"Ātro" direktore Liene Cipule: Mums ir ļoti dārga neatliekamā palīdzība
Intervija ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktori Lieni Cipuli: par iesākto, bet nepabeigto NMPD reformu, par to, vai medicīnas speciālistiem jābrauc uz katru paaugstinātas temperatūras gadījumu, par to, vai NMPD ir gatavs katastrofu situācijām un vai politiķi ir gatavi palīdzēt dienestam.
- Pirms dažiem gadiem tika sākta «ātrās palīdzības» reorganizācija. Tā notika smagi, mainījās arī vadītāji. Nu esat Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktore kopš šā gada 8. janvāra. Kā redzat tā turpmāko attīstību?
- Līdz šim brīdim vēl nav pabeigta šā vienotā dienesta izveide. Fiziski it kā viss ir apvienots, bet faktiski tas nav noticis. Nav centralizētas galveno funkciju pārvaldības, nav centralizētas kvalitātes vadības sistēmas, nav neatliekamās palīdzības sistēmas organizācijas, viss ir fragmentāri. Reģioni lielā mērā turpina savu autonomo eksistenci. Protams, administratīvās funkcijas, finansēšana, grāmatvedība - tas viss ir centralizēti, tomēr svarīgākie procesi joprojām nav iekļauti vienotos standartos. Pārvaldība un kontrole tomēr nav pilnībā nodrošinātas. Nav arī nekādas personālvadības. Un tas jau ir savādi, jo neviens dienests nevar strādāt bez personālpolitikas. Tā nav bijusi vispār. Personāldaļa eksistē kā padomju laiku kadru daļa, kas kārto dokumentus, nevis realizē mērķtiecīgu personālpolitiku un cilvēkresursu attīstību. Apvienošanas laikā dienests ieguva precīzu deleģējumu - sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Taču šobrīd mēs, manuprāt, nestrādājam atbilstoši šai misijai, mēs pildām daudzas blakus funkcijas, kas lielā mērā savulaik tika veicinātas ar to, ka, piemēram, Rīgā maksāja pēc nobraukto kilometru vai izsaukumu skaita. Bija cits finansējuma modelis. Resursi ir kļuvuši dārgāki. Loģiski, rodas jautājums: vai, šādi darbojoties, mēs varam eksistēt? Varbūt jāsāk darīt tikai pamatlietas?
- Tātad - kādi bija jūsu mērķi, atnākot uz dienestu?
- Pirmkārt, ievirzīt dienesta darbību atbilstoši misijai. Otrkārt, stiprināt kvalitāti un procesu efektivitāti. Vienkāršs piemērs: ir grūti nokomplektēt dienas brigādes, jo par darbu nakts stundās maksā augstāku likmi. Taču tieši dienā ir visvairāk izsaukumu un vajadzība pēc lielāka brigāžu skaita nekā naktīs. Lai nopelnītu maizīti, mediķi ir motivēti nākt uz nakts dežūrām. Savukārt dienas laikā nevaram sakomplektēt brigādes. Tā ir nopietna efektivitātes problēma, kas vadībai jāatrisina. Treškārt, man jāizveido personālpolitika, kur svarīgs aspekts ir vērst uzmanību ne tikai uz atalgojumu, bet arī uz to, lai darba vide būtu draudzīga, lai notiktu profesionālās apmācības un būtu citi motivācijas momenti. Man kā vadītājai jāpanāk, lai darbiniekiem ir iespēja realizēt savas prasmes un kompetences, lai saglabātu profesionalitāti, jo nav noslēpums: Rīgā nereti ir 15 līdz 20 izsaukumu vienai brigādei, bet ir mazie punkti, kuros brigāde izbrauc tikai uz pāris izsaukumiem. Tas rada nevienlīdzību kvalitatīvu medicīnisko pakalpojumu pieejamībā, tiek apgalvots, ka ir «noklāta» visa Latvija, bet tajā pašā laikā ir liela atšķirība, kurā vietā Latvijā tev paliks slikti. Vidzemē no jebkuras tālākās vietas līdz tuvākajai slimnīcai ir kādi 70 kilometri, bet Kurzemē, kur Saldus un Kuldīga bieži vairs nespēj nodrošināt akūto pacientu uzņemšanu, ir ļoti tālu jābrauc līdz slimnīcai, tāpēc mums jānodrošina atbalsta funkcijas. Rīgā mums ir vieglās automašīnas ar neatliekamās medicīnas ārstiem un reanimatologiem, kas steidzas palīgā brigādēm sarežģītos gadījumos, savukārt Kurzemē nav. Tajā pašā laikā Rīgā dīkstāvē atrodas mašīnas, kurām mēs nevaram nodrošināt brigādes. Tātad ir iespēja veidot atbalsta mehānismus Kurzemei. Šīs lietas ir ievirzījušas dienestu reformās. Sākot strādāt, es neuzsvēru vārdu «reformas», jo šķita, ka dienests strādā labi, bet tas viss bija un ir uz cilvēku entuziasma rēķina...
- Vai dienestā nav iestājusies tāda kā stagnācija?
- Jā, ir. Jo pāreja uz vienoto dienestu, kā jau teicu, nenotika līdz galam un pēc būtības. Turklāt dienestā ir duāla attieksme pret to, kas mēs esam. Ir paaudze, kas strādājusi «ātrās palīdzības» režīmā, un ir jaunie, kurus gatavojam neatliekamās palīdzības - dzīvības glābšanas - režīmam. Patlaban jāiegulda milzīgs darbs, lai mēs, darbinieki, kopā veidotu vienotu izpratni par dienesta uzdevumiem. Pagaidām paradigmas maiņa nav notikusi. Varbūt jāveido divu līmeņu palīdzība, kā tas ir citās valstīs?
- Ko nozīmē divu līmeņu palīdzība?
- Viena palīdzība - tā, kas apkalpo tā dēvētos sekundāros izsaukumus, otra ir neatliekamā, kas koncentrējas uz dzīvības glābšanu. Valsts gan mums ir pateikusi: jūs esat dzīvības glābēji, bet ir jāskata arī pieejamība veselības aprūpei, sociālo pakalpojumu pieejamība, pašvaldību funkciju pieejamība utt. Pēc tam rodas jautājums: vai tiešām šos caurumus jālāpa ar neatliekamo palīdzību? Varbūt tomēr raidām signālus sabiedrībai un sistēmai: lūdzu, sakārtojiet savas jomas! Līdz bezgalībai tas turpināties nevar: ja mediķis ir izbraucis uz piecpadsmit izsaukumiem «ne pēc tēmas» (pie sociālajiem vai hroniskajiem pacientiem, kuriem vienkārši jāveic aprūpe), tad viņš jau ir izdedzis, noguris, neēdis... Un tad viņam jābrauc uz avāriju, kur viņam jāizdara precīzas lietas, no kurām ir atkarīga pacienta dzīvība. Kāds viņš uz turieni aizbrauks? Nav runa par to, vai mēs gribam vai negribam doties pie katra pacienta, kas mūs pasauc, runa ir par to, ka uz neatliekamu situāciju mūsu vietā neaizbrauks neviens cits. Mums ir ļoti dārga neatliekamā palīdzība, jo visi nobrauktie kilometri maksā, automašīnu apkope maksā, katrā mašīnā ir trīs cilvēki, kuriem arī jāmaksā... Taču atalgojums mūsu cilvēkiem joprojām ir niecīgs. Efektivitāte tam, kā tiek izlietoti līdzekļi, ir zema.
- Bet kā izvairīties no situācijām, kurās neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai jāveic sociālais darbs? Jāizglīto sabiedrība?
- Sabiedrības izglītošana vilksies ilgi. Un sirmgalvei, kura izsauc brigādi aiz vientulības un vajadzības ar kādu parunāties par veselības problēmām, diez vai varēs iestāstīt, ka tā nevajag darīt... Viņa sauks vienmēr, kad šķitīs, ka viņai ir slikti. Varbūt tādos gadījumos tomēr pieslēgt primārās aprūpes ārstus? Mums nereti zvana tāpēc, ka nav pieejams ģimenes ārsts, kurš normālā situācijā varētu pateikt, ko darīt ar paaugstinātu temperatūru vai spiedienu. Bieži ir arī tā, ka cilvēki nezina, kā rīkoties drudža gadījumā.
- Bet ir taču tik daudz veselībai veltītu žurnālu, kuros mēs varam uzzināt to, «ko ārsti mums nestāsta»...
- Ir gan, jā! Un tomēr sabiedrības izglītotības līmenis par iespējām rīkoties un savu individuālo atbildību ir visai zems. Piemēram, onkoloģiskie slimnieki: daudzi nezina, kā viņiem rīkoties, lai remdētu sāpes, vai, piemēram, slimnieks nezina, kur un kā nomainīt urīna katetru. Tad tiek iesaistīts mūsu dienests. Vai varam gaidīt, ka ģimenes ārsti sāks strādāt labāk un kļūs pieejamāki? Vai arī mums pašiem ir jāmainās? Cik veiksmīgi varam identificēt pacientus, kuri tiešām ir mūsējie? Un vēl - mūžīgais jautājums: vai ārstam ir jāņem nauda par izsaukumu? Parasti tas tomēr nenotiek... Viss kopā nozīmē, ka mēs attaisnojam sabiedrības gaidas. Mēs uzņemamies lielāku atbildību, vedam uz slimnīcām vairāk, nekā to vajadzētu, un tad mēs tur dzirdam daudz ko, jo slimnīcu uzņemšanas nodaļas ir pārslogotas.
- Ja pareizi saprotu, jūsu svarīgākais mērķis ir tikt vaļā no nepamatotiem izsaukumiem?
- Jā. Lūk, viens piemērs. Izsaukums, kurā vīrietis saka, ka viņš nevar paelpot. Tas ir augstākās kategorijas izsaukums. Brigāde pie viņa dodas ar ugunīm un sirēnām, un uz vietas mēs redzam: vīrietim 34 gadi, temperatūra 37,4, un viņam ir... stipras iesnas. Un tad ir jautājums: kā tālāk rīkoties? Prasīt samaksu par izsaukumu? Cita situācija: brigāde atbrauc pie kundzītes, kurai nedaudz paaugstināts spiediens. Dakteris saka: nē, uz slimnīcu jūs vest nav pamata. Mediķi aizbrauc, pēc laiciņa kundzīte zvana atkal. Cita brigāde aizbrauc pie viņas un mīļā miera labad tomēr aizved uz slimnīcu... Vai varam gaidīt, ka sabiedrība pēc šiem stāstiem pārtrauks mūs nevajadzīgi saukt? Mēs varam tikai aicināt cilvēkus saprast, ka vajag atšķirt gadījumus, kad tiešām jāsauc «neatliekamie». Ir arī gadījumi, kad mūsu brigāde operatīvi ierodas pie cilvēka alkohola reibumā, bet beigās viņš tiek nodots policijai, jo viņam patiesībā nekas nekaiš... Taču mūsu brigāde tikusi nodarbināta pusstundu. Sabiedrības loceklis, kas izsaucis «ātros», pirms tam neiedomājās viņam pajautāt, vai palīdzība šim iereibušajam ir nepieciešama, bet mēs tērējām savus resursus...
- Bet ir arī otrādas situācijas: sabiedrības vienaldzības dēļ ne visai sen uz ielas nomira kāds sētnieks, jo neatradās neviens, kas viņam pienāktu klāt un apjautātos, kas noticis.
- Cilvēki neiesaistās, jo paši neprot sniegt palīdzību vai baidās. Daudzi domā, ka tur guļ kaut kāds bomzis, sak, kāpēc man iesaistīties? Tad, kad mums ziņo, ka uz ielas guļ cilvēks bezsamaņā, mēs, protams, sūtām savu brigādi, bet mēs ļoti vēlētos, lai cilvēks, kas mūs izsauc, spētu paskaidrot, kas ir noticis un, ja nepieciešams, sniegtu pirmo palīdzību, kamēr brigāde ceļā.
- 25. martā Krievijas pilsētā Kemerovā notika briesmīga traģēdija, kurā gāja bojā desmitiem cilvēku. Ja, nedod Dievs, kaut kas tāds notiktu Latvijā, vai NMPD spētu sniegt efektīvu un tūlītēju palīdzību?
- Dienests ir gatavs šāda veida situācijām. Aprīlī ir plānotas lielas mācības ar daudziem cietušajiem. Man ir nepieciešams analizēt Krievijas gadījumu, jo tur bija ne tikai medicīniskās palīdzības sniegšana, bet arī glābšana. Latvijā ir arī mūsu pašu rūgtā pieredze, un dienests nepārtraukti strādā, lai atjaunotu mūsu darbības plānus. Taču dienestam nav paredzēts pietiekami liels finansējums mācībām, un lāpīties tikai ar iekšējām rezervēm nav pareizi, jo mums jābūt gataviem pietiekami nopietnām situācijām. Viens ir jautājums par speciālistu profesionalitāti, bet otrs - kādas ir iespējas tehniski nodrošināt šīs palīdzības sniegšanu. Un vēl. Ja mums joprojām vajadzēs steigties uz katru paaugstinātu temperatūru, tad diez vai mums pietiks resursu būt tur, kur tas tiešām nepieciešams. Katram ugunskuram ir risks pārvērsties par ugunsgrēku, taču uz katru ugunskuru nav vajadzības traukties ar ugunsdzēsēju auto. Šie riski ir jāizvērtē. Tas pats princips darbojas neatliekamajā medicīnā.
- Tad varbūt beidzot jāsanāk kopā ģimenes ārstiem, neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstiem, sociālās aprūpes un pašvaldību darbiniekiem un jānolemj, kurš un ko īsti dara, lai darbības lauki nevajadzīgi nepārklātos?
- Līdz šim šāda veida sadarbība nav bijusi spoža. Pērn mēs vēlējāmies veikt ģimenes ārstu aptauju, uz mūsu aicinājumu no aptuveni 1400 ārstiem atsaucās kādi 150, un no viņiem ne visi uzskatīja, ka vispār jāsniedz kaut kāda savstarpēja informācija. Ja katrs domās, ka problēma atrodas kaut kur ārpusē, pie risinājuma nekad nenonāksim... Tikko samazināja pasažieru autobusu maršrutu skaitu. Bet vai kāds mums pajautāja, cik reizes mēs brauksim ar savām mašīnām, lai vestu lauku kundzīti uz izmeklēšanām, kas notiek pilsētas slimnīcā? Tā būs viņas vienīgā iespēja kaut kur nokļūt! Tad varbūt pašvaldībai domāt, kā nogādāt kundzīti slimnīcā?
- Vai, realizējot savas reformas, sagaidāt reālu atbalstu no Veselības ministrijas?
- Domāju, ka gaidas uz to, ka ministrijā būtu vērā ņemams resurss, lai risinātu NMPD problēmas, nav pamatotas. Ministrija veido politiku, bet neviens labāk par mums nezinās, kas nepieciešams dienestam. Jautājums ir par to, cik labi mēs paši spējam risināt problēmas un «pārdot» ministrijai savas idejas. Reizēm, gribot labāku iznākumu, var sagaidīt tikai sliktāku. Tā, piemēram, ideja par izdienas pensijām. No vienas puses - atbalstāma lieta, jo cilvēki strādā intensīvā operatīvajā režīmā, un ir pareizi, ja viņiem ir iespēja aiziet izdienas pensijā. No otras puses - pensijā aiziešanas grafiks nebija līdz galam izvērtēts. Darbinieki izdienas pensijā devās uzreiz lielā skaitā, dienests noplicinājās ļoti strauji. Kadru mainība nenoritēja labi, un patlaban mums ļoti jāizvērtē, kā organizēt darbu, lai tas aizvien būtu kvalitātes prasībām atbilstošs.
- Risinot dažādus NMPD jautājumus, varbūt jāvēršas pie politiķiem? Vai arī tam nav jēgas?
- Pēdējais gads atalgojuma ziņā mediķiem ir nesis lielus uzlabojumus. Tomēr tie nav ne tuvu tam līmenim, kādu nozare sagaida, lai mēs būtu konkurētspējīgi. To, ka naudas ir par maz, rāda visi pētījumi un skaitļi. Attiecībā uz dienestu nav izdarīta viena svarīga lieta: NMPD nav definēts kā operatīvais dienests. Esam valsts pārvaldes iestāde -vienā rindā ar Medicīnas vēstures muzeju un Veselības inspekciju. Bet mēs taču esam ārstniecības iestāde, operatīvais dienests, veicam operatīvo darbu! Mums gan ir operatīvais transports, taču atalgojuma veidošana ir kā valsts pārvaldes iestādē. Mainīt šo statusu nav tik vienkārši, tas ir likuma jautājums. Patlaban esam nekonkurētspējīgi ar ārstniecības iestādēm, kas sabiedrības, kurām ir peļņa, maksas pakalpojumi, ar ko viņi var rīkoties. Mums ir iedots budžets, kurā jāiekļaujas. Tā kā esam nekonkurētspējīgi, no mums uz citām medicīnas jomām aiziet labi speciālisti. Mēs strādājam naktī, dubļos, vējā, sniegā, apdraudot savu dzīvību un veselību, ejam «pritonos», bet mūs novērtē tāpat kā ārsta palīgus slimnīcā, kur viņi strādā iekštelpās, ar iekārtām, ar kolēģu atbalstu un drošībā. Atšķirība atalgojumā neparādās. Šobrīd daudz kas atkarīgs no mums pašiem: kā mēs pierādīsim, ka esam operatīvie darbinieki? Tas nav izdarīts agrāk, tas tagad jādara mums.