Polijā, bet visu Baltijas valstu un Krievijas Ziemeļrietumu apgabala dabasgāzes apgāde vēsturiski tika veidota, izmantojot Inčukalna dabasgāzes krātuvi.

Inčukalna pazemes gāzes krātuves nākotnes izaicinājums ir iekļaušanās arī Somijas dabasgāzes tirgū, jo Somijā savu dabasgāzes krātuvju nav. Šobrīd Eiropas Savienība finansē Igaunijas - Somijas starpsavienojumu Baltic connector, kas savienos Igaunijas un Somijas gāzes pārvades sistēmas. Pēc savienojuma izbūves Inčukalna dabasgāzes krātuvi varēs izmantot Somijas apgādes nodrošināšanai, jo šobrīd Somijai vienīgais dabasgāzes piegādes avots ir Krievijas cauruļvadu sistēma. Tiklīdz Somijai būs pieejama Inčukalna dabasgāzes krātuve, arī Somijas vajadzībām Inčukalnā varēs uzglabāt, piemēram, dabasgāzes rezerves no sašķidrinātās dabasgāzes tirgiem. Nākamais lielais attīstības projekts, pie kā tiek strādāts, ir Polijas un Lietuvas savienojuma jeb GIPL izbūve, kā arī Latvijas un Lietuvas starpsavienojuma caurlaides palielināšana. Pēc šo projektu realizācijas varam teikt, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuve tiks pilnībā integrēta ES gāzes apgādes sistēmā.

Ikvienas krātuves lielākais ieguvums ir piegāžu elastība, jo to nosaka dabasgāzes transportēšanas īpatnības. Ja salīdzina elektrību un dabasgāzi, elektrības padeve klientam ir iespējama gandrīz uzreiz, bet ar dabasgāzi tā nav. Dabasgāze līdz Inčukalnam no ieguves vai piegādes vietas tiek transportēta ar ātrumu 30 kilometru stundā. Ja ir vajadzība strauji palielināt gāzes daudzumu, tad tiek dots rīkojums palielināt apjomu, bet līdz mums lielāks apjoms atnāks tikai nedēļas vai divu nedēļu laikā. Priekšstats, ka, tiklīdz būs auksts laiks, uzreiz pa gāzes vadu kāds atsūtīs vairāk gāzes, ir maldīgs. Tas pats attiecas uz Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli. Piegāde ir jāieplāno divus mēnešus iepriekš. Līdz ar to krātuve ir Latvijas resurss, kas atļauj nodrošināt elastīgas piegādes.

Inčukalna krātuve jau no 2013. gadā ir Eiropas kopējās nozīmes projekts. Sākotnējais mērķis bija paplašināt krātuvi, bet, ņemot vērā tirgus attīstību, tika nolemts paaugstināt un attīstīt krātuves efektivitāti, lai pie vienāda apjoma krātuves darbība būtu efektīvāka. Pēdējos desmit gados Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācijā ir investēti 160 miljoni eiro.

- Kamēr Latvijā bija gāzes tirgus monopols, tikmēr AS Latvijas gāze bija pienākums uzglabāt krātuvē drošības rezerves. Kā drošības jautājumi tiek risināti apstākļos, kad ir daudz pārdevēju?

- Eiropas Savienības noteikumi prasa, lai tiktu atdalīti enerģijas ražošanas un piegādes uzņēmumi no enerģijas pārvades uzņēmumiem. Eiropas likumdošana īpaši neregulē to, kā būtu jādarbojas gāzes uzglabāšanai. Latvijā likumdošanā tika noteikts, ka uzglabāšana notiek kopā ar pārvadi. Līdz ar to Conexus Baltic Grid ir vienotais pārvades un uzglabāšanas operators, kas ir pilnībā nodalīts no Latvijas gāzes, jo tā ir dabasgāzes tirgotājs, un nodalīts no Gaso, jo šis uzņēmums ir Latvijas sadales sistēmas operators. Uzņēmuma reorganizācijas process tika iesākts 2016. gadā, un jau otro gadu Conexus Baltic Grid strādā kā neatkarīgs uzņēmums, kas patstāvīgi pieņem lēmumus par investīcijām, par nākotnes attīstību, par tirgu, integrāciju un citiem jautājumiem. Jautājums par piegāžu drošību ir ļoti sarežģīts.

Kad Latvijā tika atvērts dabasgāzes tirgus, tad par stratēģisko rezervju glabāšanu vai tirgotāju pienākumu uzglabāt saviem līgumiem atbilstošu apjomu netika lemts, un šis jautājums netika atrisināts. Mums kā pārvades operatoram ir licencē noteikts pienākums nodrošināt piegādi, ja tirgotāji šo piegādi prasa. Līdz ar to pienākums rūpēties par kopējo sistēmas stabilitāti netieši ir uzdots Conexus Baltic Grid. Arī Eiropas regulas to nosaka kā pārvades operatora pienākumu. Līdz ar to mums kā pārvades operatoram nācās risinājumus meklēt pašiem. Pagājušajā gadā mēs veicām izsoli, lūdzot tirgotājiem sistēmas drošības nolūkos rezervēt noteiktus apjomus dabasgāzes krātuvē, kas bija vajadzīgi tieši tāpēc, lai nodrošinātu piegāžu drošību. Tāpēc šī gada ziemā Latvijā nebija enerģētiskās krīzes. Bija vairākas nedēļas februāra beigās un marta sākumā, kad tieši šī rezervētā dabasgāze atļāva krātuvei precīzi nodrošināt dabasgāzes apgādes vajadzības. Ja nebūtu šādu gāzes krājumu, tad pērnā gada ziemā Latvijā tiktu piedzīvoti ļoti nepatīkami brīži. Diemžēl, kā dzīvē bieži atgadās, tie, kas veic valstij svarīgas iniciatīvas, tiek sodīti. Pašlaik regulators mums neatzīst visas izmaksas, kas bija jāiegulda, lai ieviestu šo iniciatīvu, un neatļauj tās iekļaut nākamā gada tarifos. Līdz ar to esam vērsušies tiesā pret regulatoru, lai prasītu izmaksu atzīšanu. Gaidāmajai ziemas sezonai ir ieviesta norma, kuras noteikumus maijā pieņēma Ministru kabinets, un tie nosaka, ka gada 1. martā krātuvē ir jābūt dabasgāzes rezervēm trīs teravatstundu apmērā. Izsoli par rezervju nodrošināšanu esam jau izsludinājuši un gaidām pretendentu pieteikumus. Mēs ceram, ka tirgotāju atsaucība būs un mēs varēsim attiecīgos gāzes apjomus rezervēt. Tiesa, rezerves trīs teravatstundu apmērā ir daudz mazākas nekā tās, kas bija šogad, kad mēs rezervējām septiņu teravatstundu apjomu. 2019. gads būs eksperimentālais gads, lai redzētu, vai tiešām ar šo apjomu pietiks, jo šobrīd tiek pieņemts, ka ziemas mēnešos auksti var būt tikai Latvijā, taču parasti, ja auksta ziema ir Latvijā, tad auksti ir arī Lietuvā, Igaunijā, Pleskavas apgabalā un arī Vācijā. Tad Krievijas dabasgāzes plūsmas, pat rezerves, viss tiek virzītas uz Vācijas tirgu.

Šobrīd mums ir noslēgti 17 līgumi ar krātuves lietotājiem, no tiem aktīvi ir kādi astoņi vai deviņi krātuves lietotāji, to vidū ir arī starptautiski tirgotāji.

Pirms pieciem vai sešiem gadiem tirgus modelis strādāja tā, ka vasarā varēja iepirkt lētu dabasgāzi, bet ziemā, kad tā kļuva dārgāka, pārdot. Tad starpība starp ziemas un vasaras cenu bija līdz pat 8 eiro par megavatstundu un, ja krātuves vidējās izmaksas bija 1,5 eiro, tad šāds bizness bija ļoti izdevīgs. Taču šobrīd, ja skatāmies uz iespējamo ziemas un vasaras cenu starpību 2018. un 2019. gadā, tie ir tikai 30 centi par megavatstundu.

Manuprāt, ziemas un vasaras cenu starpība šogad ir tik maza tāpēc, ka pagājušajā gadā bija ierobežoti pieejamie gāzes apjomi un visi ļoti atbildīgi uzturas pret krātuvju piepildījumu gaidāmajai ziemai. Latvijā krātuvē pašlaik ir uzkrāti 15% no nepieciešamā apjoma, bet Eiropā šie apjomi jau ir 60%. Šogad visi ļoti rūpīgi krāj rezerves nākamajai ziemai.