“Atceroties Ukrainas notikumus, es nebiju no tiem, kuri pēc 2022. gada 24. februāra klaigāja, sak, mēs jau zinājām, ka tā notiks! Pirms tam domāju, ka tas nevar notikt. Jo ir taču veselais saprāts! Kas vainas būtu tam pašam Putinam tagad dzīvot mierā un labklājībā? Bet – nē, viņš dzīvo savās čekista iedomās, kas neietilpst veselajā saprātā,” teic Tālavs Jundzis. Viņš deviņdesmito gadu sākumā bija viens no tiem, kuri organizēja padomju armijas izvešanu no Latvijas. Tagad tā pati armija – gan ar citiem figurantiem – ir gatava iebrukt arī Latvijā.
Tālavs Jundzis ir piedzimis Gulbenē, mācītāja ģimenē. Viņa tēvs bija mācītājs līdz brīdim, kad 1951. gadā viņu notiesāja un izsūtīja uz Vorkutu. Sods bija par pretpadomju propagandu un aizliegtas literatūras glabāšanu. Šis fakts Tālava dzīvi spēcīgi ietekmēja. “Padomju vara bija kā lāsts, un man to pat negribas atcerēties,” teic Tālavs, “sevišķi skolas gados bija grūti. Skolotāji mani atbalstīja, taču bērni saukāja - “mācītāja dēls, mācītāja dēls”… Tā tas bija līdz pat universitātei.”
1974. gadā Jundzis absolvēja Latvijas Valsts Universitātes Juridisko fakultāti, aizstāvēja disertāciju kriminoloģijā, 1986. gadā ieguva juridisko zinātņu kandidāta grādu, 1993. gadā - tiesību zinātņu doktora grādu. Atmodas gados piedalījās Latvijas Tautas frontes darbā, bija LR aizsardzības ministrs (1991-1993, 1997-1998). Bija Augstākās Padomes deputāts, 1990. gada 4. maijā balsoja par LR neatkarības atjaunošanu.
Tagad akadēmiķis Tālavs Jundzis ir Daugavpils universitātes padomes loceklis, jurists un politologs, docētājs Juridiskajā koledžā. Ar viņu šodien “Neatkarīgās” intervija.
Deviņdesmitajos gados tu divas reizes biji aizsardzības ministrs. 1998. gadā toreizējais premjers Guntars Krasts izdomāja, ka tevi “jānoņem” no ministra amata. Kāpēc?
Tuvojās Saeimas vēlēšanas, un tas viņam bija izdevīgi. Iemesls bija tāds, ka Alūksnes bāzē kāds tur dislocētais karavīrs atvaļinājuma laikā sāka kauties ar kādu vīrieti, kurš pēc kautiņa nomira. Tāpēc man nācās atkāpties.
Tas noteikti bija tavs personiskais satricinājums. Bet bija arī satricinājumi, kas skāra visu sabiedrību. Piemēram, čekas maisu atvēršana. Protams, “čekas maisi” ir nosacīts jēdziens, jo patiesībā tās bija sakārtotas kartotēkas.
Es tolaik biju pret to, ka tiek atvērti “čekas maisi”. Arī tagad mans viedoklis nav mainījies. Kas mums tagad - pēc atvēršanas - ir tie slavenākie “čekisti”? Jānis Stradiņš, Georgs Andrejevs, vēl daži… Protams, atvēršana bija svarīga drošības dienestiem, lai vienam otram pabojātu karjeras kāpumu, bet atdot visus kartotēkā esošos cilvēkus linča tiesai - tas nebija pareizi.
Dabīgi, viens otrs šajos “maisos” bija ievietots pamatoti, taču lielākā kartotēkas daļa tika pārvesta uz Krieviju, un neviens nekad neuzzinās, kuri tad bija tie, kuru identitāti krievi tā sargāja.
Lielākā sabiedrības daļa nevēlas zināt, kā patiesībā notika vervēšana. Tā, piemēram, kādu mācītāju Latgalē spieda parakstīties par sadarbību ar čeku, jo pretējā gadījumā viņu izsūtīs uz Sibīriju. Pēc tam viņš darīja visu, lai čakarētu čeku ar tā dēvētajiem aģenta ziņojumiem. Kaut kā jau vajadzēja izdzīvot. Bet nevar noliegt - daudziem bija arī apzināta sadarbība ar čeku. Protams, toreiz, kad atvēra “maisus”, sabiedrībā bija milzīga vēlme nolinčot aģentu kartītēs ierakstītos cilvēkus.
Vai šobrīd nav līdzīgi - ieraudzīt un atklāt ienaidniekus (īstus vai iedomātus), lai viņus publiski nolinčotu?
Šis laiks man asociējas ar citu problēmu. Padomju laikos bija ziņotāji, kuri “pacentās” ziņot miličiem vai čekistiem par iespējamo pretpadomju darbību. Arī šobrīd neviens dienests, protams, neiztiek bez saviem aģentiem. Toties tagad teju katram ierēdnim ir pienākums ziņot par pilsoņu nodomiem, kas, iespējams, nesakrīt ar valsts interesēm. Tāpat arī advokātiem ir pienākums ziņot par aizdomīgiem klientu “gājieniem”. Arī grāmatvežiem ir jāziņo augstākajām instancēm par iespējamām nelikumībām. Ir jāziņo burtiski par visu. Esam nonākuši totālā ziņotāju sabiedrībā. Un tas jau paliek bīstami.
Tu biji viens no galvenajiem padomju armijas izvedējiem. Latvijā bija palikuši aptuveni 60 000 Krievijas militāristu. Svarīgākie ieroči, taktiskie kodolieroči tika aizvākti jau 1992. gada sākumā, kad sarunas par karaspēka izvešanu nebija vēl sākušās. Sarunas sākās, un tad tika nomainīts galvenais Krievijas sarunvedējs, un pie stūres stājās kāds Zotovs, kurš pavēstīja, ka Latvija nav bijusi okupēta, tāpēc PSRS karaspēku nevar dēvēt par okupācijas karaspēku.
Taisnību sakot, mēs jau nebijām nekādi profesionālie sarunvedēji. Mums nebija nekādas pieredzes - atšķirībā no Zotova, kurš visu savi dzīvi bija pavadījis padomju sistēmā. Tāpēc tādi zotovi mūs varēja čakarēt un stāstīt, ka padomju armijai te ir diplomātiskais statuss un neaizskaramība.
1992. gadā uzmilza jautājums: ko tad mēs īsti izvedam no Latvijas? Draudzīgas valsts karaspēku vai okupācijas armiju? Augstākā Padome balsoja par šo jautājumu, un pietrūka tikai vienas balss, lai mēs oficiāli runātu par okupācijas armiju. Mīļā miera labad tā arī palika, ka tā nav okupācijas armija…
Pēc tam bija divas ANO rezolūcijas, kurās nebija neviena vārda par okupācijas armiju, vienkārši - tiek izvesta armija. Kaut kāda armija. Ne tikai mēs vien, arī ANO baidījās nokaitināt Krieviju.
Bet ko nu vairs taisnoties. Taču smagākais jautājums ir palicis līdz pat šim brīdim: tie ir 23 000 padomju militāro pensionāru, kuri palika Latvijā kopā ar saviem ģimenes locekļiem, un šis skaitlis ir milzīgs, aptuveni 100 000 cilvēku, no kuriem liela daļa ir jaunā paaudze, kas ir augusi attiecīgajās ģimenēs un uzsūkusi attiecīgo ideoloģiju, pauž tieši tādus pašus uzskatus kā viņu tēvi un vectēvi - padomju militāristi.
Tagad tas pats karaspēks - protams, ne jau tie paši militāristi, bet ar tādu pašu ideoloģisko uzstādījumu - ir gatavi atkal iebrukt suverēnā valstī, tas ir, Latvijā, lai to atkal okupētu.
Tā diemžēl izskatās. Atceroties Ukrainas notikumus, es nebiju no tiem, kuri pēc 2022. gada 24. februāra klaigāja, sak, mēs jau zinājām, ka tā notiks! Pirms tam es saviem studentiem teicu, ka tas nevar notikt. Jo ir taču veselais saprāts! Kas vainas būtu tam pašam Putinam tagad dzīvot mierā un labklājībā? Bet - nē, viņš dzīvo savās čekista iedomās, kas neietilpst veselajā saprātā.
Par veselā saprāta esamību vai neesamību varam parunāt arī mūsu Aizsardzības ministrijas kontekstā. Kaut kā neredzam sparīgus un loģiskus darbus valsts aizsardzības jomā, redzam lielākoties traģikomiskus izgājienus ar “miermīlīgo dronu”, “militāro tēlniecību” un virsnieku zobeniem par 900 000 eiro.
Biju šokēts par “militāro tēlniecību”. Nav runa tikai par 180 000 eiro, kas tika izlietoti šim “šedevram”, un mēs nezinām, cik daudz vēl ir līdzīgu objektu. Šādi “šedevri” liecina par viena otra lēmēja intelektuālo līmeni, un tas ir daudz šausmīgāk par izķērnātiem 180 000 eiro. To taču viens cilvēks neizlēma. Šis objekts ir maksimāli debils.
Otrā lieta - zobeni. Kad biju aizsardzības ministrs, nauda tika taupīta maksimāli. Jāsaprot, ka ne jau ar spožiem zobeniem mēs te kādu pasargāsim. Bet tērēt naudu, lai izrādītos… Tas ir nepieļaujami. Vēl 2022. gadā un 2023. gada sākumā priecājos, ka valdība pieņem pareizus lēmumus.
Tagad situācija sāk šķobīties. Gan valdības, gan parlamenta soļos parādās stress un neizpratne. Pirmām kārtām - domājot par 5% no IKP, kas jānodrošina aizsardzības izmaksām. Jo Tramps tā pateica. Bet kas ir Tramps? Varbūt pirmajās dienās neviens to nesaprata, bet… Ja Tramps tā pateica, tad mēs būsim pirmie, kuri stiepsies līdz tiem 5%. Mēs - kā vienmēr - būsim svētāki par Romas pāvestu.
Bet jāatceras, ka svarīga ir izglītība un veselības aprūpe, jo kuri tad būs tie, kas “komandēs” modernos ieročus? Neizglītoti vājinieki ar sliktiem zobiem un sabeigtām aknām? Nevar taču izraut galdam vienu kāju un tikai to vien attīstīt, kopums ir atkarīgs no visiem faktoriem. Turklāt izglītības līmenis šobrīd ir atbaidoši zems. Esmu dzirdējis, ka pirmā kursa studentiem nereti jāapgūst vidusskolas kurss, lai varētu tālāk mācīties. Ja 42% vecāku algo privātskolotājus, lai bērni apgūtu mācību vielu, kaut kas tur nav kārtībā.
Kad pirms vairākiem gadiem ieviesa “kompetenču izglītību”, kur matemātiku salika kopā, piemēram, ar fiziku, es teicu, ka ir nepieciešamas ļoti labas mācību grāmatas, bet to joprojām nav.
Nākamā lieta. Kopā ar visiem rezervistiem gadu gaitā ceram palielināt armijas rindas līdz 60 000 cilvēku, kuri varēs ķerties pie ieročiem. Savukārt Putins runā par to, ka viņa armijā jau ir miljons cilvēku, bet pavisam drīz būšot pusotrs miljons. Kas gan būs mūsu 60 000 pret šo pārspēku?
Mazajām valstīm ir jācer uz kolektīvo aizsardzību, taču NATO - kā mēs redzam - sāk izirt, pateicoties Trampam. Bet Trampa karjera nav mūžīga, un tā ir labā ziņa. Patlaban ir jāstiprina Eiropas aizsardzība, un Latvijai ir jābūt daudz aktīvākai šajā ziņā.
Baidos, ka Latvija nav pietiekami aktīva.
Pasaules ziņās dzirdu, ko izdarījusi Lietuva, ko paveikusi Igaunija un Zviedrija, bet krietni reti dzirdu kaut ko par Latviju. Nule dzirdēju, ka Zviedrijas ārlietu ministrs pie sevis izsaucis Krievijas vēstnieku, lai izteiktu protestu pret kara noziegumiem, ko krievi kārtējo reizi paveikuši Ukrainā. Arī Lietuva šādi izteica protestu. Bet kur tad Latvija? Varbūt mēs to esam izdarījušo pa kluso?
Un vēl. Dronu koalīcija. Sākumā sapratu, ka tieši Latvija ir šīs koalīcijas iniciatore. Bet ziņās tiek minēta Lielbritānija, Austrālija arī pievienojas, par Latviju - ne vārda. Skaidrs, ka mazām valstīm jāiespringst, naudas arī nav daudz, militārā spēka nav daudz, tāpēc to vienīgais ierocis - runāšana no starptautiskām tribīnēm, atgādinot par sevi. Tas kaut kādā mērā kompensētu militārā spēka trūkumu. Bet mūsu valsts vadītāji peld pa straumi, neņemot vērā to, ka jābūt daudz aktīvākiem aizsardzības jomā. Kaimiņvalstis ir daudz aktīvākas.
Toties latvju tauta ir citviet aktīva: tā dzied un dejo. Gluži kā gatavojoties Latgales dziesmu svētkiem 1940. gadā.
Domāju, ka tas tomēr liecina par tautas gara spēku - kad apkārt viss lūst un plīst, mēs sevi stiprinām ar dziedāšanu. Sliktāk ir tad, ja cilvēki streso. Un stress ir par tiem pašiem 5% no IKP. Līdztekus jādomā arī par jauniesaucamajiem, kuri jāgatavo par reālu militāro spēku. Vairāk naudas jāiegulda pretgaisa aizsardzībā. Jāiegulda nauda valsts zemessardzē.
Vēl man ir pārdomas par kājnieku mīnām un tā dēvētajiem pūķa zobiem. Tos zobus ar tankiem var sašaut elementāri, tas neprasa nekādu aizkavēšanos. Kājnieku mīnas - tas ir tieši tas pats. Reāli tās neaiztur pretinieku. Ir īpašas iekārtas, kas attīra mīnēto laukumu. Ja krievi raida pāri mīnu laukiem savus karavīrus, komandierus neinteresē, ja katrs piektais iet bojā, viņiem “gaļas” diezgan. No politiskā viedokļa tādas kājnieku mīnas ir noderīgas, sak, pabiedēsim, bet no praktiskā viedokļa - nē.
