Par «oligarhu sarunām» viesnīcā Rīdzene un citiem juridiskiem jautājumiem Neatkarīgās intervija ar Atmodas laika iekšlietu ministru, zvērinātu advokātu Aloizu Vazni.
- Nebeidzas ņemšanās ap tā saucamo oligarhu lietu, kas kā krimināllieta jau sen izbeigta. Kāpēc tas tā notiek?
- Nāk rudens, un kļūst aizvien tumšāks, un tagad jāpalīdz sabiedrībai noskaidrot, kas tad mums aizsedz sauli. Ir noskaidrojuši, ka sauli aizsedz Andris Šķēle, Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs. Un, ja ar viņiem tiktu galā, uzreiz būtu gaišs un silts.
Es tā vienmēr painteresējos, kad satieku savus paziņas, jautāju, kāds viņiem ir ieskats par šo lietu. Katrs atbild atkarībā no savas domāšanas spēju pakāpes. Ir viena daļa, kurus avīzēs, televīzijā un internetā ir labi sagatavojuši, un viņi zina teikt, ka trīs «oligarhi» ir nozaguši valsti. Tad jau sanāk, ka mums vairs nav valsts, jo tā nozagta?
Bet kas īsti pie tiem trim nepatīk? Kāda konkrēti ir viņu vaina? To jau neviens nezina. Nezina, vai viņi labi vai slikti, bet zina, ka viņi ir slikti, jo tā ir tā sabiedrība sagatavota.
- Sarunu dalībnieki nešķīsti lamājušies...
- Ir starpība, kā cilvēks runā plašā sabiedrībā un kā tad, kad ir šaurā lokā. Tas tāpat kā ar ģērbšanos - kad iet uz smalku pieņemšanu, uzvelk uzvalku, kaklasaiti, bet, kad pļauj zāli savā sētā, apauj kedas. Tāpēc nevar tā skatīties, ka sarunas kultūrai jābūt pilnīgi vienādai vienmēr un visur.
- Saeimas izmeklēšanas komisija apņēmusies pētīt, vai labi veikta pirmstiesas izmeklēšana krimināllietā...
- Ja sāk runāt par izmeklēšanu, tad jāsaprot, kā ir nonākts pie šīm sarunām. Tad jāaiziet līdz Operatīvās darbības likumam, jāatceras, kā pašreizējā sistēma sākās. Un jāpavērtē, vai šī sistēma atbilst demokrātiskas valsts principiem, vai arī atbilst vairāk policejiskas valsts principiem.
Ja runājam par operatīvo darbību regulējošiem likumiem, tad pagrieziens sākās ap 2009. gadu, kad Augstākā tiesa (AT) tika iesaistīta operatīvajā darbā. Līdz tam tiesu vara, izpildvara un likumdošanas vara bija nošķirtas. Izpildvara nodarbojās ar tādām lietām kā izmeklēšana un operatīvais darbs, bet tiesa visu darīja tikai likuma vārdā. Bet tad pēkšņi Operatīvās darbības likumā tika veikti visādi interesanti grozījumi. Piemēram, šā likuma 3. panta 1. punktā deklarēts, ka operatīvās darbības tiesiskais pamats ir Latvijas Republikas Satversme. Taču, kad atšķir Satversmi un sāk to pētīt, nekur tajā nekas par operatīvo darbību nav sacīts.
Operatīvās darbības likuma 4. pantā teikts, ka operatīvā darbība organizējama un veicama, pamatojoties uz likumību, ievērojot vispārējās cilvēktiesības. Manuprāt, tas ir mazliet absurdi teikts, jo operatīvā darbība bieži vien cilvēktiesības pārkāpj vistiešākajā veidā. Spriežot pēc tā, kas par tā saucamo oligarhu lietu publicēts plašsaziņas līdzekļos, šķiet, ka operatīvā kontrole, operatīvās informācijas iegūšana ar tehniskiem līdzekļiem, operatīvā nepublisku sarunu slepena noklausīšanās veikta tad, kad vēl nav bijis nekāda kriminālprocesa uzsākšanas iemesla. Nav bijis nozieguma, nemaz nerunājot par nozieguma smaguma pakāpi. Jo kriminālprocesa ietvaros ar operatīviem līdzekļiem tiek veiktas speciālās izmeklēšanas darbības, kuras sankcionē izmeklēšanas tiesnesis. Tātad, ja ir pamats uzskatīt, ka ir kriminālprocesa uzsākšanas iemesli, un pamats uzskatīt, ka ir noziegums, tad ir jāvēršas pie izmeklēšanas tiesneša, un izmeklēšanas tiesnesis pieņem lēmumu, vai atļaut noklausīšanos. Bet šeit jau nav tā pamata uzskatīt, ka ir noziegums, tāpēc atļauja noklausīties ir bijusi iegūstama nevis tiesiskā veidā, bet operatīvā veidā. Un tad pēkšņi kāds AT tiesnesis vai pat pats AT priekšsēdētājs tiek iesaistīts operatīvajā darbībā tajā laikā, kad nav faktiski nekāda pamata kriminālprocesa ierosināšanai - tas ir vēl tad, kad kādam šķiet, ka kāds politiķis varbūt ir žuļiks.
Latvijas Republikas likums Par tiesu varu neparedz nekāda līmeņa tiesnešu iesaisti operatīvo dienestu darbā ārpus kriminālprocesa.
Vēl ir interesanti, ka šī AT tiesnešu iesaiste un iejaukšanās operatīvajā darbā - akceptēt sarunu noklausīšanos - nav reglamentēta ne ar kādu normatīvo aktu. Nav noteikts, kādā gadījumā AT tiesnesim jādod akcepts un kādā gadījumā jāatsaka. Tas ir atkarīgs, kāds AT tiesnesim ir garastāvoklis un kādi ir viņa subjektīvie uzskati. Līdz ar to šis tiesnesis ir brīvs arī no jebkādas atbildības. Ja akceptu dod izmeklēšanas tiesnesis kriminālprocesa ietvaros, tad viņš to dara ar savu lēmumu, un šajā lēmumā viņam ir jāpamato, uz kāda pamata un kādu pierādījumu dēļ viņš šo akceptu dod, bet šajā gadījumā AT tiesnesim ir bijis tikai jānovīzē.
Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 35. pantu viņš ir tiesīgs iepazīties ar tiem operatīvās darbības materiāliem, ar kuriem tiek pamatota noklausīšanās nepieciešamība. Uzsveru, ka viņš tiesīgs iepazīties. Bet viņam nav jāiepazīstas - viņš var arī neiepazīties.
Iznāk amizanti arī tas, ka Operatīvās darbības likuma 5. pants paredz tiesības vērsties ar sūdzību tiesā, ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību ir pārkāpis viņa likumīgās tiesības un brīvības. Tātad iznāk tā, ka, ja kādu ir operatīvi noklausījušies ar AT tiesneša sankciju un viņš uzskata, ka tas noticis nelikumīgi, tad viņam ir tiesības vērsties ar sūdzību tiesā.
Pieņemsim, ka AT priekšsēdētājs ir devis sankciju noklausīties, bet tad kādā tiesā sūdzēties? Rajona tiesā, apgabaltiesā, Augstākajā tiesā?
Šī dīvainā sistēma ir spēkā šobaltdien.
Tā kā AT tiesneša akcepts par operatīvās darbības pasākumiem ir slepens un pieejams tikai Ģenerālprokuratūras īpaši pilnvarotiem prokuroriem, un operatīvās darbības subjektu ir daudz, pēc operatīvās darbības pasākumos iegūtās informācijas noplūdināšanas plašsaziņas līdzekļos ieinteresētajām personām - noklausītajām personām un sarunu partneriem - nav iespējams noskaidrot, pret ko celt pretenzijas. Jo viņi jau nezina, kurš ir iniciators. Līdz ar to praksē aizvien biežāk ir sastopama nezināmas izcelsmes noklausītu privātu sarunu publicēšana presē bez noklausīto personu un sarunu partneru atļaujas. Šlesera, Viestura Koziola un citu sarunas ir publicētas presē bez viņu un citu sarunās piedalījušos personu atļaujas. Bet šīs sarunas ir ieguvušas slepenības statusu noklausīšanās rezultātā. Un tā nav pirmā reize, kad tādi gadījumi ir bijuši. Arī manā advokāta praksē ir bijuši tādi gadījumi. Piemēram, mana klienta Ruslana Dervana sarunas ir bijušas publicētas, taču nevienu tas neuztrauca, tiesībsargājošās iestādes uz to nereaģēja. Un šīm personām nav iespējas pārliecināties, vai sarunu ieraksti ir iegūti likumā paredzētā kārtībā vai tie iegūti nelikumīgi. Jo AT tiesneša akcepts noklausīšanās gadījumā ārpus kriminālprocesa nav pieejams tiem, uz kuriem šis lēmums vistiešākajā veidā attiecas. Līdz ar to Kriminālprocesa likumā zaudē jēgu tādi panti kā 214. panta 1. punkts, kas paredz, ka, ja procesa virzītājs nav ievērojis noteikto atļaujas saņemšanas kārtību, tad speciālās izmeklēšanas darbības rezultātā iegūtie pierādījumi nav izmantojami pierādīšanas procesā.
Noklausītās sarunas tagad tiek paceltas augstā līmenī, lai mobilizētu visu sabiedrību pret trim personām. Es negribu spriest par to, vai Šķēle, Lembergs, Šlesers vai kāds cits ir eņģelis vai likumpārkāpējs - tas ir tiesībsargājošo iestāžu ziņā, tas ir noskaidrojams procesuālo likumu noteiktajā kārtībā. Bet nevis tādā kārtībā, kā to veica pagājušajā gadsimtā Padomju Savienībā, kad sasauca fabrikas strādnieku sapulces un visi tad nobalsoja, kurš ir tautas ienaidnieks. Sabiedrībai jau nedeva lasīt Aleksandra Solžeņicina grāmatu par Gulagu, bet darbaļaudis sapulcēs balsoja, ka grāmata ir slikta un Solžeņicins ir padomju varas ienaidnieks. Tāpat, ko ir darījis Šlesers, Lembergs, Šķēle, Ameriks, Urbanovičs un citi, neviens jau nezina. Bet zina to, ka viņi aizsedz sauli, ka mums ir slikti tāpēc, ka viņi ir, tāpēc visiem jābalso pret viņiem. Tāpēc viņu tēlus uztaisīja no salmiem un viņus dedzināja Daugavmalā kā viduslaikos. Jo viņi vainīgi pie sērgām un aizsedz sauli kā burvji un raganas viduslaikos.
Bet domāju, ka katram jānodarbojas ar savu darbu un, ja kādam ir pretenzijas, tad tās jāizskata procesuālā likuma kārtībā.
- Tādā kārtībā izskata tā saucamo Lemberga lietu...
- Jā, šī lieta jau velkas astoņpadsmito gadu. Man laikam neizdosies piedzīvot un uzzināt, kāds būs spriedums. Lieta jau deviņus gadus tiek izskatīta tiesā, un vēl nav tikts līdz pirmās instances nobeigumam, bet priekšā vēl divas instances.
Bet ar ko nodarbojas simt gudrās galvas - Saeimas deputāti? Nodarbojas ar to, ar ko nebūtu jānodarbojas. Vesela izmeklēšanas komisija nodarbojas ar krimināllietu, lai gan komisijā ir tikai viens deputāts, kam ir jurista izglītība. Ar šo lietu būtu jānodarbojas tam, kam ar to jānodarbojas, piemēram, prokuroram.
- Bet ģenerālprokurors esot sliktais - bijušais KNAB darbinieks Juris Jurašs nodēvējis ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru par «Kangaru advokātu»...
- Prokurors ir sliktais, visi ir sliktie, kas nedomā tā, kā Jurašs un Juta Strīķe.
Taču vienīgais neapstrīdamais fakts visā šajā lietā ir tas, ka noklausītās sarunas ir pretlikumīgi publicētas. Tās ir slepenas un ir nelikumīgi publicētas. Un vainīgie jāsauc pie atbildības.
- Bet kurš tad mūsu valstī sauks šos vainīgos pie atbildības? Tas, kurš mēģinās saukt pie atbildības operatīvo materiālu noplūdinātāju, uzreiz kļūs par slikto.
- Ja mēs uzskatām, ka dzīvojam tiesiskā valstī, ja ne tiesiskā, tad vismaz tādā, kas cenšas kļūt par tiesisku valsti, tad ir jādara viss, kas pēc likuma pienākas. Un ir jāatrod vainīgais.
- Ar ko beigsies Rīdzenes sarunu skandāls?
- Beigsies ne ar ko.
- Bija nesen Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīva par bērniem - nepilsoņiem, ka Latvijā dzimušiem bērniem automātiski jādod Latvijas pilsonība. Taču Saeima prezidenta iniciatīvu sarullēja un ielidināja papīrgrozā. Vai vajadzēja dot bērniem pilsonību?
- Pats tas nepilsoņa statuss no paša sākuma nav īsti loģisks. Jo visi nepilsoņi līdz tam, kad kļuva par nepilsoņiem, bija pilsoņi - viņi bija PSRS pilsoņi. Nu un, ja Krievija uzņēmās, ka ir PSRS mantiniece, tad jau tā līdz ar to uzņēmās arī pārmantot šos pilsoņus. Tad tiem, kas tagad ir nepilsoņi, vajadzēja kļūt par Krievijas vai Tadžikistānas, vai citas valsts pilsoņiem.
- Bet notika tā, kā notika, un viņi nekļuva...
- Labi, būtu bijis kaut cik loģiski par tiem, kas nebija Latvijas pilsoņi un kas šeit palika, nebūdami pilsoņi, taču nav loģikas ar tiem, kas šeit piedzima. Un viņu bērni, kas šeit piedzima? Ja šis statuss netiek izbeigts, tad jau var gadīties tā, ka ar laiku būs Latvijas nepilsoņi piektajā un sestajā paaudzē.
- Vēl Vējonis ierunājās, ka vajadzētu Valsts prezidentu ļaut ievēlēt tautai un dot prezidentam lielākas pilnvaras. Vai par to vajadzētu diskutēt, vai vajadzētu mainīt prezidenta ievēlēšanas kārtību?
- Es domāju, ka tādai mazai valstij kā Latvija pietiktu ar Saeimas priekšsēdētāju, kas varētu pildīt prezidenta funkcijas. Tāds Valsts prezidents nemaz nav
nepieciešams.
- Bet vienam jābraukā pa pasauli un jātiekas ar citu valstu līderiem, bet otram jāvada Saeimas sēdes. Vai to iespējams savienot?
- Pa pasauli var braukāt arī ārlietu ministrs.
- Latvijā ļoti nikni strādā Valsts valodas centrs. Pirms vēlēšanām noteica sodu Rīgas mēram Nilam Ušakovam par to, ka viņš internetā raksta ne tikai latviski, bet arī krieviski. Vēl ir pieņemts likums, ka tiem, kas pērk zemi, jāzina latviešu valoda ļoti augstā līmenī. Vai šādi likumi ir labi?
- Es negribu apgalvot, ka zinu citu valstu likumus, bet vai nav tā, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurā ir tik stingri valodas ierobežojumi? Ir loģiski, ka valsts valoda ir latviešu valoda, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda. Bet viss pārējais, man šķiet, nav loģiski. Kādi var būt iebildumi pret citu valodu?
- Nu, lūk, tādi, ka Rīgas mēram nosaka sodu par rakstīšanu krievu valodā...
- Laikam jau ne tikai Rīgas mērs ir saskāries ar likumu bardzību. Pirms daudziem gadiem es strādāju Latvijas un Austrijas kopuzņēmumā. Pirms svētkiem izlikām paziņojumu, ka pieņemam pasūtījumus cept tortes. Lieliem burtiem to uzrakstījām latviešu valodā un maziem burtiem to pašu krievu valodā. Un mūs par to sodīja - bija jāsamaksā naudas sods. Bet Vācijā ir daudz veikalu, kuros uzraksti un apkalpošana ir krievu valodā. Arī Bangkokā redzēju ko līdzīgu. Domāju, ka viss atkarīgs no pircēja. Veikalam ir svarīga nevis pircēja tautība vai ādas krāsa, vai valoda, bet tas, vai šim pircējam ir nauda vai nav. Ja, uzrunājot šo pircēju viņa valodā, var veiksmīgāk pārdot preci, tad tas ir labāk pārdevējam. Vai tad nepietiktu ar to, ka ir likums, ka vienīgā valsts valoda ir latviešu valoda?
Krievu valoda jau ne pie kā nav vainīga. Var jau visādi to ierobežot, taču vai tas vajadzīgs? Valsts prezidents nonāca muļķīgā situācijā, kad ANO uzstājās angļu valodā, bet šo valodu prot vāji. Tad varbūt viņam vajadzēja uzstāties krievu valodā, ko viņš prot izcili un kas ir viena no sešām ANO valodām?
- Bet tad gan būtu liela brēka.
- Bet, par ko brēka? Kas krievu valodai vainas? Mums var nepatikt Vladimira Putina un Krievijā pie varas esošo politika. Bet kāda valodai vaina? Manuprāt, nekāda. Tā jau drīz nonāksim, ka teātrī nevarēs Čehovu rādīt un grāmatnīcās Dostojevski pārdot. Pie tā, ka Putins okupēja Krimu, valoda nav vainīga.
- Turpmāk tie, kam atņemta pielaide valsts noslēpumam, varēs uzzināt, par ko tā atņemta, un varēs pat tiesāties.
- To var uzskatīt par uzlabojumu, tomēr tas ir labojums jumtā, kamēr pamati, uz kuriem būvēta māja, joprojām ir šķībi un greizi. Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Jānis Maizītis var atņemt pielaidi vienalga kam - kaut vai Valsts prezidentam, Saeimas deputātiem, kam tauta uzticējusies, ja jau viņus ir ievēlējusi. Bet kas ir Maizītis? Viņš iznāk varenāks, lai gan viņu tauta nav ievēlējusi.