Borovkovs: Birku karināšana kļuvusi par Latvijas lāstu

Vēlēšanu likuma grozījumi nosaka, ka Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tās partijas, kuras dibinātas vismaz gadu pirms vēlēšanām. Līdz ar to visiem, kuri nākamajās Saeimas vēlēšanās 2018. gada 6. oktobrī plāno startēt ar kādu jaunu politisko platformu, tā bija jāizveido līdz šā gada oktobrim. Viena no šādām konstrukcijām ir politiskais projekts – Kustība Par!, kuras aktīvs dalībnieks, Saeimas deputāts Andrejs Judins iniciēja parlamentārās izmeklēšanas komisiju (PIK) ar nosaukumu Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911. Par šīs PIK darbības jēgu, mērķiem un uzdevumiem saruna ar vienu no PIK pieaicinātajiem ekspertiem, Juristu biedrības prezidentu Aivaru Borovkovu.

- Viens no PIK aktīvākajiem locekļiem Andrejs Judins nemitīgi uzsver, ka komisija nevirzās pareizajā virzienā, nevēlas noskaidrot patiesību un nedarbojas tā, lai tiktu sasniegti izvirzītie mērķi un uzdevumi. Kāds ir šis «pareizais» virziens, kāda patiesība ir jānoskaidro, un kādi ir PIK mērķi un uzdevumi?

- Man ir ļoti duāla un pretrunīga situācija. No vienas puses - man nav iemesla neatbildēt uz jautājumiem. No otras - es apzinos, ka mana atbilde var būt sitiens pa PIK. Laikam vēl arī trešais - īsti nesaprotu pieaicināto ekspertu, lietpratēju lomu šajā procesā. Šobrīd sabiedrība ir sadalīta divos nosacītos ierakumos - par un pret. Jebkuri mēģinājumi virzīt diskusiju kaut cik konstruktīvā gultnē tiek apzīmogoti ar piederību vai pat līdzdalību vienam vai otram ierakumam. Faktiski jau tikai vienam, jo otra puse ar apvainojumiem nemētājas. Labākajā gadījumā klusi smaida par notiekošo. Judina aktīvā ņemšanās parāda PIK izveidošanas un darbošanās politisko mērķi. Pieaicinātie eksperti vairākkārt ir mēģinājuši atgādināt, ka PIK uzdevums ir nevis aizvietot valstī esošo (sliktu vai labu) justīciju, bet tai būtu jānoskaidro, kādi iekšēji vai ārēji, subjektīvi vai objektīvi apstākļi ir radījuši situāciju, kuras dēļ ir nepieciešama augstākā suverēnās varas «nesēja», tas ir, Saeimas, iejaukšanās. Lai novērstu nepilnības normatīvajā regulējumā, lai nepieciešamības gadījumā piespiestu valsts iestādes darīt to, kas tām būtu jādara. Kā politiskais blakusprodukts neizbēgami ir diskusijas par «politisko atbildību», kuras Latvijā, cik atceros, nekad nav bijis.

- Šī nav pirmā PIK, un šo komisiju mērķtiecība ne reizi vien ir apšaubīta. Ar ko šī komisija atšķiras no citām līdzīgām komisijām, kādas Saeimā līdz šim ir bijušas?

- Nedaudz citāds ir dalībnieku sastāvs. PIK ļoti precīzi ir raksturojis mans kolēģis, profesors Ringolds Balodis (Jurista Vārds, 2015. maijs, nr. 19). No savas puses varu piebilst - protams, katra komisija ir atstājusi kādas pēdas. Piemēram, 1998. gadā tā saucamā Latvenergo trīs miljonu komisija izraisīja plašu diskusiju par PIK nepieciešamību vispār, tās pilnvarām un kompetenci. Rezultātā Latvijas Juristu biedrība sasauca Latvijas juristu 3. forumu, kurā profesionāļi nogrieza saknē politiķu vēlmi iejaukties tiesu varas darbā. Dailes teātris bija stāvgrūdām pilns. Visu līmeņu tiesneši, prokuratūras un policijas darbinieki, citur strādājošie juristi viennozīmīgi norādīja, ka tiek nograuta visa tiesu sistēma. Nevar parlaments pārvērsties par izmeklēšanas iestādi un operatīvās darbības subjektu. Jā, pašreiz likums paredz to izveidi, bet ir lietas, kuras tā līdz galam juridisku kritiku neiztur. Piemēram, fiziskas personas piespiedu atvešanu pie deputātiem. Vai arī - fiziskas personas pienākums sarunāties ar ievēlētu politiķi. Cita lieta - amatpersonas. Ja ieviešam atbildību par nepatiesības runāšanu komisijā, tad tiesā pirms procesa lieciniekam, cietušajam tiek izskaidrotas tiesības, viņš parakstās. Tiesas procesā ir iespējams izteikt noraidījumu tiesai, apsūdzības uzturētājam. Te varētu turpināt uzskaitījumu.

- Judins vairākkārt ir uzsvēris, ka gribētu PIK darbu noslēgt pēc iespējas ātrāk, lai gan citi komisijas locekļi iebilst, sakot, ka tās darbību var pagarināt. Vai Judina steiga nav tāpēc, ka viņš jūt - komisijas uzpūstais nozīmības balons (piemēram, iepretim patiešām daudzmiljonu OIK afērai) ar katru dienu kļūst arvien sašļukušāks?

- Viens neizslēdz otru. Ja papētītu jebkuras partijas aizkulišu portfelīti, televīzijā nevajadzētu ne ekstrasensu, ne pavāru šovus. Būtu nepārtrauktas reportāžas no dažādu PIK sēdēm, iztopot jebkurai gaumei un pieprasījumam. Nu varbūt pa vidu laika prognozes. Iespējams, Judina darbošanos novērtēs vēlētāji un kolēģi Saeimā. Man var būt attieksme pret katru personu, kura atrodas šajā zālē, bet nekad nepieļaušu, ja kāds pret jebkuru no tiem pārkāps likuma vai pieklājības normas. No Judina būtu jāgaida atvainošanās (par viņa uzvedību, teiksim, pret cienījamo juristu Gvido Zemribo), bet uz to es neceru. Runājot par valsts dzīvi pēc neatkarības atgūšanas, tikai totāli apmātais un absolūti aklais spēj nesaredzēt, kas un kā notika. Kādā veidā tika kārtotas lietas. Tagad tiek mēģināts izcelt un padarīt šīs noklausītās sarunas par vienīgo paklupienu pieminētajā periodā, konsekventi nepieļaujot jebkuras atkāpes, jo tad varētu parādīties citi personāži un citi notikumi. Šo notikumu un personāžu ir pietiekami daudz, par kuriem nudien vajadzētu runāt vismaz kādas vēsturnieku, politologu, tautsaimnieku un sabiedrisko notikumu profesionālai grupai, turklāt šo notikumu dalībnieki atrodami nevis maisos, mapēs vai pazudušās lietās, bet tepat līdzās. Tas būtu nepieciešams vismaz tādēļ, lai saprastu, kā tad tas ir tā noticies. Judins vairākkārt komisijai liek manīt, ka viņš zina ko vairāk.

- Klausoties Judina argumentos, dažbrīd šķiet, ka viņā politisks aģitators uzvar juristu un revolucionāri saukļi viņam sirdij tuvāki par juridisko līdzsvarotību. Vai PIK nesāk atgādināt priekšvēlēšanu sapulces? Varbūt tas jau no paša sākuma tā bija domāts?

- Katrs uzvedas tā, kā ir audzināts. Jebkurā gadījumā bieži nesaprotu, vai viņš jautā vai pats atbild? Dažkārt rodas iespaids, ka viņš jūtas kā mesija, bet citi tikai traucē viņam izpausties.

- Kā jums kā pieredzējušam juristam izskatās PIK darbs tieši no juridiskā viedokļa?

- Par šīm sarunām tika atgādināts ar tādu spiedienu, ka Saeima nereaģēt vienkārši nevarēja. Procesa virzītāji apvainojās, ka juristu aprindas tas pārsteidza un parādījās šis «vecās sildītās zupas» apzīmējums. Taču, zinot, cik vērienīgs un kāds bija sākums, kādas politiskas sekas bija šīs lietas ierosināšanai, protams, rodas profesionāls jautājums - kā un cik «talantīgi» ir jāstrādā, lai trīs gadus klausītos, bet tam piecus sešus gadus izmeklētu un nonāktu pie nekāda rezultāta? Šis jautājums, manuprāt, ir visbūtiskākais, ja ir vēlme kaut cik pārstāt kaitināt sabiedrību. Ja atceramies KNAB faktiskās vadītājas publiskos apgalvojumus, ka ir bijušas 42 vērienīgas kratīšanas, ka neapgāžami un procesuāli nostiprināti (nevis mums ir pārliecība) pierādījumi, rezultāta neesamība raisa vairākus jautājumus, uz kuriem obligāti ir nepieciešama atbilde. No paša sākuma esmu teicis, ka ir nepieciešams jauns kriminālprocess, kurā būtu jāizmeklē pašas lietas izmeklēšana procesuāliem līdzekļiem, kas nozīmē ierasties pie procesa virzītāja ar pienākumu sniegt patiesas liecības, saprotot atbildību par apzinātu nepatiesu liecību sniegšanu, un šīs liecības procesuāli precīzi nofiksēt. Tad lietā iegūtajiem pierādījumiem var dod juridisku vērtējumu. Šobrīd notiekošais ir čalošana kameru priekšā, pēc kā notiek komisijas un tās uzaicināto personu aizskaršana un apvainošana. Nezinu, vai tas ir tas, ko sabiedrībai vajag. Saistībā ar šobrīd notiekošo redzu ļoti līdzīgas paralēles ar to pieredzi, kuru guvu, savulaik piedaloties tā dēvētajā Uzbekijas vai Kremļa lietā, kur arī bija divi personāži - Telmans Gdļans un Nikolajs Ivanovs, kuri bruģēja savu ceļu uz politiku. Arī viņu darbībā galvenais bija regulāri būt mediju prožektoros un ziņot par arvien jauniem šokējošiem un sabiedrību tracinošiem notikumiem. Lietā bija vajadzīgi skaļi notikumi, kratīšanas, aizturēšanas par jebkuru cenu, bet vismazāk - likuma rāmjos. Tā rezultātā pati vērienīgā lieta izčibēja, abi personāži paglābās no kriminālatbildības, tikai «pateicoties» PSRS sabrukšanai, bet epizodes, kas bija saistītas ar patiesi smagiem noziegumiem, slepkavībām, veselu dzimtu vajāšanām par sadarbību ar justīciju, ar valsts izlaupīšanu un korupciju, pazuda, netika izmeklētas, bet pierādījumi bezcerīgi nozaudēti.

- Kā varētu beigties šīs PIK darbs?

- Sabiedrība nedaudz tiek mānīta, stāstot, ka PIK varētu sasniegt rezultātu, bet tai tiek traucēts. Patiesībā komisijai neviens netraucē.

- Sabiedrībai tiek arī stāstīts, ka PIK galvenais uzdevums ir atmaskot noteiktus ļaundarus, kuri «nozaguši valsti», piekārt tos pie kauna staba, un tad nu beidzot iestāsies pilna laime.

- Šo stāstu par piekāršanu pie staba komisijā piedāvā tikai viens «gaišais» tēls, kamēr pārējā komisija gribētu runāt plašāk. Ir folklorizējies apzīmējums par «veco zupu», bet varbūt ir vērts runāt par šo zupu ne tikai fokusējoties uz šiem trim cilvēkiem, kuriem piekarināta oligarhu birka, bet par sistēmu kopumā, kur šie trīs cilvēki ne tuvu nav vienīgie. Nesen Solvita Āboltiņa TV Rīga 24 Preses klubā pieminēja atsevišķas balsošanas, kuras notikušas Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara interesēs. Vai šīs reālās balsošanas, nevis tikai kaut kādi nodomi kā daudzās Rīdzenes sarunās, nekvalificējas «valsts nozagšanas» pazīmēm? Kāpēc par šīm un citām sarunām nerunā? Tāpēc, ka tur ir citas darbojošās personas.

- Komisijas nosaukumā minēta skaļa, pat kliedzoša frāze «valsts nozagšana». Vai ir atklāta un ceļama apsūdzība par kādu no Rīdzenes sarunās pieminētajām epizodēm?

- No justīcijas iestāžu publiski paustā zināms, ka nav, jo nav bijis likumīgs pamats. Tas, ka tas nav pietiekami argumentēti skaidrots, ir justīcijas komunikācijas brāķis. Sabiedrība ir nokaitināta, jo iepriekš uzburtā aina bija tik satriecoša, ka lietas izbeigšana lielu daļu sabiedrības vienkārši šokēja. Tieši šī iemesla dēļ es rosināju no paša sākuma veikt izmeklēšanu par to, vai tajā brīdī bija pamats ar tik skaļiem paziņojumiem uzsākt lietvedību. Ja bija pamats, tad kur ir rezultāts? Ir jābūt izcilam nejēgam, lai trīs gadus klausītos un nekā nedzirdētu.

- Varbūt Šlesers ir tik «svēts», ka trīs gadu laikā nav pateicis neko tādu, kam varētu piesieties? Man jau šķiet, ja trīs gadus klausītos gandrīz jebkuru Saeimas deputātu, tad varētu atrast, kam piesieties.

- Tieši tā, bet nevajadzētu aizmirst, ka tieši šis ierosinātais kriminālprocess Nr. 16870000911 tika izmantots par ieganstu Saeimas atlaišanas ierosināšanai. Tāpēc jautājums - kur ir rezultāts - ir tik svarīgs. Diemžēl uz šo jautājumu komisijai nav lielas vēlēšanās atbildēt, turklāt liela sabiedrības daļa jau zina to, ko gribētu dzirdēt. Starp citu, šīs izmeklēšanas gaitā varētu rast atbildi arī uz jautājumu, vai visi materiāli atdoti prokuratūrai, ja nē, tad kāpēc ir notikusi pierādījumu slēpšana un līdz ar to falsifikācija kriminālprocesā. Saskaņā ar likumu komisijas darbā piedalās arī prokurors. Uzaicināto personu teiktajā ir ļoti konkrēti izskanējuši apgalvojumi, uz kuriem būtu jāreaģē un kuri būtu pārbaudāmi, bet publiski teiktajam jādod juridisks vērtējums - vai ir atklāti korupcijas gadījumi, vai arī - personas ir apzināti nomelnotas. Abos gadījumos - paredzēta atbildība. Atbildībai vajadzētu būt arī par valsti diskreditējošu nepamatotu procesu uzsākšanu savtīgu vai citu merkantilu iemeslu dēļ. Gandrīz vai jāsaka - kad mēs strādājām, tad tika strādāts diskrēti. Publiskumu lietas ieguva tad, kad bija celtas apsūdzības un lietas nodotas tiesai.

- Vai tā dēvētās Rīdzenes sarunas vispār bija pelnījušas, ka to dēļ tiek izveidota PIK?

- Valsts augstākajām amatpersonām un politiskajiem vadītājiem tā vai citādi ir jāreaģē uz jebkuru notikumu, kas izraisa plašu rezonansi un satrauc sabiedrību. Pēc Zolitūdes traģēdijas valdības vadītājam bija pienākums uzrunāt sabiedrību, bet tas nenotika. Toreiz Valsts prezidents uzrunāja sabiedrību un, starp citu, pateica pravietiskus vārdus par tiesāšanos... Atkārtoti un noteikti saku - rokas nost no žurnāla IR un tā darbiniekiem. Viņi kā sašutusi sabiedrības daļa šobrīd ir trauksmes cēlāji. Viņiem nav jānes atbildība, ja ir personas, kuras neprot, nespēj vai citādi noziedzīgi rīkojas ar valsts noslēpumiem. Te ir tikai un vienīgi atbildība noslēpuma glabātājam, ja vien darbība nav bijusi ar iepriekšēju norunu grupā. Vēl viena mācība, kuru, cerams, kādreiz būs iespējams izskaust - nedrīkst identificēt advokātu, ārstu vai jebkuru citu personu, kura ir nonākusi konfliktā ar likumu. Birku kabināšana ir kļuvusi ne tikai par Latvijas sabiedrības lāstu. Ienaidnieka meklējumi ir viens no šodienas aktuāliem sevis apliecināšanas veidiem. Cilvēkam, kuram ir piekarināta kāda birka, ir vieglāk trāpīt. Viena tēma skan visu laiku un ļoti pamatoti - justīcijas kvalitāte un tās pārstāvju kvalifikācija. Jautājums par Policijas akadēmijas likvidāciju ir aktuāls kā nekad.

- Cik šajās sarunās ir noziedzīga elementa un cik - ikdienas politiskās rutīnas?

- Atbildi vajadzēja sniegt izmeklēšanai. Tagad, kad brūk Vienotība, parādās arvien vairāk informācijas, ka arī šis politiskais spēks organizē, piedalās dažādās aizkadra sarunās un procesos. Ironiski var teikt, ka pati koalīcijas padome ir šāda rīdzene, kur kaut kas tiek runāts, sarunāts, pirkts un pārpirkts. Ja pareizi sapratu, tad pašam Judinam, pirms balsojuma mēģinot kaut ko sarunāt par balsošanu, beigās kaut kas samisējās un aizgāja greizi.