Latvijas simtgadei veltītajā vēstures konferencē Varas Latvijā. No senlaikiem līdz valstij viens no savdabīgākajiem bija Toma Ķenča referāts ar nosaukumu Iztēlotā Latvija. Toms Ķencis ir filozofs, kultūras kritiķis un Latviešu folkloras krātuves pētnieks. 2012. gadā Tartu universitātes Igauņu un salīdzinošās folkloristikas katedrā aizstāvējis doktora disertāciju Latviešu mitoloģijas kā zinātņu nozares vēsture. Pēc konferences uzaicināju viņu uz sarunu.
- Jūsu referāta tēma bija Iztēlotā Latvija. No kura brīža mēs varam runāt par jēdzienu - Latvija? Skaidrs, ka pirms tūkstoš gadiem tāda jēdziena nemaz nebija.
- Es norādītu uz deviņpadsmito gadsimtu. Livonija bija Krievijas impērijas guberņa, kas sastāvēja no Vidzemes daļas un Igaunijas daļas ar Tartu. Tajā laikā parādījās prasība sadalīt šo guberņu uz pusēm, lai visi igauņi būtu vienā guberņā, bet Vidzeme ar latviešiem būtu atsevišķā guberņā, kurai atbilstoši nāktu klāt Zemgale kopā ar Kurzemi. Aktualizējās arī ir neērtais Latgales jautājums.
- Kādā ziņā - neērtais jautājums?
- Latgale visu laiku ir atradusies citas valsts pakļautībā. Vispirms tā bija Polija, tad tā Krievijas impērijā atradās citā guberņā (Vitebskas). 19. gadsimtā par Latviju visbiežāk runāja kā par Kurzemi, Vidzemi, Zemgali, un nebija nemaz tik pašsaprotami, ka Latgale arī ir Latvijas sastāvdaļa.
- Kad parādījās jēdziens par latviešiem kā vienotu etnosu?
- Ar dažādu etnosa un vienotības izpratni, droši vien sākot no iezīmēm reformācijas laikā un beidzot ar 18./19. gadsimta miju. Pēdējo iezīmē, piemēram, Garlībs Merķelis ar savu tāpat nosaukto darbu Latvieši. Te gan ir saplūdušas etnosa un kārtas nosaukuma nozīmes. Interesantāk būtu atrast atbildi uzjautājumu, kad lielākā daļa latviešu sāka sevi identificēt kā vienotu etnosu, un šeit atbilde jau būtu meklējama tuvāk 20. gadsimtam.
- Jūs savā referātā pieminējāt slaveno Artura Baumaņa gleznu Likteņa zirgs. Kā notika šīs iztēlotās, iedomātās Latvijas attīstība?
- Te mums jāatgriežas 18. gadsimtā, kad vācu tautas apgaismības ietekmē parādās plašākam iedzīvotāju lokam domāti teksti par pagātni. Sākumā tie ir raksti, vēlāk jau grāmatas par Latvijas vēsturi, kurās tiek konceptualizēta doma, ka šai zemei ir sava unikāla vēsture, kas attiecas uz cilvēkiem, kas šeit dzīvo, un šiem cilvēkiem ir pēctecīga saistība ar šo zemi. Pirms trīs gadiem iznāca mūsdienu izdevums pirmajai tādai vēstures grāmatai - F. B. Blaufūsa Vidzemes stāsti. Stāsti no tās vecās un jaunās būšanas to Vidzemes ļaužu, uzrakstīti 1753. Tāpat mans kolēģis Pauls Daija ir veicis interesantus pētījumus par kalendāriem, kas ap to pašu laiku ir pirmais latviešu lasītājam adresēts medijs. Tur bija dažādas ar zemkopību saistītas lietas, pamācības, modernizācijas ieteikumi. Ar laiku kalendāriem radās literārie pielikumi, kuros cita starpā tiek runāts par 12.-13. gadsimta vēsturi. Tiek interpretēta krustnešu ienākšana Latvijā, kristietības sākšanās, reformācija. Parādās par cilvēka mūžu garāka laika dimensija. Ar to varam sākt runāt par Latvijas valsts idejas veidošanos.
- Bet tolaik vēl Latvijas vārds neparādās?
- Tā pati Blaufūsa grāmata ir Vidzemes vēsture, un viņa adresāti ir tieši vidzemnieki. Tos savukārt viņš atvedina uz Noasa trešā dēla Javeta pēctečiem.
- Tātad vārds Vidzeme jau tiek lietots 18. gadsimtā?
- Vēl senāk. Vāciski lieto Livland, bet latviski tā ir Vidzeme. Tā ir tāda kā Livonijas mantiniece. Tāpat arī Merķelis raksta par latviešiem, bet vietu sauc par Vidzemi. Galu galā viņam jau nebija uz ko citu atsaukties. Krievijas Baltijas guberņas šīs zemes bija tikai kopš Ziemeļu kara, pirms tam - Zviedru Vidzeme, tad Livonija un tā tālāk. Neviens no šiem valstiskajiem veidojumiem nekad nav sakritis ar etnisko teritoriju. Varētu teikt - Latvijai nebija referenta.
- Plaši izplatītais stāsts par 700 verdzības gadiem nāk no Merķeļa?
- Merķelis Latviešus rakstīja vācu valodā, un šī grāmata bija adresēta apgaismotajai vācu publikai. Grāmatas galvenā ideja, ka šādi izturēties [pret latviešiem] nav cilvēcīgi. Citur pasaulē bija idejas, ka jāatceļ verdzība, jo verdzība nav dabiska, un Merķelis uzstāja, ka arī dzimtbūšana, kas ir ļoti līdzīga cilvēku pakļaušanas forma, nav cilvēka cienīga. Tas ir tāds apgaismības laikmeta diskurss. Interesantā lieta ir tā, ka fragmenti par vēsturi no Merķeļa Latviešiem sāka drīz vien cirkulēt arī latviski hernhūtiešu jeb brāļu draudzes rokrakstos, saplūstot ar Blaufūsa tekstu un citiem avotiem.
- Vai tās bija tādas sava laika fantāzijas par vēstures tēmu?
- Nē, tās bija atbilstošas tā laika vēstures zinātnes attīstībai. Jāņem tikai vērā, ka tādas vēstures zinātnes vēl praktiski nebija un Mozus pirmā grāmata lielākoties tikai uztverta burtiski, kā visas iespējamās vēstures sākums.
- Jaunlatviešu kustību, kura iesākās 19. gadsimta vidū, dažkārt saista ar vācu romantisma tradīcijām. Cik lielā mērā tas ir saistīts, ja runājam par tēliem?
- Tāpat kā mūsdienās, arī tā laika priekšstatiem par senatnes dzīvi ir globāla vai vismaz Eiropas mode, kas ar laiku mainās. Artūrs Baumanis ar slaveno Livonijas Indriķa hronikas ilustrāciju gleznā Likteņa zirgs (1887) ir pat savam laikam nedaudz anahronisks. Viņa senie latvieši izskatās līdzīgi romiešiem vai austrumu gudrajiem, un tas vairāk nāk no vācu glezniecības, piemēram, Drēzdenes skolas. Tolaik tā senos laikus atainoja. Romantismā saknes būtu jāmeklē tam, kāda bija šo gleznotāju iecere pašos pamatos - atainot pagānisko senatni kā līdzvērtīgu antīkajai, kura simtiem gadus bija uzskatīta par vienīgo senatnes etalonu.
- Latvijā līdz 1940. gadam valdīja izteikts antivāciskums. Šodien sadzīviskā līmenī tas ir pilnībā pazudis, taču masu kultūrā, piemēram, Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā Lāčplēsis, vēl darbojas ļaunais paverdzinātājs Dīterihs, tādējādi atražojot šo 700 verdzības gadu stāstu. Vai nebūtu lietderīgi latviešiem mainīt šo stāstu, un kā to varētu izdarīt?
- Pilnīgi noteikti jā. Nevar noliegt, ka 13. gadsimts sākās ar Latvijas iekarošanu, bet nav arī nekāda pamata mums šodien dzīvot pēc simt gadu vecas politiskās ideoloģijas. Tas mūs ierobežo, atņem mums kā zemei, kā tautai to potenciālu, kāds tagad ir pieejams. Mēs esam atbrīvojušies no šķiru pretrunām, kuras bija aktuālas 19. gadsimtā, kad bija vāciski runājošā elite. Esam atbrīvojušies no konfliktiem, kas bija pamatā 1905. gada notikumiem. Tā šobrīd jau ir vēsture, un tur ir daudz kā cita, no kā mēs kā nācija varam būt bagātāki.
- Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt šim jaunajam stāstam, paradigmai?
- Manuprāt, patiesākam. Tādam, kas respektē pagātni visā tās daudzveidībā un pretrunīgumā. Tā noteikti varētu būt no dažādiem mītiem brīvāka vēsture, kā to lieliski apraksta Kaspars Kļaviņš rakstu sērijā lvportals.lv; vācbaltu vēsture, muižu un pilsētu vēsture - tās visas ir līdz šim bieži ignorētas vai noraidītas daļas no Latvijas stāsta. Tāpat praktiski nepētīta ir sieviešu vēsture un emociju vēsture, jo līdzšinējā historiogrāfija ir aizrāvusies ar otru dzimumu, savukārt mentalitāšu vietā ir tikusi sīki pētīta pagātnes materiālā un juridiskā puse. Jaunais stāsts par Latviju varētu būt ne tikai patiess, bet arī daudz krāsaināks un interesantāks.
- Ja gribam mainīt šo 700 verdzības gadu paradigmu, vai jāgaida, ka tas notiek tādā dabiskā procesā, vai tomēr nepieciešama stimulācija no valsts un sabiedrības puses? Piemēram, mainot vēstures mācīšanas programmu skolās?
- Manuprāt, lietas pašas no sevis tā nenotiek. Tā ir valsts atbildība. Valstij ir jāatbalsta mūsdienīgi vēstures pētījumi, un šie pētījumi tālāk var kalpot par pamatu gan skolu mācību līdzekļiem, gan dažādām vēstures stāstniecības formām no vēsturiskiem romāniem līdz filmām.
- Sanāk, ka ar zināmu ideoloģisku ievirzi.
- Ideoloģijas jēdziens pats par sevi ir pārāk plašs un dažādi interpretējams. Svarīgi būtu to nošķirt no propagandas, jo propaganda var būt un bieži vien arī ir nepatiesība, savukārt ideoloģiju mēs varam uztvert kā ideju sistēmu.
- Valsts ir valsts, bet kam tieši būtu jānodarbojas ar šo ideoloģiskā diskursa maiņu?
- Šī konference ir labs piemērs, kurā sadarbojas vairākas institūcijas, veidojas projekts un lietas notiek. Tai noteikti nav jābūt vienai ministrijai, kas ieviesīs patiesību.
- Sabiedriskā doma ir pakļauta zināmai modei. Vai vēsturnieku aprindās šis jaunais diskurss ir kļuvis modīgs?
- Arvien vairāk ir redzama tāda kā jaunā vēsturnieku paaudze, ap 40 gadiem, kuri ļoti kritiski attiecas pret to mantojumu, kas bieži vien ir aizķēries no nevajadzīgiem aizlaikiem. Ienākot jauniem, profesionāliem vēsturniekiem, mainās arī vēstures rakstīšana. Daudz sliktāk sokas ar citām reprezentācijas formām, piemēram, muzejiem.
- Jau pieminēju rokoperu Lāčplēsis, kur šis vācu iekarotāju un paverdzinātāju stāsts ir ļoti spilgts un dziļi iespiežas apziņā. Varbūt vajag jaunus masu kultūras darbus, kur parādītos jauns stāsts?
- Arī tas jau notiek. 16. maijā bija pirmizrāde dokumentālajai filmai Baltu ciltis. Tur ir pavisam cits skatījums uz 12.-13. gadsimta notikumiem.
- Nameja gredzens?
- Žanra ziņā ir tāda pati vēsturiska pasaka kā Andreja Pumpura eposs. Tur attiecības starp iesaistītajām pusēm vairāk izriet no filmas dramaturģijas, nevis zinātniskas pagātnes interpretācijas. Es pats uz šo filmu gāju ar zināmām bažām, bet iznācu lepns par to, ka mums ir tāda filma - uz to iet jaunieši, ģimenes ar bērniem, un tā aizraujošā veidā stāsta latviešu stāstu. To neviens cits mūsu vietā nedarīs.
- Ja runājam par filmām, tad Vella kalpi no vēsturiskā viedokļa neiztur nekādu kritiku. Arī pret Rīgas sargiem vēsturniekiem varētu būt daudz iebildumu, taču šādas filmas rada interesi par vēsturi. Kā vērtēt vēsturiskus daiļdarbus, kuri stipri atšķiras no patiesās vēstures?
- No estētiskā skatupunkta! Cilvēki, kas rada šos darbus, vienalga, gleznas, filmas vai romānus, radoši interpretē sev zināmo vēsturi. Tāpēc vēsturnieka uzdevums ir dot labu pamatu, uz kura rasties šīm interpretācijām.
- Tas, ka tur daudz kas ir safantazēts, nāk sabiedrībai par labu?
- Māksla vienmēr nāk sabiedrībai par labu.
- Kā raugāties uz ideju, ka Kurzemes hercogiste un pirms tam arī Livonijas ordenis tiek uzskatīts par Latvijas protovalstiskumu?
- Kā uz daļu no Latvijas vēstures iztēlošanās procesa 20. gadsimtā un arī mūsdienās. Tāds kā Kurzemes hercogistes kults aizsākās tieši 1930. gados - tika veikti apjomīgi pētījumi un rezultāti interpretēti atbilstoši politiskajai vajadzībai. Cilvēkiem ļoti patīk pieķerties noteiktiem vārdiem vai skaitļiem, arī runājot par pagātni.
- Šodien daži aktīvi izsaka domu, ka ir vīlušies Latvijas valstī. Vai šādas noskaņas bija sastopamas arī pirmās republikas laikā? Kāds tolaik bija Latvijas valsts tēls plašos sabiedrības slāņos?
- Protams. Piemēram, tie, kuri bija sakropļoti kara laikā un pamesti bez atbalsta; tie, kuriem ar agrāro reformu atņēma zemi, un tie, kuri bija dzīvojuši pēc saviem 1905. gada ideāliem - visi šie cilvēki veidoja grupas, kuras bija neapmierinātas un vīlušās, jo tām bija mazāk veicies šajā jaunajā iekārtā. Tāpat 1929. gada ekonomiskā krīze nepavisam nevairoja siltas jūtas pret valsti.
- Bieži dzird sakām, lūk, pirmās republikas laikā bija tāds pacēlums un uzrāviens, bet tagad…
- Es to sauktu par cilvēka uztveres īpatnību. Jo senāka vēsture, jo vieglāk teikt, ka tajā laikā zāle bija zaļāka. Gluži kā ar bērnības atmiņām. Visos laikos ir bijušas savas problēmas, kuras šodien pat grūti saprast un iedomāties. Uzrāviens bija pats par sevi - mums taču bija pirmo reizi pašiem sava valsts, un bija beidzies pats briesmīgākais karš.
- Jūs savā referātā norādījāt, ka vēsturiskā tematika šodien ir mazāk populāra nekā pirmās republikas laikā un 19. gadsimta otrajā pusē. Kā tas izskaidrojams?
- Mēs to varam saistīt ar modi, ar pieprasījumu. Vēsturiskais žanrs rodas 19. gadsimta pirmajā pusē līdz ar Valteru Skotu kā vēsturiskā romāna tēvu. Tas ir kā sprādziens, jo ir jauna veida, neticami aizraujoša literatūra, kurā tu esi iekšā citā laikā un reizē vari identificēties ar to vietu, cilvēkiem, līdzpārdzīvot. Tas saistās ar nacionālisma, nacionālās idejas uzplaukumu. Bija laikmeta gars, kurš vēsturiskajam romānam bija ļoti piemērots. Tāpat kā 20. gadsimta 60. gados līdz ar kosmonautikas attīstību uzplauka zinātniskā fantastika. Latvijā vēsturiskā romāna lielākais uzplaukums bija 20. gadsimta 30. gadi, kad iznāk Rutku Tēva, Aleksandra Grīna un Jēkaba Janševska vēsturiskie romāni. Tajā laikā vēsturiskums ir ļoti aktuāls, un zināmā mērā to aktualizē pati valsts. Arī tagad vēsturiskais romāns ar sēriju 20. gadsimts piedzīvo renesansi. Līdztekus laikmetīgajā mākslā šīs tēmas praktiski nav.
- Vai tas nozīmē, ka vēsture šodien nav modē?
- Tā arī nevar teikt, jo saistībā ar simtgadi notiek daudzi ar vēsturi saistīti pasākumi. Vienkārši mūsdienas piedāvā daudz plašāku lauku, kurā cilvēkiem identificēties. Piemēram, salīdzinot ar 19. gadsimtu, kad bija tikai tava personīgā un lokālā identitāte, piederība kārtai un tautība, un tad tu atklāj šo laika dimensiju - tā ir pilnīgi jauna un ļoti jaudīga pieredze. Mūsdienās vēsture vienkārši vairs nespēj būt avangardā.
- Kādi bija sabiedrības galvenie uzdevumi, veidojot Latvijas ideju un vēlāk attīstot Latvijas valsti?
- 19. gadsimtā tā ir cīņa par attīstību. Tas attiecas uz kultūru, garīgo dzīvi, pašiem savu valodu. Arī uz ekonomisko attīstību, ko Krišjānis Valdemārs uzsver: dariet, pelniet, esiet sava aroda meistari, vairojiet pārticību. Laiks no 19. gadsimta pašām beigām līdz Latvijas valsts dibināšanai vairāk ir kā cīņa par tiesībām. Šodienas valodā varētu teikt - par cilvēktiesībām. Par tiesībām nestrādāt 16 stundas, par tiesībām, ka tevi nesit, vārda un pulcēšanās brīvības. Parādās vēlme pēc lielākas neatkarības, pēc lielākas politiskās noteikšanas. Kad tas viss ir sasniegts un ir nodibināta Latvijas valsts, sākas grūtais demokrātijas apguves ceļš. Visu laiku tiek aicināts atrast kopīgu mērķi, vienoties un pārvarēt savstarpējās nesaskaņas. Plašā pārstāvniecība Saeimā noveda pie ļoti lielas sadrumstalotības, un šī sadrumstalotība bija sava laika politiskā diskursa priekšplānā. To ļoti veiksmīgi izmantoja Kārlis Ulmanis, kurš saka: Viss! Es tam padaru galu. Mēs tagad būsim nedemokrātiski, bet vienoti. Tā vietā, lai uzlabotu šo sistēmu, tika vienkārši ignorēta Satversmē paustā tautas griba, un no šī brīža sabiedrības uzdevumus uzurpēja valsts.
- Un tālāk?
- Tālāk mēs cīnījāmies par piecgades plāna ātrāku izpildi (smejas).
- Šodienas konferencē bieži tika piesaukts patiesības laukums, kurā jādarbojas vēstures zinātnei. Taču vēsture nereti tiek pakļauta sabiedrības vēlmju spiedienam, tāpēc vai vispār varam runāt par šādu «patiesības laukumu»?
- Vēsturei piemīt tas kārdinošais potenciāls, ko rada saistība ar identitātes jautājumiem. Tāpēc bieži vien ir apzināta vai neapzināta vēlme to izmantot identitāšu konstruēšanai. Kā raksta Atis Kronvalds, vēstures izzināšana ir viens no tēvzemes mīlestības avotiem. Tāpēc vēsturei ir jāspēj sabalansēt tās zinātnisko funkciju ar sociālo funkciju. Nevajadzētu aiziet vienā galējībā un teikt, ka vēsturei piemīt tikai sociāla funkcija, bet nevajadzētu iestāties pilnīgi otrā pozīcijā, ka vēsture ir mehānisks pagātnes fotouzņēmums bez interpretācijas iespējām. Pa vidu tad arī atrodas patiesības laukums.