Toms Nāburgs: Jaunu vēja parku izbūve ir Latvijas valsts interesēs

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Vēja enerģijas asociācijas valdes loceklis Toms Nāburgs.

- Cik liela ir vēja elektrības ģenerācija kopējā enerģētikā un arī atjaunojamo resursu enerģētikā?

- Pasaulē vēja enerģētika tuvojas 10% līmenim no kopējā elektrības ražošanas apjoma. Eiropā ir reģioni, kuros šis īpatsvars ir krietni augstāks. Dānijā jau ir tuvu absolūtam patēriņam. Ja mēs runājam par Latviju, tad mums vēja enerģētikas nozare pēc būtības nepastāv, tā nav attīstīta. Pašlaik Latvijas elektrības patēriņā vēja saražotais elektrības apjoms ir ap 2% no kopējā apjoma. Kopējā energobilancē tie būs nenozīmīgi apjomi, jo Latvijā siltuma ražošana ir dominējošais enerģijas ražošanas veids. No kopējā atjaunojamo resursu elektroenerģijas ražošanas apjoma vēja enerģētikas īpatsvars būs zem 5%.

- Vai vēja parki ražo elektrību vairāk nekā mazie HES?

- Vērtējot saražoto enerģiju vēja parkos, tie saražo vairāk, bet ar zemāku atbalsta intensitāte nekā HES.

- Par cik jūs pārdodat saražoto elektroenerģiju?

- Vēsturiski atbalsts elektrības ražošanai vēja stacijā bija no simts līdz simts trīsdesmit eiro par megavatstundu. Tas nav mainījies pēdējos desmit gadus, jo pēdējais komersants, kuram tika piešķirts atbalsts, to saņēma 2010. gadā, un tajā brīdī šāda atbalsta intensitāte bija tāda pati kā Vācijā.

- Sanāk, ka vēja enerģētika ir vismazākais atbalsta saņēmējs. Biogāzes ģenerācija saņem par 40% lielāku atbalstu.

- Vēja enerģētiku nevar salīdzināt ar biogāzi. Atbalsts biogāzes izmantošanai vispārīgi nebūtu attiecināms uz enerģētiku. Atbalsts biogāzes izmantošanai ir jāaplūko kā vides aizsardzības instruments.

Diemžēl Latvijā tas ir sajaukts un vides aizsardzības tehnoloģija ir iekļauta enerģētikā. Tā ir ļoti dārga tehnoloģija, tāpēc par biogāzes elektrību ir jāmaksā vairāk nekā par vēja elektrību. Savulaik kāds Ekonomikas ministrijā to nesaprata, un tā vietā, lai biogāzi izmantotu tikai vides jautājumu risināšanai, tā ar ļoti lieliem apjomiem tika iekļauta enerģētikas portfelī. Mēs par to diemžēl maksājam ļoti lielas summas, un tas ir viens no sliktajiem piemēriem, kā lietas nav jādara.

Vēlos kliedēt mītu, ka Latvijā absolūtos skaitļos tiktu maksāts lielāks atbalsts nekā citur. Mēs nemaksājam daudz vairāk par atjaunojamiem energoresursiem, bet mēs esam izvēlējušies atbalstīt diezgan dārgas tehnoloģijas.

Visās ES dalībvalstīs ir atbalsts atjaunojamiem energoresursiem. Citur tas nesaucas par OIK, bet atbalsts ir. Visās valstīs par to maksā gala patērētāji - vai nu tās ir mājsaimniecības, vai arī bizness. Parasti lielāka nasta tiek pārlikta uz mājsaimniecībām, bet bizness no tā tiek atbrīvots. Latvijā šobrīd atbalsta lielums ir virs viena centa par kilovatstundu. Tas ir nedaudz lielāks nekā Igaunijā. Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, atbalstu atjaunojamiem energoresursiem maksā gan mājsaimniecības, gan bizness. Lietuvā atbalsta apjoms atjaunojamiem energoresursiem jau tuvojas diviem centiem par kilovatstundu. Tas ir augstāks nekā Latvijā. Latvija nav kaut kāds unikāls fenomens Baltijas, kur nu vēl Eiropas Savienības kontekstā.

Es nesaku, ka tas ir labi vai slikti, es vienkārši nosaucu konkrētus skaitļus. Kāpēc ir jāapgalvo, ka OIK tagad grauj Latvijas ekonomisko konkurētspēju? Ir noteiktu nozaru investori, kas pauž šādu viedokli. Tie vēlas minimizēt savu uzņēmumu izmaksas. Es viņus saprotu. Viņi nodarbojas ar savu interešu lobēšanu, un tas ir normāli.

- Ar vienu mehānismu - obligāto iepirkuma komponenti - Latvija atbalsta gan vēja ģenerāciju, gan mazos HES, gan biogāzi, koģenerāciju, kur tiek no dabasgāzes ražots siltums un elektrība, un pat koģenerāciju, kad ražo tikai elektrību, bet siltumu izlaiž gaisā. Vai tas tā normāli visu iekļaut vienā atbalsta sistēmā?

- Ja vērtējam, kā ir darījušas citas ES dalībvalstis, tad var iet divus ceļus. Pirmais - specifisks atbalsts tehnoloģijai. To parasti piekopj valstis ar ļoti lieliem elektrības ģenerācijas apjomiem, piemēram, Vācija. Tad var atļauties specifiski nodalīt un specifiski atbalstīt noteiktu tehnoloģiju. Vācijā par atbalstu biogāzes ražošanai sacenšas tikai biogāzes stacijas. Par atbalstu vēja ģenerācijai sacenšas tikai vēja stacijas.

Līdzīgu ceļu kā Latvijā gājusi arī Igaunija un Lietuva. Atbalsts ir bijis kopējs un unificēts. Igaunijā ir noteikts piemaksas apjoms par vienu megavatstundu. Komersants pats realizē elektrību tirgū par tirgus cenu un papildus saņem 53 eiro par katru pārdoto megavatstundu, neatkarīgi no tā, vai elektrība tika ražota no biogāzes vai vēja. Tāpēc Igaunijā biogāzes staciju praktiski nav, jo tās nav konkurētspējīgas. Ar atbalstu tikai 53 eiro par katru pārdoto megavatstundu papildus elektroenerģijas tirgus cenai biogāzes ģenerācijai nav vietas. Igaunijā biogāzes stacijas patiešām nodarbojas ar vides jautājumu risināšanu. Biogāzes stacijas tiek veidotas pie liellopu fermām, kur ar šo tehnoloģiju tiek utilizēti kūtsmēsli. Šie 53 eiro par katru pārdoto megavatstundu nosedz tikai operēšanas izmaksas, un tas nav bizness.

Man nav atbildes uz jautājumu, vai visu salikt vienā plauktā ir pareizi vai nē. Tas ir atkarīgs no valsts izmēra un tās mērķiem. Biogāze vispār ir atsevišķa tēma, un ar to būtu jānodarbojas Vides aizsardzības ministrijai, nevis Ekonomikas ministrijai.

- Vai tas ir normāli, ka valsts atbalsta koģenerāciju, kad ražo elektrību, bet siltumu izlaiž gaisā?

- Visiem komersantiem, kas nodarbojas ar koģenerāciju, ir pienākums katru gadu auditēt savu darbību no energoefektivitātes viedokļa. Auditu veic kvalificēti, sertificēti speciālisti no pietiekami lielām organizācijām. Sertificēti auditori pēc noteiktas metodoloģijas veic pārbaudes, un tas patiešām ir ļoti nopietni. Tie laiki, kad varēja vienkārši siltumu pūst gaisā, jau ir pagājuši. Protams, ir divu veidu atbalsts - t. s. 221. Ministru kabineta noteikumi un 262. Ministru kabineta noteikumi. Diemžēl piemēri, ko jūs minat, attiecas uz komersantiem, kas ir kvalificējušies pēc ultra liberālajiem noteikumiem, kas ir 262. Ministru kabineta noteikumi. Tajos patiešām nav prasības par siltuma izmantošanu. Manuprāt, tolaik kāds Ekonomikas ministrijā nesaprata, ko viņš dara. Nav saprotami, kāpēc vispār tika pieļauti 262. Ministru kabineta noteikumi koģenerācijai, jo koģenerācija pēc definīcijas nozīmē, ka vienlaikus tiek ražota elektrība un siltums un primārais ir siltums. Es tomēr nevēlos šeit analizēt iepriekšējo ekonomikas ministru darbību.

- Kāda ir Vēja enerģētikas asociācijas attieksme pret ierosinājumiem vispār izbeigt obligātās komponentes iekļaušanu elektrības rēķinos?

- Divas lietas. Vēja enerģētika līdz šim nav īpaši atbalstīta. OIK kopējā masā vēja enerģētikas ietekme nav liela. Mēs varētu distancēties no OIK un teikt, ka mēs esam labie zēni, bet tie citi ir tie sliktie zēni. Tomēr mēs nevaram norobežoties attiecībā uz vēsturisko atbalstu. Jebkura valsts rīcība - atceļot vai negaidīti mainot spēles noteikumus -, lai arī tā mūs tiešā veidā neskars, būs slikts signāls paļāvībai uz Latvijas regulējumu. Kurš vēlēsies investēt valstī, kurā noteikumi visu laiku mainās?

Tad ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka investīcijas atjaunojamos energoresursos Latvijā nav nepieciešamas. Tad tas būs skaidrs signāls investoriem. Lai vēja parks būtu efektīvs un strādātu ar izmaksām, kas ir tuvu elektrības tirgus cenai - 35 eiro par megavatu, tam ir jābūt ļoti lielam vēja parkam. Tikai ar lielu apjomu, lielām investīcijām var panākt zemu izmaksu. Lai izveidotu vēja parku ar 50 megavatu jaudu, ir nepieciešams aptuveni 80 miljonu eiro liels investīciju apjoms. Kaut ko tādu nevar veikt Latvijas mazais vai vidējais uzņēmējs. Šādas investīcijas var veikt specializēti enerģētikas uzņēmumi, kuru darbinieki labi saprot vēja enerģētiku. Latvijas priekšvēlēšanu retorika var negatīvi ietekmēt uzņēmējdarbības un investīciju vidi, kas radīs ilgtermiņa sekas, jo Latvija nav vienīgā vieta, kurā varētu investēt. Piemēram, Lietuva šobrīd ir ļoti draudzīga vēja enerģijai, un tur tiek ļoti aktīvi investēts. Lietuva vēlas attīstīt vēja enerģiju, jo viņi saprot, ka ilgtermiņā vēja enerģija būs lētākais vietējais elektroenerģijas avots. Tāpēc Lietuvā administratīvie šķēršļi investīcijām tiek noņemti. Savukārt Igaunijas valsts nacionālais enerģētikas uzņēmums Esti Energia šobrīd ļoti mērķtiecīgi investēs vēja parkos, gan būvējot jaunus vēja parkus, gan pērkot jau uzceltos. Norisinās agresīva cīņa par vēja parku izbūvi Igaunijas vidienē starp Pērnavu un Tartu. Iemesls ir vienkāršs - vēja enerģija ir ļoti zemas pašizmaksas elektroenerģija, kuru iespējams ražot uz vietas. Enerģētikas kompānijas uz Baltiju skatās kā uz vienotu tirgu, viņiem ir nepieciešams, lai viņiem šeit piederētu aktīvi, kas varētu ģenerēt lētu elektrību.

Arī Latvijā ir milzīgs potenciāls. Taču, lai gan Latvijā ir izbūvēta augstsprieguma elektrības pārvades līnija - Kurzemes loks, līdz šim Latvijā vēja enerģētikā nekas liels nav investēts. Piejūras vējainajās teritorijās ir izbūvēta pārvades infrastruktūra, bet tālāko soļu nav. Potenciāls nenoliedzami ir, bet, tiklīdz potenciālais investors saskaras ar Latvijas enerģētikas regulējumu, ar vietējo enerģētikas politiku, viņš saprot, ka šeit ir liela nenoteiktība un novērojama diezgan agresīva pozīcija pret atjaunojamiem energoresursiem. Tas nav labs signāls potenciālajiem vēju parku investoriem. Turklāt neatkarīgi no tā, vai nākotnē vēja parkiem būs atbalsts vai arī nebūs, to izbūve būs Latvijas valsts interesēs.

- Manuprāt, Latvijā vēja resursu ir daudz mazāk nekā Ziemeļvalstīs un Ziemeļjūras piekrastes valstīs. Tā kā saražotās enerģijas daudzums ir proporcionāls vēja ātruma trešajai pakāpei, tad, uzstādot pilnīgi vienādu ģeneratoru Kurzemes piekrastē (vidējais vēja ātrums 7 m/s) vai Jitlandes pussalā (vidējais vēja ātrums 9 m/s), pie pilnīgi vienādām iemaksām, Jitlandes propellers ražos divas reizes vairāk elektrības nekā propellers Kurzemē. Kāpēc investors izvēlēsies Latviju, ja visu noteiks tirgus cena un tiks likvidēts valsts atbalsts?

- Protams, ka resurss primāri ir jāņem tur, kur tie ir pieejamāki. Mūsdienās vēja ģeneratoru iekārtas tiek uzstādītas pieņemot, ka to darba augstums nav zemāks par simts metriem virs zemes līmeņa, Ja mēs vērtējam vēja ātrumu Latvijā simts metru augstumā, tad mēs redzam, ka principā visa Kurzeme iekrīt zonā, kur vidējais vēja ātrums ir septiņi līdz astoņi metri sekundē. Šādi vēja resursi ir efektīvi. Kurzemes piekrastē ir potenciāls vēja elektrostaciju jaudai vismaz 1000 megavatu lielumā. Tur jau ir izveidota augstsprieguma līnija Kurzemes loks, pie kura tik lielas jaudas vēja parkus var pieslēgt. Primāri Latvijai būtu jākoncentrējas uz šo reģionu.

Jāpasaka paldies Kārlim Ulmanim un arī padomju varai par to, ka tika uzceltas Daugavas kaskādes hidroelektrostacijas, kas šodien nodrošina lētāko elektroenerģiju Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Visticamākais, ja mēs šodien sāktu diskutēt par jaunas hidroelektrostacijas celtniecību, tad mēs to nekad neuzbūvētu. Lielo HES aktīvi ir amortizēti, tāpēc to ražotās elektroenerģijas izmaksas ir zemākas par biržas cenu, kaut kur desmit eiro par megavatstundu. Ar vēja ģeneratoriem ir ļoti līdzīgi. Tiklīdz tie ir amortizēti un pašizmaksā vairāk nav jāietver finanšu komponentes izmaksas, tad vēja elektrības pašizmaksa būs desmit līdz piecpadsmit eiro par megavatstundu, kas ir ievērojami zemāk par vidējo biržas cenu - 35 eiro par megavatstundu. Tāpēc visi lielie Baltijas enerģētikas uzņēmumi saprot, ka ir nepieciešams investēt vēja aktīvos.

Turklāt vēja enerģijas iekārtas paliek aizvien jaudīgākas. Ir vērojama tendence tās izvietot arvien augstāk. Ar vienu lielo turbīnu varēs saražot vairāk nekā ar desmit mazāka izmēra turbīnām. Latvijā 100 līdz 200 metru augstumā virs zemes virsmas pat Zemgales līdzenumā vējš ir virs astoņiem metriem sekundē.

- Ja attīsta vēja parkus, tad rodas vajadzība pēc t.s. balansējošām jaudām. Uz vēju nevar paļauties, jo ir brīži, kad iestājas bezvēja laiks. Tad ir vajadzīgas balansējošās jaudas, kas tiktu iedarbinātas bezvēja periodā. Vēja ģeneratoru īpašniekiem būtu jāvienojas ar tiem, kas viņu vietā piegādās elektrību bezvēja laikā.

- Latvijā ar šo jautājumu viss ir kārtība. Latvijā ir lielie HES un gāzes TEC, kuros var nekavējoties palielināt vai samazināt elektrības ražošanu un nobalansēt visus jau uzceltos vēja parkus, un arī tos, kas vēl var tikt uzcelti, līdz pat 1000 megavatu līmenim. Visas Baltijas mērogā nav nekādu problēmu nobalansēt 1500 megavatu vēja parku jaudas. Pašlaik visas Baltijas valstis kopā ir ļoti tālu no šāda vēja parku apjoma. Igaunijā visu vēja parku kopējā jauda ir 300 megavatu, Lietuvā - 500 megavatu, Latvijā - ap 70. Ja visā Baltijā būtu izveidoti vēja parki ar kopējo jaudu divi līdz trīs tūkstoši megavatu un tie visi vienlaikus tiktu izslēgti, tad būtu jārisina jautājums par balansējošo jaudu. Taču starpsavienojumi starp Baltiju un ES valstīm paplašinās. Baltija jau ir savienota ar Somiju, Zviedriju un Poliju. Polija ir ļoti, ļoti liels elektroenerģijas patērētājs, un starpsavienojums starp Lietuvu un Poliju vairāk tiek izmantots, lai pārdotu elektroenerģiju Polijas virzienā. Brīdī, kad vējš nepūtīs, tad mēs varam importēt lētu elektroenerģiju no Skandināvijas, vai iedarbināt savas jaudas. Tomēr mūžīgi paļauties uz to, ka mēs varēsim elektroenerģiju lēti nopirkt no kaimiņiem, nevajag, ir jāveido savas ražojošās jaudas un jāražo pašiem.