«Latvijas simtgades gadā – 28 gadus pēc neatkarības atgūšanas – Latvija, līdzīgi pārējām Austrumeiropas bloka valstīm saskaras ar virkni nozīmīgu sociālu un ekonomisku problēmu, kas ietekmēs tās pastāvēšanu tuvākā nākotnē – depopulācija, augsts korupcijas līmenis un aplokšņu algas, pasivitāte vēlēšanās, tendence ierobežot vārda brīvību, humanitārās izglītības nozīmes samazināšanās.» Šis ir teksts no Latvijas Radošo savienību plēnuma šā gada rezolūcijas uzmetuma.
Pilnīgi citi teksti un cita gaisotne vēdīja pirms 30 gadiem - tajā plēnumā, kurā Mavriks Vulfsons no tribīnes sāka runāt par Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem. Radošā inteliģence, kas ilgstoši tika spīdzināta ar cenzūru un pati piedalījās sevis spīdzināšanā, nospēlēja nozīmīgu lomu Latvijas valstiskās neatkarības tuvināšanā.
Kāds ir Latvijas Radošo savienību plēnuma vēstījums trīsdesmit gadus vēlāk? Rezolūcija 2018.-2023. gadam. Risināmas pilnīgi atšķirīgas problēmas, kas attiecas mazāk uz nāciju kopumā, vairāk uz kultūras nozaru sabiedrību. Tāds kā nabadzības apskats.
Tas bija 1988. gada pavasaris, kad norisinājās «Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku un Žurnālistu savienības vadītāju un ekspertu piedalīšanos».
Revolūcija uz divām lapām
Toreiz pieņemtā rezolūcija bija ļoti gara. Uz divām avīžlapām nodrukāta. Ieturēta padomju laika stilistikā un joprojām pildot nodevas Komunistiskajai partijai. Inteliģencei visos laikos ir raksturīgs konformisms:
«Plēnums nāk klajā ar sekojošām atziņām, problēmu izvirzījumiem un konstruktīviem priekšlikumiem:
Uzskatīt pārkārtošanās kursu kā par visas PSRS kopības, tā arī par katras savienotās republikas nacionālā valstiskuma vienīgo garantu. Atbalstīt PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova iniciatīvas rezultātā izstrādāto politiku, maksimāli sekmējot tās īstenošanu. Vēršanos pret pašreizējo pārkārtošanās, demokratizācijas un atklātuma kursu uzskatīt par uzbrukumu sociālismam, internacionālismam, tautu nacionālajām tiesībām un katra pilsoņa tiesībām atsevišķi. Prasīt ar likumdošanu un praktisku darbību atjaunot savienotās republikas ļeņinisko koncepciju.»
Taču līdzās šīm nodevām pirmo reizi no lielas tribīnes skanēja arī domāšanu veicinoši vārdi.
«Latvijas PSR līdzdalība PSRS ekonomiskajā un sociālajā attīstībā nenotiek pēc suverēnas valsts paritātes principa brīvu valstu savienībā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija - latvieši - paši savā etnoģeogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti.»
Par valodu un Molotova paktu
No lielas tribīnes un lielas avīzes toreiz pirmo reizi skanēja aicinājums:
«Panākt, lai stingri tiktu regulēti un kontrolēti migrācijas procesi.» Tas, jāatgādina, bija gads, kad tauta gāja ielās, lai teiktu «Metro - nē!» Kad prasīja savu vietu latviešu valodai: «Ierosināt Latvijas PSR Konstitūcijā, tāpat kā tas darīts Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas PSR Konstitūcijā, iekļaut pantu, kas paredz latviešu valodai mūsu republikā valsts valodas statusu. Krievu valoda tāpat kā līdz šim izmantojama par starpnāciju sazināšanās līdzekli gan republikā, gan citur PSRS.»
Tā laika skandalozākais ierosinājums nāca no sabiedriskā darbinieka - ebreja Mavrika Vulfsona: «Lai atjaunotu vēsturisko patiesību, iepazīstināt republikas sabiedrību ar Ribentropa-Molotova 1939. gada 23. augusta pakta slepenajiem protokoliem.»
Un - «Nepieciešams arī tāds likumdošanas akts, kas aizliedz deportāciju.»
Tie bija revolucionāri teksti.
Vēstījums pēc 30
Kāds ir Latvijas Radošo savienību plēnuma vēstījums trīsdesmit gadus vēlāk? Rezolūcija 2018.-2023. gadam. Risināmas pilnīgi atšķirīgas problēmas, kas attiecas mazāk uz nāciju kopumā, vairāk uz kultūras nozaru sabiedrību. Tāds kā nabadzības apskats.
Kā problēma numur viens gan definēta cenzūra un pašcenzūra. «Politkorektums dažkārt tuvojas cenzūrai, kas rosina mākslinieku pašcenzūru.» Otrkārt, kultūrai nepieciešams vairāk naudas. «Lai saglabātu latviešu nāciju, latviešu valodu un valstgribu nākamiem 30 gadiem, ir nepieciešams valsts atbalsts kultūrai - jaunradei, estētiskiem meklējumiem un sociāli aktīvai mākslai.» Darba devēji sauc - mums nepieciešami matemātiķi, fiziķi un datoriķi. Bet inteliģence aicina: «Atbalsts nepieciešams humanitārajai izglītībai. Kultūras vieta vispārizglītojošā sistēmā kļūst arvien mazāka, kaut arī humanitārā izglītība un kultūrizglītība ir nepieciešama, lai izaugtu spriestspējīga, uz vērtībām orientēta un emocionāli attīstīta cilvēciska būtne.»
Un pēdējais secinājums: «NVO un biedrību situācija vispār Latvijā pēdējos gados ir pasliktinājusies. Dažādie nodokļu izmaiņu piedāvājumi, striktāks NVO saimnieciskās darbības regulējums, mainītais ziedojumu likums. NVO sektora viedoklis par šīm būtiskajām pārmaiņām netika ņemts vērā. Tas vairo neticību, ka rezultāti ir sasniedzami konstruktīva dialoga un racionālas argumentācijas ceļā.» Revolūcija ir beigusies.