Kādā veidā sadzīvos praida entuziasti un “frī, frī palestain” kliedzēji ar latviešu nacionālistiem? Vai Rīgas dome solās būt sadrumstaloti raiba un savstarpēji neiecietīga? Vai jezga ap balsu skaitīšanu un pašvaldību vēlēšanu rezultāti ietekmēs valdības stabilitāti – par šīm un citām tēmām saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, politologu Jāni Ikstenu.
Vēlēšanu iznākums vietām ir visai savāds. Tā, piemēram, Rīgā vienā koalīcijā mēģinās sadzīvot kreisie liberāļi - “progresīvie” - kopā ar konservatīvajiem nacionāļiem. Kā tas ir iespējams, ja šiem politveidojumiem ir pilnīgi pretējas ideoloģijas?
Tas tāpat kā mūsu sabiedrībā: tā ir raiba un pretrunīga, bet dzīvē tomēr tas viss ir jāpieņem. Iespējama koalīcija, kurā būs “progresīvie”, JV, NA un AS. Šī koalīcija, gaidot Saeimas vēlēšanas, būs drošākā - vismaz Nacionālajai apvienībai. Iet kopā ar Šleseru? Pēc tam, kad Šlesers nobalsoja pret Rosļikova izraidīšanu no Saeimas sēdes? Šāda “saiešana kopā” tiktu ilgi pieminēta.
Manuprāt, šis notikums pamudināja daudzus iet vēlēt, kaut arī viņi sākotnēji nebija domājuši to darīt, jo tas, ko ar vārdiem un rupjiem žestiem paveica Rosļikovs, varētu būt stimuls nobalsot par kādu relatīvi normālu partiju.
Par to gan es neesmu tik drošs. Mēs redzam, ka līdzdalība vēlēšanās bija vidēji augstāka nekā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās. Pēc tādas aukstās dušas, ko sagādāja Rosļikovs, daudz vairāk balsu vajadzēja saņemt tām partijām, kas stāv un krīt par valsts drošību. Un tad mēs redzam, ka Liāna Langa, kura ir stingrās nacionālās līnijas piekritēja, bija Rīgas sarakstā visvairāk svītrotā kandidāte no Nacionālās apvienības. Tieši tāds pats stingrās līnijas piekritējs ir Ansis Pūpols. Langai varētu pārmest to, ka viņa ir pārbēdzēja no JKP, savukārt Pūpols NA ir jau ilgāku laiku. Bet viņam nav tik daudz svītrojumu.
Tas ir ļoti interesants signāls par to, cik tālu vēlas iet Nacionālās apvienības atbalstītāju vairākums. Es nenoliedzu to, ka Langai ir daudz plusu, arī Pūpolam ir daudz plusu, Langai ir daudz svītrojumu.
Ko tas liecina par sabiedrību? Ka tā vēlas būt mērenāka?
Nezinu, vai sabiedrība vēlas būt mērenāka, tomēr skaļākas izpausmes sabiedrības vairākumam nav īsti pie sirds. Nedomāju, ka visi būtu gatavi piedalīties referendumos par valodu vai identitāti. Pēc Rosļikova pagājušās ceturtdienas izlēciena daudzi atkārtoja, ka “šis jau nu gan bija par traku”, tāpēc aizgāja balsot. Protams, tas viss jāpēta dziļāk, tomēr skaļa bļaušana ne vienmēr ir cieņā.
Tas skaidrs. Bet tik un tā nav saprotams, kā varēs sastrādāties Nacionālā apvienība ar “Progresīvajiem”. Pēdējie ir praida entuziasti, “frī, frī palestain” kliedzēji, “bēgļu” aizstāvji, kamēr nacionāļi tādi nav.
Domāju, ka šīs lietas var pārrunāt, jau koalīciju veidojot. Var noteikt sarkanās līnijas, līdz kurām kāds ir gatavs vai nav gatavs kaut ko darīt. Cilvēki izrunājas un saprot - nē, tas un tas “neiet krastā”. Protams, izskanēs augstās frāzes, piemēram, “mums ir pienākums strādāt rīdzinieku labā”, ar kuru palīdzību visas puses, ceru, nonāks līdz kompromisam. Bet jau tagad ir skaidrs, ka sadarbības ceļš nebūs ziedu virtenēm greznots.
Ainārs Šlesers, iegūdams Rīgas domē vislielāko vietu skaitu, un tas ir 13, ir uzvarētājs vai zaudētājs?
Šlesers patlaban ir nonācis “Saskaņas” situācijā. Viņu neņēma vadībā nacionālajā līmenī un tagad neņem arī Rīgas domē. Tas nozīmē to, ka tuvākā pusotra gada laikā viņš var sajusties kā zaudētājs. Bet viņš tā nejūtas, un tas ir labi, ka viņam ir augsta pašapziņa. Domāju, tieši tas viņu glābj un uztur pie politiskās dzīvības.
Kā jūs domājat, vai pēc dramatiskajiem vēlēšanu nakts notikumiem, kad nebija iespējams saskaitīt balsis, pēc spēku sadalījuma pilsētu domēs varētu kaut kas mainīties arī valdībā?
Manuprāt, “Jaunā vienotība” šobrīd atvieglojumā atelpo, jo tā ir ievēlēta Rīgas domē un vēl virknē citu pašvaldību, līdz ar to Latvijas sabiedrība nav izteikusi kaut kādu milzīgu neuzticēšanos šim politiskajam spēkam. Jāsaprot, ka šīs vēlēšanas pirmām kārtām ir par personībām, tikai pēc tam - par politiskajām partijām.
Ja mēs to visu gribētu pacelt citos plauktos, runādami par ideoloģijām utt., tad veikt milzīgas pārmaiņas valdībā - tas tagad būtu neapdomīgi.
Runājot par valdību: tā pirms vēlēšanām dievojās, ka nekādi nodokļi netiks celti. Bet nule jūs pats citējāt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) ziņu par to, ka nodokļi būšot jāceļ.
SVF atbrauc uz šejieni, novērtē situāciju un izsaka savus secinājumus. Bet lēmumi jāpieņem mums pašiem. Domāju, būtu ārkārtīgi naivi iedomāties, ka ir iespējams krasi palielināt aizsardzības izdevumus, bet tajā pašā laikā ieņēmumu sadaļā nedarīt neko. Protams, ka tā var darīt, bet tādā gadījumā ir skaidri jāpasaka: kurām jomām mēs ņemsim nost finansējumu? Bet kādam ņemt nost neviens netaisās…
Līdz ar to - jāpalielina ieņēmumi. Tur ir divas iespējas. Viena no tām: cīnīties pret ēnu ekonomiku un būtiski uzlabot nodokļu iekasēšanu, kas attiecas un Finanšu ministriju un Valsts ieņēmumu dienestu. Otrā iespēja: celt nodokļus.
Tas nav jautājums tikai par to, ka “ai, ai, ai, valdība grib celt nodokļus”. Mums sabiedrībā ir nepieciešama plašāka diskusija par to, cik liels ir IKP īpatsvars, kas būtu jāpārdala caur valsts budžetu, un vai mēs varētu nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu konkrētu grozu konkrētā, noteiktā apjomā. Proti, noteikta apjoma veselības aprūpe un izglītība, drošība utt. Tā nav vaimanāšana par to, ka tiks celti nodokļi.
Nevienā pasaules valstī nodokļu iekasēšana nav ideāla, bet ir kaut kāds konkrēts īpatsvars, kas caur nodokļiem tiek pārdalīts. Bet tas nekādā veidā neatceļ ēnu ekonomikas apkarošanu, kā arī cīņu pret nodokļu nemaksātājiem.
Dzirdu jau sakām, ka naudu izvazās un atkal nebūs nekādas jēgas. Tā ir milzīga valdības problēma, jo valdība ir bijusi acīmredzami neefektīva, un tas ir nostiprinājis cilvēkos sajūtu: kā naudu izķēzīja iepriekš, tāpat izķēzīs arī tagad. Tas viss atstāj ietekmi uz vēlmi maksāt nodokļus.
